čiks un nav!

Fashion zeit! Dress to kill! Lā lā lā!

2012-01-09T12:56:00.000-08:00

Šodien radās iedvesma skatīt izejamās drēbītes.
Īsti nav iekāriena ģērbties ražotāju reklāmās. Un komandu formās (nu tur HTC Highroad, Rabobank, Astana, mūsu pašu delfīni uttttt), tas būtu ģeķīgi. Ja vien neradīsies kāds specplāns, vajag neitrālas, bet smukas drēbes.

actionsports.de un bike-discount.de un chainreactioncycles.co.uk nekas tā ļoti aci nepiesēja. Tagad rakājos pa ebay. Ja meklē "cycling jersey bib shorts", tad atrod saskaņotas formas. Tās gan gandrīz visas ir komandu formas. Ja būtu jāizvēlas, varētu moš Team McDonalds! Yeeaah! Mēs ēdam burgeri un minam! Yeeeaah!
Vai arī, piemēram, Kung Fu Panda.

Bet, ja nopietnāk, domāju par kaut ko pamatā baltu ar maziem tumšākas krāsas elementiem un bez lieliem uzrakstiem. Ej nu saproti, cik tas jēdzīgi dabā izskatīsies. Pirms sūtīt drēbes, droši vien jāfinalizē divriteņa izvēle, un jāpastaigā pa veikaliem paspogulēties un saprast, kuras krāsas uz auguma kā izskatās. Un tad vajadzēs pieskaņot ķiveri un brilles un apavus, protams. Un tad pēc tam man nekam citam naudas nebūs, un es uz vecrīgu iešu velodrēbēs, haha.

PS. Šis ir mans treniņu setups, šobrīd (un labie darbi nonāk šeit):

***

2011-10-26T11:35:00.001-07:00

Vai, šodien bija vis-kaut-kas. Agrā rītā Depo sapirku šādas labas lietas: trubu, kabeli, grunts-krāsas-lakas baloniņus, smilšpapīru. Ilgi pētīju Depo LED spuldzes un secināju, ka piedāvājums pagalam štruntīgs.

Tad es gāju Maximā, un kabeļa rullis manā somā cēla trauksmi pretzagļu vārtiņos, un tā man gadījās paviesoties Maximas sargu skabūzī arī.

Mašīnai nomainīja svečvadus un atsperes aizmugurē. Tagad jau iet gandrīz ciešami, un elektriķis šķobījās un teica, ka nekas tāds nepareizs acīs nelecot, tādi jau tie boxer motori esot--bubinātāji--lai es braucot tik tālāk, līdz vainas uzskatāmāk lien ārā. Plānošu izpūtēju veču apciemojumu, jo, man rādās, zem motora kaut ko drusku pūš garām--redzēs, kā tad būs.

Atgriežoties mājās, es ielīdu akā un tēloju santehniķi. Satriecošā kārtā, šoreiz tas nebeidzās, kā varētu gaidīt, ar īstā santehniķa izsaukumu: ar neatlaidību, skavām un trubu lentīti izdevās likvidēt pilēšanu. Tagad sūknis retāk slēgsies iekšā un taupīsies elektrība!

Un vakarā minos uz ruļļa, ruļļ-sezona ir kārtīgi iesākusies.

Noslēgumā: mantu sprādziens lielajā istabā

Sestdiena sestdiena

2011-10-22T05:37:00.001-07:00

Mūs apciemoja vectēva brālis. Viņš bagāžniekā bija mums atvedis kaut ko pavisam īpašu. Metināmo aparātu. YEEAAAH!

Vectēva brālis ir elektriķis, un viņš vēl nebija paguvis daudz kafiju un kliņģeri baudīt, kad es ķēros pie lietas--kāpēc krāns sit pa pirkstiem, kad veļasmašīna strādā? Pēc pavingrošanas ar vadiņiem un testeri, ir noskaidrots, kas un kā jāsavieno, lai veļasmašīnai būtu pienācīgs zemējums.

Krišs taisa priekšnamā plauktiņus. Es krāmējos pa šķūni, vācu ārā krāmus, un aizkrāmējos līdz vecajiem riteņiem. Diezgan bēdīgs skats, no daža tikai rāmis vien palicis. Bet, rau, vienu sakombinēju līdz braucamam stāvoklim. Būtu vēl jāpiespieķo rati, vienam pedālim gultņi ir pagalam, sēdeklis pusizjucis un ar smieklīgi īsu stuti, un pavisam smalki būtu apstrādāt rūsu un uzpūst jaunu krāsu. Bet--ripo!

Uz siltām zemēm braukt ar moci

2011-10-17T14:54:00.000-07:00

... apmēram šāda bija Astras ideja šī gada pavasarī. Mēs to realizējām, un šeit dažas piezīmes, kā mums klājās.

Aprīlī ķēros pie A kategorijas kārtošanas, maijā bez īpašiem sarežģījumiem to nokārtoju. Šķiet, jūlijā nopirkām lidmašīnas biļetes oktobrim, lai datumi būtu nofiksēti, un brauciens kļūtu pavisam īsts. Par galamērķi izraudzījām Seviļu Spānijā, pēc internātā izlasītām vilinošām lietām (pirmais teikums: Spain is motorcycle rider's heaven). Vispār to mājaslapu izlasīju no viena gala līdz otram un ielāgoju dažādus noderīgus sīkumus par ceļošanu, braukšanu kalnos, braukšanu divatā.

Pāris nedēļas pirms ceļojuma datumiem sūtīju vēstulītes motociklu nomām Seviļā un Malagā--daudzām. Saprotama prasība motocikla izīrēšanai ir 1-3 gadu stāžs, kura man vēl nav. Spriedām, ja nedabūsim motociklu, arī nekas--dzīvosim pa pilsētām un dūšīgi baudīsim sangriju. Par laimi, viena noma atradās, kas, pēc papildinformācijas par manu Latvijas braucamo, piekrita moci izīrēt. Rezervēju Suzuki V-Strom, šis mocis vikipēdijā kategorizēts kā "Sport Enduro Tourer". Izmaksas: 86Eur dienā, 1000Eur drošības nauda. Mums paredzētas trīs dienas.

Pāris dienas pirms ceļojuma Google kartēs iebakstu maršrutu: izvēlos nelielus ceļus pa kalnainām vietām (laba ceļa pazīme: kartē izskatās kā maza upīte, līkums pie līkuma). Katrai dienai plānoju apmēram 200 kilometrus. Tas it kā nav daudz, bet jāņem vērā, ka pa šiem ceļiem ātri pabraukt nevarēs.

View Spānija in a larger map
Kad maršruts izlemts, ar booking.com rezervējam naktsmītnes paredzamajās nakšņošanas pilsētās. Ielādēju telefonā viesnīcu un būtiskāko pagrieziena punktu koordinātes. Somas kravāt ir sarežģīti. Pirmkārt, daudz līdzi paņemt nevaram, jo motociklam tikai viena bagāžas kaste. Otrkārt, Spānijas pilsētās prognozē 28-34 grādus, bet augstāk kalnos un vējā var būt krietni vēsāks. Kredītkarte un peldkostīms ir pašsaprotamas līdzi ņemamas lietas, bet pārējās izvēlēties grūtāk.

Pienāk 6. oktobris un mūsu ceļojums sākas. Es beidzot atrodu savu kopš pavasara pazudušo kabatas nazi--tas notiek Rīgas lidostā drošības kontrolē. Pirmajā naktī bomžojam Bergamo lidostā Itālijā. Lielveikala vīns un uzkodas, scēnisks placītis skrejceļa galā, kur lidmašīnas pāri galvai laižas, bija tīri jauki.

7. oktobris, Seviļā ir karsts. Pa dienu skatām pilsētu, iedegam par spīti pretiedeguma krēmam, ik pa brīdim atspirdzināmies un brīnāmies par nelielo alus glāžu izmēru. Vēlāk nāk zināms, ka glāzes mazas, lai alus nepagūtu sasilt. Vakarā ar vilcienu (160km/h baby!) ierodamies Malagā, kur mūs sagaida caur CouchSurfing atrasts vietējais--Pablo. Viņš ir divas reizes bijis Latvijā, un ir sabiedrisks un patīkams cilvēks. Pavadām vakaru pilsētā ēdot un dzerot un socializējot, un hostelī pie miera esam jau krietni pāri pusnaktij.

8. oktobra priekšpusdienā tiekam pie moča. Parakstām papīrus, saņemam atslēgas un ķiveres, brītiņš nomierināties un dziļi ievilkt elpu.... un brauciens sākas--tagad pa īstam! Esam vienojušies, ka plānā nebūs ievērojamas vietas, muzeji, tūrisma apskates objekti. Būs braukšana, daudz braukšana, un dabasskati. Es tā vēlos, un Astra par laimi ir ar mieru. Pirmās dienas ceļi ir lieliski. Es braucu piesardzīgi, ōpīš-stilā, jo jāpierod--visu pamazām. Pirmā un vienīgā "close call" situācija atgadās jau pēc pirmajiem 50 nobrauktiem kilometriem. Esam piestājuši kalnaina ceļa skatu laukumiņā, esam sabildējušies un uzvilkuši siltākas drēbes. Laiks griezt atpakaļ uz ceļa. Apskatos, ka ceļš abos virzienos tukšs un lēnītēm griežu virsū. Tad no aizmugures atskan taurēšana un mirkli vēlāk mums tuvu gar labo pusi pašaujas garām cits moto braucējs. Mācība, ka manevrus nevar vilkt garumā.

Iestājoties vakaram ierodamies Antekerā, atrodam viesnīcu. Viesnīcnieks, kas runā tikai spāniski, mums gluži labi izstāsta visu stāstāmo, tai skaitā netriviālo ceļu līdz viesnīcas autostāvvietai. Kā iepriekš lasīts, angļu valodu te saprot reti. Bet tas mums daudz netraucē, jo zinām kā spāniski ir ūdens, alus, vīns, tapas un "mans motocikls ir sasplīsis", daudz var pateikt un noprast arī no žestiem. Vakariņas, sangria!

9. oktobris--uzpildām bāku un brauciens turpinās! Jauki ceļi līdz Velez-Malagai, šajā posmā arī atrodam vienu ģeo kastīti, ieturam pusdienas no brokastīs neapēstā, un Astra izpeldas ezerā. No Velez-Malagas braucam pa vidēja lieluma ceļu gar jūru, redzam piemīlīgas, klinšu ieskautas pludmales ar pāris cilvēkiem tajās. Nav acīmredzami, kā uz tām lejā nokļūt. Pēc zināmas meklēšanas un neveiksmīgiem mēģinājumiem (pilnas autostāvvietas + suvenīru tirgotavas + daudz daudz tūristu + neviens nepeldas) atrodam tukšu pludmali, un izpeldamies. Pēc siltā ūdens karstajā saulē ir visnotaļ jocīgi vilkt atpakaļ mugurā biezās drēbes un likt ap kaklu šalli. Iestājoties vakaram, ierodamies Granādā un dodamies uz rezervēto kempingu. Kad tas jau gandrīz sasniegts, beidzas telefona baterija un paliekam bez navigācijas. Par laimi, esam jau tik tuvu, ka kempingu drīz izdodas atrast pēc adreses. Vakariņas, sangria.

10. oktobris--taisām izņēmumu attiecībā uz muzejiem. Granādā ir slavens cietoksnis-pils-muzejs Alhambra, par kuru mums teikts, ka to noteikti-noteikti jāredz. Deviņos rītā ierodoties Alhambrā izrādās, ka biļetes līdz diviem ir izpirkas, un pēc diviem palikušas vairs tikai 50 biļetes. Tā nu apmierināmies no iespaidīgās Alhambras redzējuši tikai iespaidīgas autostāvvietu platības un iespaidīgo rindu uz biļešu kasi. Tālāk mūsu ceļā ir mazas pilsētiņas, daudz olīvju plantāciju, gabaliņš autošosejas Malagas virzienā. Ir pēcpusdiena, no gandrīz trim ar braukšanu piepildītām dienām ir jau patīkams gurdenums, un domas virzās uz viesnīcu, ..., un izbeidzas navigācija. Tālākās stundas pavadām maldoties Malagas apkārtnē, pa nepareizi izraudzītām norādes zīmēm pamanamos iestūrēt arī līdz Malagas centram. Pirmdienas novakare, sastrēgumi. Iedomājies, ar nepierastu transportlīdzekli pēcpusdienā pie Brīvības pieminekļa, tev vajag nokļūt uz Vecāķiem, tu pilsētā neorientējies un virzieni sāk sajukt--diezgan stresaini. Īsumā, nieka trīs stundās vajadzīgo kūrortpilsētiņu atradām, navigācija atdzīvojās, un līdz ar tumsu arī viesnīca atradās. Lielas vakariņas, sangria!

11. oktobrī esam laicīgi uz kājām, pēdējo reizi uzpildām bāku, un aizvizināmies uz moču īri. Ir minūtes pirms deviņiem, bet pilsēta tikai mostas: cilvēku maz, satiksmes maz, kāds sētnieks skalo ielu... Atdodam moci, saņemam noglabāto somu ar pirms brauciena noglabātām mantām, un sākas atpakaļceļš: vilciens uz Malagu, vilciens uz Seviļu, autobuss uz lidostu, lidmašīna uz Skavstu, nakts Skavstas lidostā (šoreiz viesnīcā), lidmašīna uz Rīgu. Tad autobuss uz centru, autobuss uz Valmieru, auto uz Burtniekiem, un brauciens uz siltajām zemēm ir noslēdzies.

Rezumējot, Spānijā ir forši. Un braukt ar moci ir forši. Un braukt ar moci Spānijā ir superforši.

SEB VII Siguldā, Haanja 100

2011-10-03T14:16:00.000-07:00

Sākumā dažas atmiņas par SEB šīs sezonas pēdējo posmu, kas notika pirms divām nedēļām Siguldā. Tātad: starta zonā skanēja ekskluzīvi Normunds Rutulis. "Cāļus skaita rudenī" dzirdēju trīs reizes: sporta un tautas startos, un vienu reizi pa vidu. Tas laikam mājiens, ka ir rudens, un pēc šī posma būs kopvērtējums--cāļi būs saskaitīti. Kad līdz sporta startam vien pāris minūtes, varēju būt noderīgs--uzpumpēju kādam steidzīgam braucējam riepu.

Pats brauciens bija āāā-ātrs un īīīī-intensīvs. Gandrīz visu laiku biju aizvējā, bet arī aizvējā noturēties vajadzēja daudz spēka un piespiešanās. Diezgan labi sanāca finiša Siguldas kalns. Kalna sākumā piemeklēju pārnesumu un kadenci, un tādu turēju visu kalnu. Pirmajā trešdaļā mani apsteidza daži braucēji, vidējā trešdaļā viņi no manis neattālinājās, bet pēdējā trešdaļā es panācu un apsteidzu viņus un vēl dažus!

Rezultātā 135. vieta distancē, un 74. grupā. Dienu vainagoja rudenīga talka un lieliska pirts.

(Viens trases gabaliņš bija kārtīgi dubļains, par bildi paldies plasma-power.lv)

SEB sezonas noslēgšanās noved pie pārdomām par tālākiem plāniem. Bīdīties tālāk pa rezultātiem uz augšu? Līdz augšai jau netikšu, tad nu--cik tālu? Jo tālāk, jo mazāk paliek izklaides, treniņi ir kā darbs. Vai varbūt palikt pašreizējā treniņu nopietnības un rezultātu līmenī? Virzoties uz augšu, prasīsies arī labāku riteni. Bet vismaz šobrīd varu iedomāties dažādus tīkamākus veidus, kā izlietot 1000Ls, --orientējoša atbilstoša riteņa cena. Būs pa ziemu ko domāt.

Tagad svaigas atmiņas no Haanjas. Haanja 100 ir 100 kilometri ("īsā" distance, mana izvēle) vai 100 jūdzes (garā distance) pa mežiem un pļavām un pauguriem. Zinātāji stāsta, ka lietainos rudeņos trase ir dubļaina un smaga.

Nokļūšana uz sacensībām sanāca raita un veiksmīga. Automašīnā biju es un manas divas līdzjutējas Katrīna un Māra, kā arī trīs divriteņi bagāžniekā. Izbraucām sešos no Burtniekiem, un dažas minūtes pāri astoņiem jau bijām sacensību vietā, Hotel Kubija, pie Võru pilsētiņas Igaunijā. Līdz startam pulksten deviņos tieši pietika laika salikt divriteņus, saņemt numuru, saģērbties un iekārtoties starta koridorā. Koridoru sistēma bija tāda, ka katrs pats izvēlas savu vietu, es izvēlējos ieeju ar uzrakstu "Not so tough ones".

Brauciena pirmie divdesmit kilometri ir samērā lēni. Daudz singletrack, braucēji vēl nav izretojušies, virzamies cienīgi lēnīgā virtenītē. Tālredzīgie braucēji netrako, un apdzīšanas iespējas arī īpaši necenšas izmantot. Apkārt nereti dzirdu latviešu valodu un redzu latviešu formas. Pārmijam vārdus, ka ir nepierasti braukt sacensības šādā nesacensību ātrumā. Pēc stundas braukšanas apēdu pirmo želeju, ceļš priekšā bieži ir brīvs--temps paša rokās. Tālākie 60 kilometri ir pa takām, reizēm kāds grants ceļa posms, diezgan bieži kāds kāpums, kāds tehnisks posms. Dubļu maz, kājas nesamērcēju.

Bija četri ēdināšanas punkti. Iespēja uzpildīt pudeli ar ūdeni vai enerģijas dzērienu, un dažādas ēdamlietas. Piemēram: sālīti gurķīši! Makaroni ar desiņām! Ēdināšanas punktos lieki nekavējos, pudele pilna, pāris saujas ēdamā aprītas, aiziet tālāk. Jo, tomēr, sacensības taču. Tuvu spēku robežām gan arī nedzinos, braucu ar domu izmēģināt un izbaudīt. Nogurums sakrājās tik un tā, un priecājos, ka pēdējos 20 kilometros ir pārsvarā vienkārši braucamas ātras grantis.

Ātros posmus braucām mainoties pāros un trijniekos. Vienu reizi pārinieks man kaut ko sāka teikt igauniski, man nācās atbildēt "sorry, don't understand". Pa laikam saņemu arī uzmundrinājuma saucienu no skatītājiem, ko nesaprotu, bet tie uzmundrina tāpat. Kādā kāpumā, kur daži minas un daži stumj, viens no minējiem sauc "braucam, braucam, braucam!" Kāds cits vaicā "što eto značit--braucam?" un es viņam paskaidroju. Kāpums paliek stāvāks un saucējam paliek grūtāk. Tagad iepriekšējais vaicātājs viņam saka, blakus ejot: "braucam, braucam!"

Pēdējie pāris kilometri ir pa asfaltētu celiņu, ik pa kilometram ir plāksnītes ar uzmundrinājumiem ("still alive?", "just a little bit more..." un tā), ātrums liels un līkumos ap laternu stabiem ir lieli polsteri. Nez, tas rēķinoties, ka kāds braucējs var finiša kilometros noģībt un trāpīt stabā? Un tad ir finišs. Ūdens, atsildīšanās, riteņi mašīnā, atpakaļceļš bez atgadījumiem. Vakara izskaņā pilnīgi neplānoti--pirts!

Mans finiša laiks 6 stundas 21 minūte, kas mani ierindo 158. vietā no 437 finišētājiem manā distancē. Solīto dubļu nebija, bet bija kaut kas jauns, bija interesanti, diezgan nogurdinoši (nākamā dienā pēc sacensībām vēl joprojām stīvs, līdzīgi kā pēc 24H), un kopumā noteikti patika!

Bildes vēl nav atradušās, bildes vietā iedomājies dzeltenu kļavas lapu.

Sacensību atskaite: 21. Latvijas riteņbraucēju vienības brauciens

2011-09-05T16:59:00.000-07:00

Vienības brauciens ir īpašs ar vairākām lietām:

* tās ir lielākās velo sacensības Latvijā pēc dalībnieku skaita (kopā ap 4 tūkstošiem braucēju)
* šajā sezonā tās ir vienīgās šosejas sacensības, kurās piedalos
* šogad Vienības brauciens sakrita ar manu dzimšanas dienu!

Šosejas ritenim gandrīz nekādu sagatavošanu nevajadzēja: tam detaļas dilst un lūzt daudz retāk kā MTB, interesanti gan! Riepas gan vajadzēja jaunas--esošās bija brauktas jau divas pilnas sezonas, un nodilums bija jau visai ievērojams. Vēl notīrīju sakrājušos netīrumus no rāmja, ar otu un benzīnu dabūju ķēdi spīdošu, gatavs!

No trīs piedāvātajām distancēm: 101km šoseja, 37km šoseja vai 44km MTB izvēlējos braukt garo šoseju. Ņemot vērā ievērojamo dalības maksu, ceļu uz Siguldu, un vēlmi pamīt pedāļus, 37km šoseja šķita par īsu. Šajā sacensībā man nav lielu ambīciju uz rezultātu, galvenais prieciņš ir pabraukt vienā distancē ar īstiem sportistiem.

Sacensību notikumos daudz līdzības kā pagājušo gadu: tā pati trase, tas pats ritenis un tās pašas drēbes, Siguldā auto novietoju tajā pašā stāvvietā, braucienā no pamatgrupas izkritu atkal Cēsīs, atpakaļ līdz Siguldai padsmit cilvēku grupiņā, un, arī šoreiz bija grūti. Jā, bija faking grūti. No malas izskatās, ka braucēji spēlē šahu, ar visādām stratēģijām un viltībām un visu ko. Tā arī ir, bet vienlaicīgi ir arī milzīga slodze un gribasspēka sasprindzinājums--neatslābt, nepadoties, neļaut attālumam no priekšā braucošā palielināties. Ja pirmajā brauciena trešdaļā es jutos samērā labi (slodze tāda, ka pļāpāt nevarētu, bet var turēt), tad trešajā trešdaļā domas grozījās ap "izturēt". Cik no priekšā redzamajām mugurām manīju, mūsu grupā kādi seši cilvēki, es to starpā, cirkulēja priekšgalā, ik pa pārsimts metriem mainoties, pārējie atsēž aizmugurē.

(Jā, vīri, meitene priekšgalā! Par bildi paldies Linardam Veidem)

Rezultāti: iefinišēju 2 stundās, 30 minūtēs--mani līdz šim ātrākie 100 kilometri, bet tas, protams, ir visas grupas nopelns. Vidējais ātrums bijis 40,3 km/h. Par to ir sanākusi 93. vieta no 156 distancē, un esmu 35. no 51 savā vecuma grupā.

No šiem skaitļiem nevajag sabīties! Ja Tev patīk braukt ar velo un gribas izmēģināt braukt sacensībās, Vienības brauciens ir pašā labumā "pirmajai reizei". Tautas distancēs ir daudz dalībnieku, pozitīvs noskaņojums, priekšējie brauc sportiski, bet tālākie brauc izbaudot. Tur ir uzņēmumu komandas, veselas ģimenes ar bērniem piekabēs, ir frīkbaiki, bildēs ir braucējs salaveča tērpā un tā tālāk :-) Pie siguldnieka spēlē orķestris, finišā katram dod medaļu, ūdens, putra un saldējums un tusiņš.

Sacensību atskaite: 24h Ogres Zilajos kalnos

2011-08-23T03:13:00.000-07:00

24h sacensību formāts: sacensības notiek apmēram 24 stundas, brauc apļus, uzvar dalībnieks ar lielāko nobraukto apļu skaitu. Pēc kārtējā apļa pabeigšanas un nākamā sākšanas var doties "tehniskajā zonā" atpūsties, paēst, pielabot braucamo utml. Vērtēšana vīriešu solo, sieviešu solo, vīriešu pāru, jaukto pāru, vīriešu četrinieku un jaukto četrinieku klasēs. Pāru un četrinieku gadījumā aplī vienlaicīgi atrodas viens komandas dalībnieks, un komandai ir brīva izvēle, kādā secībā un cik bieži dalībnieki viens otru nomaina.

Mani uz šīm sacensībām vilināja izturības pārbaudījums--pieteicos vīriešu solo klasē. Līdzi ņemšanai sagatavoju kasti ar dažādām ēdamlietām, kasti ar velo remonta piederumiem, velodrēbes, lietus drēbes un ikdienas drēbes. Ritenim servisā apkopa pakaļējo rumbu un atjaunoja pienācīgu bremžu un pārslēdzēju darbību pēc Tukuma dubļiem. Rezervei līdzi ņēmu arī brāļa Corratec riteni un māsas Corratec riteņa pakaļējo ratu. Ļoti noderēja līdzi ņemamo mantu saraksts, bez tā regulāras caurskatīšanas diezgan droši kaut kas būtu palicis mājās.

Šādās sacensībās būtu grūti bez atbalsta komandas. Mani uz un no sacensībām aizšoferēja, ēdamo un uzpildītas ūdens pudeles padeva, lukturīšu baterijas mainīja, un visādi citādi atbalstīja māmiņa--liels paldies viņai par to.

Manam "īstajam" divritenim sanāca servisā aizkavēties līdz pat sacensību pirmās dienas rītam, tāpēc norises vietā ieradāmies gandrīz pēdējā brīdī. Tik vien paspēju, kā piestiprināt numurus un saģērbties, kā jau bija laiks stāties uz startu plkst. 12:00. Tālāk progammā: riņķošana pa trasi diennakts garumā ar īsākām un garākām pauzītēm starp apļiem.

12 km garais aplis ir grūts, bet interesants. Ar garākiem līkumainiem nobraucieniem, ar īsiem un stāviem nobraucieniem, ar dubļainiem uzbraucieniem un dažās vietās viltīgām slīpām saknēm pāri takai. Samērīts, ka katrā aplī bijis jāpieveic 215-220 augstuma metrus. Viss paliek vēl interesantāk iestājoties tumsai...

Pirmo apli nobraucu gandrīz SEB režīmā, katrs nākamais aplis kļūst par dažām minūtēm lēnāks. Pirmajā aplī arī konstatēju, ka ir vairākas dubļu vietas, kurās ar semislick riepu aizmugurē ir krietni jāpapūlas.

Ceturtajā aplī pirmo un vienīgo reizi kritu. Netālu no finiša, ātrā līkumu un traplīnu sērijā klasiski piebremzēju ar priekšējām bremzēm pagriezienā un ... nuja, viena roka un viens ceļgals dubļains. Bremzēju ar priekšējām, jo aizmugurējās vēlējos pietaupīt tumsai un patiesi kritiskiem gadījumiem.

Pirmos sešus apļus nobraucu bez pauzēm. Pēc sestā apļa ritenim pakaļējo ratu nomainīju uz rezerves ratu, kura riepai lielāks protektors. Ap pulksten astoņiem vakarā piestiprināju gaismas.

Pienākot pusnaktij biju pieveicis 12 apļus un jutos jau diezgan saguris. Tāda spēka, ar ko kāpumos "spridzināt", vairs nebija un es katrā stāvākā kalniņā vilkos augšup ar 1-1 pārnesumu. Nobraucieni gan vēl aizvien bija tikpat ātri, kā sākumā, vai pat ātrāki--braucot tos vēl un vēlreiz, pamazām ielāgojas vietas, kur var atļauties bremzēt mazāk vai vispār nebremzēt, un tomēr "ierakstīties" līkumā (un arī nākamajā līkumā!)

Jau braucot pa tumsu, sadzirdu sev pazīstamu pst-pst-pst-pst skaņu, un tūdaļ stājos nost skatīt cēloni. Aizdomas apstiprinās, priekšējās bremzes ir pārvīlējušas riepas sānu un no tā jau spiežas ārā kameras bumbulis. Bumbulim katrā rata apgriezienā pieskaras bremžu klucis un rodas raksturīgā pst-pst-pst skaņa. Attaisu priekšējās bremzes vaļā, un atlikušo apli nobraucu ar vāji strādājošām pakaļējām. Tehniskajā zonā priekšējo ratu nomainu un pārliecinos, ka bremzes riepai nevar pieskarties.

Pulksten piecos no rīta ir veikti 15 apļi, un pēc kārtējās atpūtas pauzes izlienot no mašīnas ir jau visai grūti saņemties kāpt atkal virsū uz riteņa. Māmiņa arī šajā brīdī nav labs treneris--"bet vai tu patiešām vēl gribi braukt?", uz ko es godīgi atbildu, ka negribās gan it nemaz. Tā nu, brīdis svārstīšanās, un tiek nolemts nedaudz pagulēt. Caurā miegā dzirdu komentētāja balsi, kas pa laikam vēsta, ka kāds solo braucējs uzsāk savu kārtējo apli...

Pulksten deviņos esmu augšā un jūtos iepriecinoši mundrs! Muskuļi nesāp. Dibens sāp, mugura sāp un ceļgalu saites sāp. Nobraucu sešpadsmito apli, pēc kura man gribot-negribot jābrauc vēl septiņpadsmito, lai finiša laiks būtu robežās starp 11:00 un 13:00. Pudelē ūdeni nomaina kola; pirmo reizi sacensību laikā un pirmo reizi vispār savā karjerā iesūcu divas želejas, un dodos aplī. Pēc 17. apļa varētu mest mieru, bet starts vēl ir atvērts, enerģija ir atradusies, un es dodos 18. aplī, spēkus vairs netaupu it nemaz, un pieveicu šo apli salīdzinoši labā laikā.

Dubļu noskalošana, pārģērbšanās, mantības sarūmēšana atpakaļ mašīnā. Apbalvošana, kurā izturīgākie tiek pie medaļām, bet visi tiek pie piemiņas diplomiem, krekliem un suvenīriem. Man ir sanākusi 7. vieta no 22, ar 18 veiktiem apļiem jeb 226,80 kilometriem un trasē pavadītām 17 stundām, 26 minūtēm.

Bija labi. Nākamgad vēlēšos piedalīties atkal. Paldies organizatoriem, visiem pārējiem braucējiem un atbalsta komandām par lieliskiem MTB
svētkiem.

Sacensību lapa ar nolikumu, detalizētiem rezultātiem, utt.: velo24.lv

Bildes!

Trasē (paldies fusio, vairāk)

Trase naktī (paldies organizatoriem, vairāk)

Diploms rokā! (paldies MTB Garkalne, vairāk)

Sacensību atskaite: SEB VI, Tukums

2011-08-15T15:54:00.001-07:00

Pirmssacensību nedēļā nesanāca izbraukt nevienu treniņu. Darbi-darbi-darbi! Tiesa arī gan, kalnu ritenim bija nolauzts aizmugurējais pārslēdzējs pa meža biežņu dauzoties, un uz šosejas braukšanu slapjā un drēgnā laikā nepavisam nekārojās. Bija tikai brauciens ar draugiem ļoti relaksētā tūrisma režīmā, un ļoti pa slapjo.

Sakārtoju pāris kritiskās lietas divritenim. Iegādāju salauzto detaļu un pieskrūvēju atpakaļ aizmugurējo pārslēdzēju. Ķēdei laušanas un labošanas procesos nācās dažādi neveselīgi izlocīties, bet tā izskatījās vesela. Nolēmu to vēl nemainīt, bet pirms sacensībām izbraukt kādus gabalus, ja nu gadījumā jau pirmajos kilometros plīst. Aizmugurējās riepas sieniņas bija sākušas sairt, nopirku un uzliku riepu, kam nosaukumā tārpiņi--Maxxis WormDrive. Semi-slick riepa, kas SEB lidojamām trasēm varētu būt pašā reizē, es spriedu. Vakarā pirms sacensībām sāku sadzirdēt sliktas skaņas aizmugurējā rumbā. Rumbu kopt vai jaunu gādāt vairs nebija laika, bet māsai ir līdzīgs Corratec ritenis, un es aizņēmos visu pakaļējo ratu no tā. Līdzi nāca viegli traktorīga no-name riepa. To man bija slinkums mainīt uz savu jauno WormDrive. Vēlāk izrādījās--ļoti labi, ka riepas nesamainīju.

Tukumā ierados laicīgi, vienpadsmitos. Atradu vietiņu auto, saņēmu aploksni ar VI koridora talonu iekšā, un devos uz Rimi gādāt otrās brokastis. Sacensības ir tā reize, kad ir brīv' ēst visu ko ikdienā neēdamu. Piemēram, šoreiz es nolūkoju izstrādājumu "Brūnais piena gardums". Tajā iemērcētus biskvītus var apēst bīstami lielos apjomos, un man no salduma nešķebina.

Pirms starta iesildoties saliju kārtīgi līdz vīlēm. Līdzīgi, kā iepriekšējos posmos, starta koridorā stājos, kolīdz tajā sāk laist iekšā, lai vēl vairāk nepasliktinātu savu jau tāpat draņķīgo starta pozīciju. Pēc starta pirmie līkumi pilsētā ir lēnīgi, bet drīz jau tiekam uz platākiem ceļiem un joņošana var sākties.

Par pašām sacensībām: esmu stāvā sajūsmā. Pēdējās dienas bija lijis, trasē bija daudz dubļu, ātra braukšana prasīja tehnisku izmanību un bija patiesi aizraujoša. Iepriekšējos posmos, kad līdz finišam 10km atlikuši, ir bijusi galvā doma--būtu gan jauki, ja finišs izrādītos jau aiz līkuma, un mocības beigtos. Tukuma slidenajos nobraucienos un uzbraucienos, ieraugot "Līdz finišam 10km" zīmi, es domāju--ir tik interesanti, vēl 10km, nekāda vaina!

Brauciena laikā raizes bija par trijām lietām. Galenā: nepārraut ķēdi. Dažos kāpumos sevi apzināti piebremzēju, jo uzslēdzies ķēdi lauzošs pārnesums un dubļi visās maliņās, un cik tur vajag, lai būtu strinkš un pušu. Nācās piestāt, bet tikai uz mirkli, lai atrisinātu vienu chainsuck gadījumu. Otrā--nepārsist aizmugurējo riepu. Biju atstājis to diezgan mīkstu labai saķerei pa dubļiem, un trases otrajā pusē vietām sāku sajut, ka pa reizei izsit cauri. Trešā--nepazaudēt ūdens pudeli un pumpīti. Pudeles turētājs bija gandrīz salūzis, iepriekšējā dienā tajā transportējot divus litrus alus. Pumpja stiprinājumam ir pazudusi savelkošā velkro lentīte, un pumpis turās vairs tikai 2/3 apņemošā plastmasas turētājā. Laimīgā kārtā, ķēde, riepa un turētāji nokalpoja godam līdz pašam finišam!

(Skenējam trajektorijas! Par bildi paldies plasma-power.lv)

Trases otrajā trešdaļā izbeidzās aizmugurējās bremzes. Izrādījās, ka, kad citu variantu vairs nav, dubļainās virāžās var daudz izdarīt arī ar tikai priekšējām. Redzēju daiļus, komiskus un iespaidīgus kritienus mīkstos dubļos. Pats no kritiena par mata tiesu biju daudzas reizes, un vienu reizi arī veiksmīgi piezemējos uz ģīmja un rokām. Ritenis nobrauciena dubļu risēs sametās šķērsām, es pats--taisni.

Iefinišēju, pie velo mazgāšanas jau pagara rinda. Izbraucu atsildīties un paskatīties, varbūt pamanīšu kādu dabisku ūdenskrātuvi, kur seju, kājas un divriteni noskalot--tāda arī atradās. Jau tīrās drēbēs finiša putriņa, un tad ceļš uz mājām. Mājupceļš bija grūts acīm, jo sacensību laikā acīs daudz dubļu salidoja iekšā.

Vakarā rezultātos redzu, ka esmu iefinišējis 117. vietā distancē. Ar šo rezultātu esmu ļoti mierā :-)

Nākamais velo-notikums būs jau šajā nedēļas nogalē un būs pavisam īpašs: 24h sacensības Ogres Zilajos kalnos! Lai būtu tā kārtīgi un negausīgi: startēšu solo klasē.

Episkā cīņa ar astoņām skrūvēm

2011-07-27T13:14:00.000-07:00

Šis ieraksts ir pārpublicēts no manas Google Plus straumes. tdņč

Šodien man bija cīņa ar astoņām skrūvēm--tik skrūves tur degvielas sūkni pie degvielas tvertnes. Tur viss bija ļoti aprūsējis, skrūves izskatījās pēc rūsas pauguriņiem nevis skrūvēm.

Iesākumā, ar 8mm atslēdziņu, plaķenēm un WD-40 trīs skrūves aprāvu.

Aizbraucu Depo, nopirku muciņas, un tiku galā ar 5 skrūvēm--četras izskrūvējās un viena nolūza.

Trīs aprautās ilgi turējās, tomēr pievārēju arī tās--ar āmuru, vīli un fleksi. Jā, tieši tā, ar fleksi ap puspilnu degvielas bāku.

Citu sūkni iekšā, mašiņš rūc un vismaz daļa zudušo zirdziņu ir atgriezušies, bet nu, pēc braukšanas ar moci, uzrāviens tāpat ir meh.

Runājot par moci... Šodien satikāmies ar Edgaru, kurš arī nesen kā ticis pie "A" tiesībām un braucamā. Vizinājāmies pa jaukiem līkumiem, sanāca arī braukt pa slapjumu, un aizvizinājāmies līdz Ainažiem, kur--kāds jauks pārsteigums--atklājās, ka mans mocis ir noķēris īssavienojumu, kaut kas elektroniski sīc, lampiņas spīd pavisam tumši un starteris negriež. Par laimi, Edgars ir tehnisks cilvēks ar vispusīgām zināšanām! Viņš zināja, ka četrcilindru moci var arī iestumt. Un var arī--domāts, darīts, un tiku atpakaļ mājās savā gaitā. Būs jādodas uz servisu lūgt, lai uztaisa to īssavienojumu garāku...

Sacensību atskaite: SEB IV, Kuldīga

2011-07-11T02:55:00.001-07:00

Kuldīgas trases pazinēji pirms sacensībām forumā to raksturoja kā ātru, platu un vienkāršu skrienamo gabalu. Pēc sacensībām forumā ir daudzskaitlīgs sašutums par to, ka trase bijusi ātra, plata un vienkārša...

Nedēļā pirms sacensībām man bija viena nopietna velo-aktivitāte: ar šosejas riteni aizbraucu uz Pērnavu un atpakaļ. Braucienā pagāja visa trešdiena. Galvenās sekas tādas, ka ceturtdien bija grūti sēdēt uz krēsla. Un piektdien tāpat-- kļuvu bažīgs, vai uz sacensībām svētdien Kuldīgā sēžamvieta būs atguvusies. Bet atguvās!

Kuldīgā stāvvietu un sacensību starta zonu atradu bez grūtībām, sekojot automašīnām, kam uz jumta divriteņi. Reģistrācijas aploksnē bija 7. koridora ieejas "biļete". Brokastis man bija bijušas agras un minimālas. Gāju pārtikas veikalā, un tur manā uzmanībā nonāca vafeļu konusi, pildīti ar vārītu iebiezināto pienu. "Šī būs īstā lieta nopietnam sportistam", es spriedu, un ņēmu tos ciet.

Pirms doties iesildīties, noskatījos sporta klases startu. Tajā bija divi uzjautrinoši atgadījumi: piepūšamā starta arka izlaida gaisu, un starta pistoles izšautā raķete iekrita, vēl kūpoša, kāda startējoša braucēja ķiverē.

Uz šīm sacensībām man bija kā nākas salabots velosipēds. Jaunās trosītēs un trubiņās ir spēks! Ātrumi slēdzās viegli un precīzi, ķēde nekrakšķēja, bremzes strādāja labi. Un sēdeklis arī nenošķiebās.

(par bildi paldies Uldim Miķelsonam)

Trase, kā solīts, bija ar daudz grants posmiem. Par tiem gan nežēlojos, jo tajos varu braukt vienmērīgā tempā un viegli apdzīt. Pa reizei varēju izmantot arī aizvēju, bet lielākoties man apkārt esošie braucēji bija gana spēcīgi lai turētos līdzi aizvējā, bet ne pietiekoši spēcīgi, lai pienācīgā ātrumā brauktu pa priekšu. Daudzas reizes, pametot skatu pār plecu, aiz sevis redzēju glītu braucēju "vilcieniņu". Apdzīšanas manevri turpinājās līdz pat finišam. Laikam jau nenodzinu sevi pēc pilnas programmas, jo vēl dziļajās smiltīs īsi pirms finiša pietika spēka dzīties pa grūtāko, bet apdzīšanai piemērotāko trajektoriju. No otras puses, šī bija silta diena, un labāk drusku lēnāk, bet toties nenoģībt no pārkaršanas.

Pēc sacensības, atsildoties aizripināju līdz Ventas rumbai. Tajā dažādās pozās plunčājās daudzi cilvēki, un bija manāmi arī velosipēdi ar sacensību numuriem. Noskaloju putekļus izpeldējos pa smalko--Eiropas platākajā ūdenskritumā.

Zināms nogurums sakrāts bija, tālajā atceļā uz Valmieru pat auto pedāļu spaidīšana prasīja piepūli. Šeit sportistiem iesakāmas ir automašīnas ar automātisko transmisiju, pedāļus spaidīt sanāk krietni mazāk. Bet vislabāk, ja ir šoferis, kas var būt arī treneris, mehāniķis, fotogrāfs un draudzene. Ai, sasapņojos.

Sacensību atskaite: SEB III, Cēsis

2011-06-20T01:42:00.001-07:00

Pēc MNK 1. posma kalnu ritenis novietojās klētī un pacietīgi gaidīja nākamās sacensības. Iztaisnoju tik saliekto aizmugurējo pārslēdzēju un pievilku sēdekļa skrūvi: There, I fixed it!

Protams, bez sportošanas starp sacensībām neiztika, braucu treniņus ar šosejas riteni, siltajā laikā izbraucu arī vienu garāku braucienu līdz jūrai un gar jūru. Tur sanāca pāri 7 stundām, tuvu 200 kilometriem, un, es saskaitīju, izdzerti 4,5 litri šķidruma. Jāradina dibens 24h sacensībām augustā! Pēdējo nedēļu līdz SEBam pedāļus neminu, jo, khm, šis.

Sacensības Cēsīs ir jaukas ar to, ka no Burtnieku rezidences varu Cēsīs nokļūt nieka pusotrā stundā. Stāvlaukums, numuru izņemšana, pulverītis pudelē, iesildīšanās pa kalniņu augšā lejā daudzas reizes, mīņāšanās un odu sišana VIII starta koridorā...

Trasē bija diezgan daudz grants un asfalta gabalu. Tie starp braucējiem nav cieņā, bet man labi derēja, lai tiktu no savas tālās aizmugures uz priekšu. Meža takas, nobraucieni, izskalojumi, iedobumi un riepu izārdītie līkumi būtu bijuši pavisam lieliski, ja būtu ātrāku braucēju kompānija bijusi apkārt. Diezgan daudzie akmeņi bija nokrāsoti sarkani, paldies paldies organizatoriem. Avārijas tomēr esot bijušas daudz. Redzēju smago pēc-avāriju 10. kilometrā--vairāki braucēji apstājušies un aprūpē puisi ar asiņainu pieri un ciet acīm. Forumā jau ir ziņas no slimnīcas, ka ar puisi būs OK, bet tajā brīdī redzētais izsita no sliedēm uz krietnu laiciņu.

Trases pirmajos kilometros man "veiksmīgi" sanāca ietīt kasetē zāles kušķi. Rezultātā aizmugurējie vidējie ātrumi pusi sacīkstes krakšķēja, līdz zāle samalās. Divas reizes ķēde nokrita no priekšējiem zobratiem un ieķīlējās tā, ka jāapstājas un ar roku to jāizrauj ārā. Bet nepatīkamākais nāca 9 kilometrus pirms finiša: atkal nošķiebās sēdeklis. Nepatīkams pārsteigums, jo vēl iepriekšējā dienā biju sēdekļa skrūvi rūpīgi pievilcis. Atšķirībā no MNK, šajā trasē bija vairāk kāpumu, un kāpumos ar nošķiebtu sēdekli ir grūti. Rezultātā dažus kilometrus braucu "tagad tik prātīgi līdz finišam" režīmā, bet pamazām saņēmos un atsāku apdzīšanas manevrus.

Finišs pienāca ātrāk kā gaidīts (uz mana velo nav GPS, velo datoriņš vai kaut pulkstenis--braucu, kamēr galā!), skatītāju atbalsta saucieni, pēdējie metri, ūdens, ūdens, ūdens, putra, ritenis mašīnā un uz mājām. Rezultāti: iefinišēju 256. vietā distancē, tātad trasē apdzīti ap 650 braucēji. Ar šādu iznākumu esmu ļoti mierā. Kopvērtējums rāda, ka 10. jūlijā Kuldīgā man ir cerība uz V starta koridoru.

Mazsalacas novada kauss, 1. posms

2011-06-07T12:41:00.000-07:00

Uz sacensībām ierados taisnā ceļa no iepriekšējā dienā Līgatnes apkārtnē notikušā veloplezīra. Mazsalacā biju laicīgi, ka paspēju pirmsstarta lietas nesteidzīgi izdarīt un vēl kā nākas kaklu pastaipīt.

Reģistrācijā man iedeva numuru, vēl iedeva numura piestiprināšanai domātus savilcējus un želeju. Man drēbēs želeju nebija kur ielikt, tāpēc to sacensībās neņēmu, atstāju mašīnā. Pudelē ūdens. Somiņā zem sēdekļa telefons, atslēgas, velo kamera, dažas seškantes un ķēdes izpiedējs. Pašreizējo ķēdi uz riteņa liku pats, un šajā prasmē esmu pilnīgs muļķis. Izspiedēju tāpēc labāk līdzi. Tiesa, SEB 2. posmu šī pati ķēde izturēja.

Starta zonā komentētājs, es atvainojos, muldēja par deviņiem mēmiem. Viņš pinās teikumos un aizimprovizēja, piemēram, no "reģistrācijā saņemtos numurus jāpiestiprina velosipēda priekšpusē" līdz "cilvēkiem mājās mēdz būt printeris, ar to var pats izgatavot starta numuru, bet tas nav moderni". Nu... WTF?

MNK trase sastāv no diviem apļiem, katrs 21 kilometru garš. Apļa sākuma daļa ir pa gludiem grants un meža ceļiem, --ātra un grupā braucama. Viducis ir ātras meža takas. Beigu gals ir negludas takas. Ir vairāki ļoti izbaudāmi pastāvi nobraucieni pa šaurām taciņām. Tajos, ja priekšā neviena nav, var ķert adrenalīnu ausīm vējā plandot! Kāpumi bija salīdzinoši īsi un ātri pieveicami.

Jau starta koridorī stāvot, dulburis komentētājs vēl skaidro, pa kurieni jābrauc no pirmā apļa otrajā aplī un es dzirdu sev apkārt "neko nesapratu" komentārus. Ir ļoti silta, saulaina diena, un šajā kontekstā tiek pieminēts arī Rīgas mēra Nila Ušakova vārds. Man līdzās esošie izskatās nopietni braucēji, --ir velo drēbēs, daudziem ir komandu formas, riteņiem kontaktpedāļi.

Brauciena sākums man sanāk viduvējs. Esmu ~100 braucēju pūlīša apmēram viducī, un pirmos kilometrus viducī arī kuļos, pa to laiku spice jau gabalā. Salīdzinājumam pagājušo gadu šajās pašās sacensībās kādu laiku varēju pakarāties pirmajā grupā. Kad braucēji izretojušies, pamazām panāku un apdzenu priekšā braucējus pa vienam, pa diviem. Pirmā apļa viducī esmu nonācis grupiņā, kurā braucēju jaudas līdzīgas manējai, un rādās, ka atlikušo sacīksti šajā grupiņā arī nokarāšos. Dažiem no šiem džekiem uz formām rakstīts "MNK", vietējie tātad.

Bilde: pirmā apļa beigās. Esmu tas koši zaļajā tērpā. Koši zaļā krāsa ir ērta lai sevi ātri pamanītu bildēs! Jūtos labi 5 cilvēku grupiņā, bet no aizmugures jau tuvojas...

Pirmā apļa beigās mūs panāk Latvijas ātrākā MTB braucēja Ivanda, un otrā apļa ātro sākumu viņa mūs velk. Amizants skats, dāma velk 5 džekus, vienā brīdī viens no MNK puišiem mēģina viņu nomainīt, bet nu nepietiek viņam jaudas. Otrā apļa vidū, meža takās, kur aizvēja efekts mazāks, Ivanda sāk no grupiņas atrauties, es cītīgi turos līdzi. Vienu brīdi pat apdzenu, un uz pārgalvīgu nobraucienu rēķina drusku attālinos, bet tad man pirmajai tehniskajai ķibelei pievienojas otrā tehniskā ķibele. Tāpat ir arī zināms jaudas kritums un es savu pozīciju viņai atkal zaudēju.

Par tehniskajām ķibelēm: pirmā, pārslēdzējā brauciena laikā droši vien ticis kāds svešķermenis, un pie katras lielākas slodzes ķēde krakšķ un lēkā. Riskēju pārraut ķēdi, un zaudēju enerģiju ar krakšķiem un rāvieniem. Negribās stāties un zaudēt laiku likvidējot cēloni, braucu krakšķēdams. Otrā ķibele: otrā apļa vidū sēdeklis sāk šķiebties uz aizmuguri. Tas mani pārsteidz, jo neesmu sēdekļa skrūves ļoti sen kustinājis, daudz sacensības tās ir izturējušas, un kā tad tieši šoreiz? Neesmu arī ļoti svarā pieņēmies. Tiesa, galvenais, lai sēdeklis nenolūzt pavisam! No sēdekļa ķezas mans sniegums cieš, jo sēdēšanas pozīcija sanāk zemāka un neērtāka, un biežāk ceļos kājās. Nestājos malā remontēties, jo braukt atlicis maz, un uz ātrskrūvēšanu trenējies neesmu.

Bilde: akmeņains kāpums otrā apļa beigās. Esmu kājās, jo nu tas sēdeklis.

Kilometru vai divus pirms finiša vēl pamanos nokrist! Kritieni man ļoti ilgi nebija gadījušies--ne sacensībās, ne ikdienā. Šoreiz, nobraucienā, kas ir reizē arī pagrieziens, bremzējot uz īsi nocirptas zāles seguma izslīd un pa priekšu aiziet mana velo pakaļējais rats. Vēl šļūcienā nolieku riteni pareizi un lecu atpakaļ virsū. Laiks no šīs kļūmes ievērojami necieš, gods gan ;-).

Iefinišēju samērā dzīvs. Rezultātos man 11. vieta grupā un 22. vieta distancē. Kopā distancē finišēja 99 braucēji. Šajās sacensībās putru nedod, tā nu riteni mašīnā un uz mājām prom!

Bildes no MNK lapas. Kopumā sacensība patika, paldies organizatoriem!

SEB MTB 1. posms

2011-05-01T09:19:00.000-07:00

tl;dr: Nolauzu aizmugurējo pārslēdzēju! Trases viducī, braucot pret kalnu un pārslēdzot ātrumus, pārslēdzējs droši vien aizķēra spieķus, un gatavs. Pārslēdzējam gāja 4. gads, bija jau dažu labu reizi salocīts un ar roku atlocīts atpakaļ. Ja nemaldos, bija arī iepriekš jau patrāpījies spieķos.

Kad pirms starta riņķoju pa Cēsīm, ievēroju jau, ka ķēde "turpceļā", "atpakaļceļā" un starp rullīšiem nestāv taisni, vienā plaknē. Ar gatavošanos tehniskā ziņā nekad neesmu pārpūlējies: pulsometra vai velodatoriņa uz mana riteņa nebija, rezerves kameru līdzi nevedu, pulverīti dzērienam nopirku sacensību vietā. Un kājas arī neskūtas!

Tehniskā ķibele gadījās nedaudz pirms Sietiņieža, tur vēl ir tālu līdz finišam. Pāris kilometrus varētu arī noskriet, finišētāji ar caurām riepām un pārrautām ķēdēm nav retums. Čāpoju no Sietiņieža uz lielo ceļu, tur mani drīzi paņēma mašīnā kāds labs cilvēks un aizgādāja uz Valmieru.

Šo posmu sāku no trešā koridora (622. numurs, un numerācija sākas no 500!) un veicās labi. Minu "cik ir iekšā" un galvā pa brīžam iešaudījās "kāpēc sevi šitā jāmoca" domas. Tad ir jauki paturēt prātā, ka konkurentiem līdzās, kas tāpat elš un pūš un nesaka ne vārda, --ir tikpat grūti. Paredzams, nākamā posmā būšu laimīgi atpakaļ aizmugurē.

Pirmdien izbraucu šo pašu trasi iepazīšanās braucienā. Nodevām uguņus, saelpojos tik daudz auksta gaisa, ka visu šo nedēļu šņaukājos un klepoju. Iepazīšanās bija vērtīga: palīdz tas, ka iepriekš zini, cik stāvs un cik garš kalniņš priekšā gaidāms.

Moča tiesību lieta progresē labi. Tas ir vienkāršāk un ātrāk kā "B" kategorija, un ar moci braukt ir forši, forši, forši!

***

2011-04-20T15:34:00.001-07:00

Gads un divdesmit dienas Latvijā nolauztas!

Vakardien darbojos ar trimmeri pa izcirtumu. Trimmerim galā zāģa ripa un sanāk krūmgriezis. Rīgā, servisā meistars teica, ka jāuzmanās no triecieniem, šitam mūsu trimmerim esot zināma kaite, ka kloķvārpstu (laikam, ja pareizi atceros) viegli apraut. Zāli kapājot triecieni negadās, bet ar to zāģa ripu visādi var sanākt. Avenāju mudžeklim pa vidu var kāds resnāks koks nepamanīties, ar ripas inerci nenošņikāties, un tad tas trieciens notiek. Izrūcināju trīs bākas un jutos jau tīri labi iemanījies. Nopostīto krūmu vietās brīvdienās stādīsim priedītes.

Pagrabā ir ūdens, to pa laikam sūknējam ārā. Jā, bērzu sulas šogad štruntīgi tek, bet nu vismaz pagrabā ūdens labi tek.

Šosejas ir sausas un es velotreniņos veicu arvien lielākas cilpas. Braucienos pamanās dažādi sīkumi, amizanti vietu nosaukumi, vietējie cilvēki. Izdomājas līdz galam vai padomājas uz priekšu ikdienā piemirstas domas. Kad garākā braucienā pēc trešās vai ceturtās stundas telefonam beidzas baterija un austiņās apklust mūzika, tad es sadzirdu vēja šalkoņu, putnu balsis, tas arvien ir foršs mirklis.

Esmu sācis mācīties moča tiesībām. Pieteicos uz NRM pusmaratona distanci, par mērķi nostādu iekļauties zem 1:40. Pēc pusotras nedēļas pirmais SEB posms. Pēc divām nedēļām fizmatu laivu brauciens!!!

Dažas ikdienas bildītes var paskatīt iekš picplz

Malta #2

2011-01-30T08:16:00.000-08:00

Ikdienīgie sīkumi:

Satiksme ir pa ceļa kreiso pusi, un mašīnām stūres ir labajā pusē. Apļi ("braukšana pa loku", "roundabout") ir populāri.
Elektrības rozetes ir tādas pat, kā Lielbritānijā un Īrijā.

Brokastīs un vakariņās viesnīcā dod eiropiešiem pierastu pārtiku. Dauzoties apkārt, priecājos par izdevībām nogaršot vietējos ēdienus:

Populārākais tradicionālais ēdiens ir pastizzi. Ceļojums uz Maltu neskaitoties kārtīgs ceļojums, ja nav nogaršots pastizzi. Nopērkami daudzās vietās, kafejnīcās, veikaliņos, un fāst-fūda ieskrietuvēs--"pastizzeria".
Tradicionālā maize ftira
Sinizzi, kūka ar biezpienīgu pildījumu, un vēl marmelādi vidū
Vietējā limonāde "Kinnie". Jokojām, ka garšo apmēram kā mūsu "Buratīno", bet tomēr tik sintētiska garša nav. Rūgtena, un virsū rakstīts, ka sastāvā ir rūgtie/skābie apelsīni. Ak jā, no dārziem sperot apelsīnus, dažreiz gadās saldi un gardi, bet citreiz pavisam skābi.

Treniņi turpinās, kilometri krājas. Vienu dienu pat pamanījāmies savākt 100+ kilometrus vienā izbraucienā. Izbraucieni ir jauki, jo ir silts, saulains, un var braukt, kur acis rāda--pa klinšainu taku mīt kalnā, vai pa rullēt pa platiem asfaltētiem ceļiem. Garākam braucienam pa vidu var iekombinēt kādu uzkodu, kafejnīcās arī neatsaka uzpildīt ar ūdeni manu dzeramo pudeli.

No rītiem pirms celšanās no gultas izmēru savu "miera pulsu". Paaugstināts pulss no rīta ir pazīme, ka iepriekšējā dienā ir satrenēts par daudz, un šajā dienā jābrauc mierīgāk. Pirmajās dienās mans miera pulss turējās ap 50 sitieniem minūtē, bet nu jau ir krities, šorīt bija tikai 40.

Sestdien izīrējām mašīnu un braucām skatīt tūrisma objektus. Svētdien bija vietējā XC gonka, kurā mēs arī, protams, piedalījāmies. Eduards jau ir uzrakstījis par to rakstiņu. Paša iespaidi: veicās labi, ķibeles negadījās, un bez spēka nepaliku. Brauciena pirmajā pusē parastās domas "ah, cik grūti, un vēl necik nav nobraukts!", bet vēlāk jau ir ritms un apziņa, ka viss būs labi, spēks nebeidzas, un finišs neizbēgami tuvojas. Pēc sacensībām braukājot pa laukiem daudzās vietās redzēju svētdienas piknikā devušos cilvēkus--lauka vidū uzklāts galds, cilvēki ēd un dzer, bērni skraida apkārt. Pāris vietās pat cepa gaļu un kairināja manu nāsi.

Reku nāk dažas bildes:

Sestdienas auto izbraucienā bijām pie vairākās stikla pūtēju vietās, un tika ievērots šāds jauks izstrādājums:

Profesionālais tūrisms: piestājam, nolaižam stiklu, knipsējam! :-)

Rāpelējos pa klintīm šo priekšpusdien:

Uziets, izpētot mazu, stāvu celiņu. Šajā vietā griezu apkārt

Sinizzi īsi pirms apēšanas

Ivara bilde, latviešu braucēji pirms starta XC gonkā

Trasē:

Velotreniņi Maltā!

2011-01-22T09:55:00.000-08:00

Trešdienas vakara krēslā, kā te lai tēlaini uzraksta, gaisa tramvajs nobūkšķina uz Maltas starptautiskās lidostas skrejceļa, un pēc īsa brītiņa arī mans laptops nobūkšķina uz lidmašīnas salona grīdas tiešajā lidojumā no bagāžas nodalījuma virs galvām.

Autobusam grīdā ir caurums, pa kuru var redzēt zemi. Vadītājs taurē un nebremzē, sēžam aizmugures sēdeklī un cieši turamies, citādi ik pa laikam pamet gaisā.
Pie viesnīcas mūs jau gaida veloīres vīriņš, viņš no auto izkrāmē mums atvestos riteņus, skrūvējam pedāļus un piemērām ķiveres.

Ceturtdien pirmais treniņbrauciens, braucam visi četri kopā. Silts un saulains! Rādītāji vēsta, ka temperatūra ir ap 15-16°, bet pēc sajūtām šķiet siltāks. Kalniņi iet viens aiz otra, manas kārās acis tver ielas, mājas, uzrakstus, dabasskatus, cilvēku ģīmjus un visu pārējo, kas apkārt.

Uz ceļiem dominē mazauto un džipveidīgie uz lielām dubļu riepām. Sirdi sildošs skats, daudz daudz vecu un jaunu landroveru. Redzēju arī dažus subārus, bet tie nebija jaudīgie bubinātāji kā Latvijā, tās bija mazītiņas sarkanas mašīnītes no astoņdesmitajiem.

Piektdien braucam divatā ar Eduardu. Sanāca kārtīgs MTB izbrauciens, no šosejas nost, pa stāvām, akmeņainām taciņām augšā, stāvākas vietas pieveicām arī nesot riteņus padusē vai virs galvas. Iepriekšējā naktī bija uzlijis, un pa laikam muļļājāmies cauri varen ķepīgiem dubļiem. Pēc tam riteņiem ap v-bremzēm jāizbaksta ar kociņu, citādi rati vairs negriežas, tā ka riteni pat nevar pastumt. Šis brauciens man ļoti patika, lai gan bija arī krietni nogurdinoši. Šajā sakarībā viesnīcā pasniegtajās brokastīs un vakariņās tiek ēsts dūšīgi!

Sākam izmēģinājumus ar sarkanvīna ietekmi uz velospēju. Ir arī atradusies tuva drēbju mazgātuve, kur monētu jāmet. Drēbes smērējas ātri, tāpēc drēbju mazgāšana ir aktuāla lieta, bet viesnīcā tas sanāk dārgi, vairākas eiras par katru drēbes gabalu.

Sestdien, šodien ir sestdiena, bijām nesteidzīgā 2 stundu izbraucienā trijatā pa piekrastes asfalta ceļiem. Maldoties pa mazākiem celiņiem, sastapām onkulīti uz šosejas riteņa, kurš nerunāja nevienā saprotamā valodā, bet arī maldījās mēģinot aizbraukt turpat, kur mēs. Tā mēs kādu tiesu maldījāmies kopā.

Bildes no telefona!

Viens no pirmajiem pamanītajiem landroveriem

Otrās dienas brauciena sākuma daļa, pa šo ceļu braucam augšā

Pa akmeņiem braukt ir forši, un apkārt ir smuki!

Uz leju jau vienmēr kaut kā tiek, bet uz augšu var sanākt papūlēties...

No sestdienas brauciena: kinopilsētiņa, tagad ir tūristu izklaidēšanas vieta. No augšas dzirdējām mūziku un redzējām, ka starp mājām lēkā līnijdejas :-)

Paša ģīmis ar':

Rudens/Ziema

2010-12-15T06:05:00.000-08:00

Sveiki, lasītāji!

Dzimtajā zemē jau 9 mēnešus! Pa vasaru sakolekcionējusies glīta čupiņa ar sacensību numuriem, nesenākais un no citiem diezgan atšķirīgais notikums bija 2. Trek Ziemas Maratons.

Galīgi nerakstās, galīgi nerakstās, to jau grūti izstāstīt, kā tur viss bija. Nu apmēram, tā, mežos starp Ogri un Ikšķili, karjera malā. Salts, rīts, skaidras debesis, saule mirguļo ledus kristāliņos, no braucēju mutēm nāk balti dvašas mākonīši, visi mīņājas un sūkstās, ka kājas salst. Kad sāk braukt, tad kājām ir labāk, jo tās vairs nav pie zemes, un arī nav laika par salšanu vairs domāt. Startu drusku par strauju paņēmu, bet brauciena otrajā pusē atguvos un ieriktējos sev piemērotā tempā.
Bija divi amizanti stimuli, kas mani mudināja papūlēties vairāk. Pirmais, man šķita, ka mani apdzen antuanete. Nodomāju, viņa nu gan paspējusi iespaidīgi uztrennēties. Pūlējos noturēties līdzi, vienu brīdi pat panācu un apdzinu, bet iešāvu par daudz "sarkanajā zonā", mani apdzina un pamazām atrāvās. Amizantais moments: antuanete šajās sacensībās nepiedalījās, vispār tikai divas daiļā dzimuma pārstāves bija. Acīmredzot sajaucu ar kādu sievišķīga paskata džeku :-)
Otrais dzinulis bija līdzīgs: šķita, ka mani apdzen Arturs, ar viņu mums tāda veselīga konkurence, un spēki diezgan līdzīgi. Tā nu, cerot panākt, neatslābu ne brīdi, bet arī beigās izrādījās, ka esmu sajaucis cilvēkus. Kad tie līkumi nāk strauji virsū un sneigainās v-bremzes ne vella nebremzē, nav daudz laika sejas pētīt ;-)

Ak jā, pagājušo ziemu Īrijā darba datoram kā ekrāntapete vienu laiku bija uzlikta bilde no 2009. gada Trek Ziemas Maratona. Tas bija viens tāds notikums, uz kuru būtu gribējies tikt. Nu, šogad izdevās!

No decembra dzīvoju pa laukiem, šeit ir daudz sniega, par ko man prieks. Ir izmēģināta braukšana ar kalnu riteni pa aizsnigušu, netīrītu mežu. Vasaras skriešanas maršruti tagad tiek braukāti ar distanču slēpēm. Ceļi tiek tīrīti ar sniega šķūri. Ak, un domājot par Ziemassvētku rotājumiem, salasīju upmalā niedres un, rau, kas radās!

Skatoties nākotnē, man šobrīd pacilāts noskaņojums ir par janvāra plānu--velotreniņi 3 nedēļu garumā Maltā. Bet līdz tam vēl jānodzīvo. Laižam uz kalnu? Vai varbūt meklēt ģeokastītes kupenās?

***

2010-11-23T00:50:00.000-08:00

Ar velosipēdu šķērsojot Turciju

Gaiss tuvu 0 grādiem, tumsa, migla, lietus un milzīgs ātrums pa šauro kalnu ceļu. Sirds dauzās kā negudra – ir ļoti auksti un tomēr tas ir neizsakāmi labāk kā sēdēt siltās mājās uz dīvāna ar TV pulti rokās. Dzīvē ir vajadzīgi piedzīvojumi un te man tie ir.

Izklausās tik fōōrši. Ja plānotos attālumus saīsinātu uz pusi--kāpēc gan ne? :-)

Slēpņošana naktī

2010-10-25T04:34:00.000-07:00

Svētdienas vakars, pulkstens 22:00, sēžu dīvānā un ķeksēju rīta pusē ap Priekuļiem atrastos ģeo slēpņus. Tas bija foršs izbrauciens, stundas laikā atzīmējāmies trīs smukās vietās, trīs slēpņos. Sanāca pa dubļu risēm paslidināties, kur stūre neklausa, pa serpentīnveidīgu ceļu augšā/lejā nobraukt, ij druscīt uzbraukt uz uzarta lauka. Nujā, jāteic, man lielāks vilinājums uz štruntīgiem (bez-)ceļiem, kā uz lieliem ātrumiem.

Lūk, sēžot dīvānā, ienāk prātā, ka diena vēl nav galā un varētu vēl! Līdz šim pa tumsu vēl ne reizi nav slēpņots, varētu izmēģināt! Paviāni uz šo ideju izrādās atsaucīgi, tā nu tiek salasīti gadžeti un gaismiņas, un dodamies naktī. Pirmais slēpnis ir graust-mājā. Staigājot pa telpām, atrodam bomzīša "dzīvokli" -- guļamvieta, pakaramais ar drēbēm, kalendārs pie sienas, un milzu atkritumu čupas visapkārt. Un ož.

Atrodas arī pats slēpnis, šoreiz brangi liels:

Dodamies uz nākamo noskatīto slēpni Ķīšezera apkārtnē. Prātīgākie ceļi kartē netiek pētīti, braucam aptuvenā vajadzīgajā virzienā, un vienu brīdi ceļš zem ratiem šķiet vairāk kā gājēju taciņa kā auto ceļš. Bet pulkstenis rāda pāri pusnaktij, un smejot tiek citēts Electronic Supersonic: "Only thing can stop us is flat tire!" Satraucoši manevri uz pašaura izbijuša dzelzceļa uzbēruma, un drīzi otrais slēpnis ir rokā.

Trešais slēpnis rokās nedodas, tiek pastrādāts grēka darbs Juglas Makdonaldā, un dodamies uz Ķīšezera tālāko galu. Tur tiek ātri uziets vien-zvaigznītes ceļmalas slēpnis un ķeramies pie vakara vainagojošā elementa--slēpnis "Murgakacis" pie Lielā Jūgezera pāris kilometrus mežā, uz kuru google kartē ceļu nav. Iepriekšējo atradēju komentāros lasāmi daudzsološi "nosvilināju sajūgu braucot pa stigām", tā ka esam patīkami satraukti. Izvēlētais ceļš tomēr izrādās bedraina grants, tālāk smiltis un māli, pēdējie pārsimts braucamie metri ir pa cietu skuju un saknīšu segumu. Kad GPS līdz mērķim rāda vēl 200m, pa logu priekšā redzam staignu slīkšņu un sīkas priedītes. Cik nu starmešu gaismā var saprast. Ar kājām veicamajā posmā niķojas telefona kompass, lecam pāri mārkam un jokojam par nomaldīšanos un mašīnas pazaudēšanu. Slēpnis atrodas viegli, atzīmējamies un cilpojam atpakaļ. Lecot mārkam pāri pa otram lāgam, pusotrs apavu pāris iebrauc dūņās! Un tālāk jau zināms ceļš pa mājām.

Pusčetros-četros atkal sēžu dīvānā un atzīmēju slēpņus. Bija forši, šo vajadzēs atkārtot!

Šo to vajadzētu uzlabot tehniskajā aprīkojumā. Nu, piem., GPS, un tur ir lērums variantu un visi dārgi. Garmin velodatoru esmu kaut kur "labi nolicis" un tam jau tāpat ir sasists ekrāns, un viena sabojājusies poga, kuru tagad var nospiest ar naža galu. GPS telefonā arī nav optimāls--viduvēja precizitāte, nav ūdensdrošs. Tad vēl būtu prātīgi aprīkojumā ieviest lāpstu, striķi, jo agri vai vēlu iepērsimies pa kārtīgam.

Runājot par projektiem

2010-09-29T09:44:00.000-07:00

... šis ir vou vou vou: http://www.geofoto.lv/?p=1111

Tāda ņemtne vienai bildītei, bet sanācis smuki, un laiks drošvien arī pavadīts labu labi!
Citās ziņās, es telefonā ieinstalēju kaut kādu citādu kā iepriekš slēpņu meklēšanas programmu, un iemānīju arī iekšā visus LV slēpņus ar aprakstiem. Gribas doties meklēt, un kompānijā vienmēr jautrāk... ;-)

Kad nu reiz sāku rakstīt, jāpiemin arī, ka šo svētdien forši gāja pa Smilteni, reku sabildēju tādu kā foto-reportāžu.

Vienības brauciens 2010

2010-09-07T06:38:00.000-07:00

Vienības braucienā izvelējos braukt 102km šoseju, jo MTB jau tāda pierasta lieta, bet 37km šoseja būtu īss prieciņš. Vienības braucienā vispār piedalījās 4,5 tūkstoši braucēju, bet garo gabalu brauca mazāk kā divi simti. Bija neliels nemiers, vai neesmu trāpījis nepareizajā kompānijā :-)

Šīs bija pirmās sacensības, uz kurām un no kurām braucu viens pats, ar vieglo auto (auto gan bija no māmiņas aizlienēts, ne paša). Pacilātās izjūtas atgādina pirmo laiku strādājot pilnas slodzes darbā. Iesākumā bija tik nepierasti un inčīgi, kad nav vairs mācības vai gurķošanās, bet kā pieaudzis cilvēks no rīta ceļas un iet uz darbu. Ilgi jau, protams, tā uz darbu iešanas pacilātības sajūta nenoturējās.

Sacensību norise pēc parastā scenārija--atrast stāvvietu, salikt riteni, izņemt numuru, saģērbties, iesildīties, nobraukt, atsildīties, paēst putru, iekrāmēt riteni, uz mājām. Bet pats brauciens! Šeit bilde (autors: J. Bērziņš-Soms) no starta--vai vari sazīmēt mani?

Sacensību maršruts bija no Siguldas pa Pleskavas šoseju uz Cēsīm, tad uz Stalbi, Raganu, un atpakaļ uz Siguldu. Starta koridorā blisinos uz skūtajiem stilbiem sev visapkārt. Pēc starta pirmie kilometri, kā parasti, paiet aprodot ar braukšanu ātrā, ciešā, dinamiskā grupā. Atšķirībā no Rīgas Velomaratona, šeit nebija nekādu kritienu vai pēkšņu bremzēšanu. Rāda zīmes, brīdina pirms manevriem. Īpaši nerunā, visi klusējot min. Kaut arī sēžu aizvejā, slodze kārtīga un pulss augsts, bet par to vēl neuztraucos, jo lietām vēl ir laiks ieiet sliedēs. Braucot kāpumā dažus kilometrus pirms Cēsīm gandrīz izkrītu no pamatgrupas, cīnos ar pilnu jaudu un knapi, knapi tomēr panāku aizvēja glābiņu. Bet, tad nāk Cēsu centrs ar kalniem un lejām, un mans motoriņš vairs līdzi nevelk. Izbraucot no Cēsīm, esam apmēram desmit braucēju grupiņa, kas grupai līdzi nav izturējuši. Man nav bijis laika lūrēt uz aizmuguri, tāpēc nav ne jausmas, cik braucēju vēl ir aiz mums. Arī, lai noturētos šajā grupiņā, man bieži sanāk braukt uz savu spēju robežas. Savu ieguldījumu, lai arī cik mazu, kopējā lietā ir jādod, un tā vairākas reizes braucu arī pa grupiņas priekšu, vairāk tomēr turos aiz platām mugurām. Raganas pagrieziens, Turaida, 70km/h pa turaidnieku, un pēdējais kāpums siguldniekā. Nav jau nekāda izprieca, bet neesmu arī bezspēkā, ritmiski un vienmērīgi stampāju pedāļus līdz tas kalns ar neizbēgami ir pievārēts, finiša līnija, piemiņas medaļa kaklā, atsildīšanās.

Mans rezultāts ir 2:38:37, ar vidējo ātrumu 38,5km/h. No līdera atpalieku par 15 minūtēm. Distancē 87. vietā no 159 finišējušiem, vecuma grupā 25. vieta no 51 kopā. Reku saite uz brauciena datiem iekš endomondo. Ak, un garo distanci bija vērts braukt kaut vai foršā vecuma grupas nosaukuma dēļ: M Elite. Pozitīvas emocijas un nākamgad varētu atkal!

Vēl pavisam noslēgumā, tēlaini un diezgan trāpīgi par izjūtām, braucot grupā: The Swarm.

brum brum brum

2010-08-06T15:28:00.000-07:00

Sveiki, lasītāji, foršajā, siltajā vasarā!

Ar skriešanu veicas labi, mans standarta treniņa garums šobrīd ir 10km, nesteidzoties to noskrienu drusku zem stundas. Steidzoties--drusku zem 50 min. Pieteicos pusmaratonam septembrī, Valmierā. Nostādīju mērķi tā, lai ir ko papūlēties: noskriet zem 1:40.

Ar riteņošanu veicas labi, esmu piedalījies šādās tādās sacensībās, tuvākās nākamās jau rīt--IV Cēsu velomaratons. Šovakar izbraucu vietējo 20km aplīti, no kura trešdaļa ir normāls XC un pārējais ir grants un šoseja. Bija labi, jūtos gatavs!

Galvenais stāsts šoreiz par mašīnlietām. Pa pēdējiem mēnešiem sapelnīju tiesības! Tagad briestu pirkumam un dzīvojos pa ss.lv auto sludinājumiem, autoforumiem un padomu lapām. Pēdējās dienas dzīvoju pa laukiem, un mums te stāv ņiva ne pārāk spīdošā tehniskā stāvoklī ar aprīlī beigušos skati. Ceturtdien bija lēns rīts bez īpašiem dienas plāniem, un vienbrīd, grozoties pa pagalmu, es paraustu ņivas durvis un "tā, starp citu" vaicāju brālim, kas tad skates iziešanai pietrūkst. UN MĒS SĀKĀM LABOT!

Galvenā droši zināmā vaina bija, ka nestrādā skaņas signāls. Internetā atrodas mūsu modeļa "wiring diagram", motora vāks vaļā, un sākam postīt. Sākumā pārbaudām, vai strādā pašas taures, un, jā, viņas strādā, ka var kurls palikt. Tālāk aizdomas krīt uz slēdža mehānismu stūrē, un, raujot stūres ratu nost, es dabonu punu degunā. Ar improvizētu testeri (lampiņa, vadiņi, urbjmašīnas akumulators) pārbaudām dažādus ķēdes posmus, katrs atsevišķi strādā, bet visi kopā nestrādā!

Nesistemātiskos eksperimentos paiet lielākā daļa dienas, bet skaidrībā netiekam, un daži pretrunīgi rezultāti liek domāt, ka mūsu mašīnā kaut kur ieinstalēts īssavienojums. Iestājoties krēslai, izvēlamies pragmātisku risinājumu ar jaunu neuzkrītošas krāsas vadiņu pa taisno no akumulatora uz tauri, skaņas signāls strādā, priecīgi skrūvējam visu ciet. Tad izrādās, ka nestrādā viena priekšējā tuvā gaisma, attiecīgi es tagad māku nomainīt ņivas priekšējās gaismas spuldzīti, bet nē, spuldzīte tur iekšā bija vesela. Tiek arī konstatēts, ka bremžu gaisma nedeg. Tomēr, pēc ķimerēšanās dienas garumā, dodamies nelielā naksnīgā testa un gandarījuma braucienā, motors rūc, grants ceļš skrien pretī, mēs salonā priecīgi čalojam, un tad, pēkšņi un negaidīti, izdziest gaismas, un mēs kļūstam par spoku mašīnu. Motors rūc, priecīgi čalojam, bet neko neredz. Atpakaļ braucam ar ieslēgtām avārijas gaismām, un gatavībā briesmu situācijā taurēt ar savu lielisko skaņas signālu.

Piektdienas rītā brāļi aizbraukuši uz haltūru, bet es izpētu, ka gaismas pazuda, jo pie aizdedzes atslēgas no kontaktiem izkritis viens vadiņš, bet priekšējā tuvā gaisma nav degusi slikta drošinātāja dēļ. Par bremžu gaismām kaut kā aizmirsies, un es ar ričuku aizbraucu uz pagasta centru, trīs tēva dēliem, izdrukāt vienas dienas atļauju. Māmiņa tīra logus, es izbirstēju grīdas, mašīna tiek posta kā pirmklasnieks uz pirmo septembri. Mēs pus-pa-jokam gudrojam, ka, tīra mašīna liecinātu par rūpīgu kopšanu, un tad skatē ar mazāku cītību meklētu bojājumus.

Valmierā pirmā pietura ir Statoils. Uzpildu bāku, iegādāju skatei nepieciešamo ugunsdzēšamo aparātu, aptieciņu un avārijas trijstūri. Nākamā pietura ir autoserviss, kurā par vienu latiņu noregulē priekšējās gaismas. Iepriekšējā vakarā, laužoties pie spuldzītes, tās bija krietni izregulējušās. Braukšana ir diezgan stresaina. Mašīna tukšgaitā reizēm noslāpst, man jau pāris krustojumos tika sanācis vēl ripojot pa jaunam iedarbināt dzinēju. Tas sanāca veikli, ar starteri--strādājošs starteris ir varena ērtība.

Jau agrāk, tiesības kārtojot, novēroju, ka CSDD nodaļā viss ir vienkārši, saprotami, un cilvēki ir laipni. Šoreiz arī, dabūju numuriņu, samaksāju naudiņas, piebraucu pie apskates ēkas, un tad mašīnai bija jārāda visādi triki. "Lūdzu, ieslēdziet kreiso pagriezienu--paldies, labo pagriezienu--paldies, avārijas gaismas--paldies, nospiediet bremzes--nospiediet brezmes?" Mašīnu uzbrauca uz platformas un izkratīja. "Vai vēlēsities redzēt defektus?" Ieplaisājusi trubiņa, vaļīgs šarnīrs, vēlviens vaļīgs šarnīrs, nestrādājošs kaut kāds stabilizators, sūcas transmisijas eļļa. Happy times! Bet galvenā un visnotaļ loģiskā lieta--ja nestrādā neviena bremžu gaisma aizmugurē, tad mašīna nevar dabūt pat 30 dienu slimības lapu. Nobraucu auto stāvlaukumā, telefonā pastudēju "wiring diagram" un ķeros pie skrūvgriežiem. Ir dienas vidus, saulīte spīd, un man sviedri pamazām sāk tecēt cilpojot ap mašīnu un pildot "pamēģinām šitā--pieslēdzam akumulatoru--paraugām lampiņas--atslēdzam akumulatoru" algoritmu. Bremžu pedālis man ir atstutēts ar koka bomi, jo vienlaicīgi jau nevar spiest pedāli un skatīt lampiņas mašīnas aizmugurē. Pēc pusstundas cīkstēšanās viena no bremžu lampiņām spīd! Pieaicinu apskates vīru, viņš izskatās pārsteigts un pacilāts--"jā! tiešām spīd!" un uzlīmē priekšējā stiklā uzlīmi, kas derīga 30 dienas.

Pa CSDD apmeklējuma laiku kaut kas ir mainījies--sevī pašā. Braucu un vairs nejūtos tik stresaini. Pie krustojumiem izvelku čoku, lai mašīna neslāptu un nevajadzētu arī agresīvi gāzēt. Rullēju mājup un izbaudu foršo, dīvaino sajūtu--ņivā, uz ceļa, legāli.

Lūk, kādi jauki, mazi piedzīvojumi. Tagad raudzīsim, kā novērst atrastās vainas, un paralēli turpināšu meklējumus pēc ikdienišķākas, civilai lietošanai piemērotas mašīnas. Patlaban domāju par Subaru Forester kā kompromisu starp sūrajiem džipiem un normāliem vieglajiem auto. Ja šajā lietā lasītājam, kompetentajam autopazinējam, būtu kāds padoms vai ieteikums, es to ļoti labprāt uzklausītu!

Sportošana aprīlī un maijā

2010-05-26T10:26:00.000-07:00

Ikdiena pēkšņi kļuva tik interesanta, ka laika rakstīšanai vairs nepalika pāri! Pēdējā ziņa pirms veseliem diviem mēnešiem vēl no Īrijas. Bet nu Īrijā vairs neesmu, un šim emuāram gals klāt? Droši vien, ka nē, jo gan jau vēl kādreiz kur aizbraukšu.

Patlaban pastāstīšu par sportošanas lietām.

Skriešana!

Šī gada februārī iesāku skriet, un nostādīju mērķi Nordea Rīgas Maratonā noskriet pusmaratonu 2 stundās. Manas ikrīta distances iesākumā bija 5km, vēlāk 6km. Kad aprīļa sākumā atgriezos Latvijā, skriešanas sanāca retākas un neregulārākas, un pamazām arī garākas: 7-10km. Esot laukos skrēju pa grants ceļu, klausoties putnu dziesmas. Rīgā esmu nomitinājies Ķengaragā, skrēju pa Rumbulas lidlauka apkārtni, Daugavas krastmalu. Aprīlī vienu reizi izskrēju arī visu 21 kilometru. Tas nebija īsti sacensību temps, bet laiks sanāca 2:02 un sāku jau gudrot, vai nostādīto divu stundu mērķi nevajadzētu taisīt grūtāku.

Kreisā ceļgala problēma izzuda, kad nopirku un sāku lietot skriešanas apavus. Apaviem līdzi nākošajos papīrīšos uzskaitīta vesela rinda ar tehnoloģijām, kas tajos izmantotas, un, izrādās, labums no tām tiešām ir. Pēdējās pāris dienas pirms maratona dzīvoju mierīgi, ēdu pareizos ēdienus.

Pats pusmaratons: mans numurs bija 3282, oficiālais laiks ir 1:48:40, tajā ietilpst stīvēšanās līdz starta līnijai. "Tīrais" čipa/Garmina laiks ir 1:46. Ar šo rezultātu esmu ļoti mierā. Skrienot pārāk ļoti nepārmocījos, pirmajā 14km aplī vispār biju vairāk aizņemts ar skatītāju un sāncenšu vērošanu un sacensību raisīto pozitīvo emociju garšošanu. Vēlāk palika drusku grūtāk, bet arī izturami, pulss uz anaerobā sliekšņa, bet spēka smaidīt fotogrāfiem vēl pietiek.

Pāris kilometrus pirms finiša sāka kaut kas pakrūtē sāpēt. Tajā vietā, kur parasti saka, ka tā ir liesa. Ja vēl būtu daudz jāskrien, būtu jāsamazina temps, lai tā sāpe rimstās, bet ko skriet bija maz palicis, jānotērē taču kārtīgi visi pārpalikušie resursi, un tā pēdējais puskilometrs un pirmās pēcfiniša minūtes bija drusku nepatīkamākas.

Šeit var redzēt ātruma un pulsa grafikus. Iesākumā lielā barā skrienot ātrums drusku zemāks kā vidējais, tālāk turas visnotaļ vienmērīgs, un pašās beigās druscīt pieaug. Pēc pulsa var redzēt, ka man vēl ir ko strādāt pie "bāzītes" un izturības: ātrums vienmērīgs, bet pulss pamazām kāpj, nāk nogurums. Labs līmenis būs sasniegts, kad tas nogurums nāks tikai pēc 4 stundām--tad varēs skriet pilno maratonu :).

Pusmaratonu skrēja arī brālis Jānis, viņš 21km vienā piegājienā nekad nebija noskrējis un par mērķi bija nospraudis--finišēt. Bet viņam sanāca vēl labāk kā man, laiks 1:42. Par to man prieks!

Slodzes tests

Iepriekš pieminēju anaerobo slieksni. Par to var uzzināt, gūglējot anaerobic threshold, tad atrodas arī aerobais slieksnis un vēl visādi gudri vārdi. Tā pavisam īsi, anaerobais slieksnis ir tā optimālā slodze, ar kuru garākas sacensības veikt. Lielāku slodzi ķermenis varēs izturēt tikai dažas minūtes, ar mazāku slodzi paliktu pāri neizlietoti resursi. Šos sliekšņus var noteikt dažādos veidos, un viens no veidiem ir Sporta Laboratorijas kompleksais slodzes tests: uzsēdina uz velotrenažiera, apkarina ar daudziem vadiņiem un trubiņām, liek mīties pakāpeniski palielinot slodzi līdz acis sāk sprāgt ārā, un beigās ir daudz skaitlīšu, par kuriem sporta ārsts pastāsta, ko katrs nozīmē. Šeit nobildēju atskaites pirmo lapu, nākamajās ir vēl skaitļi un arī grafiki!

Interesantie rezultāti no mana testa:

maksimālā jauda, ko minoties attīstīju, bija 340W jeb gandrīz puszirgspēks! Cilvēki ir dažādi un labāk ir salīdzināt slodzes un svara attiecību nevis vienkārši maksimālo slodzi. Testa laikā svēru 85kg, mans darbspējas indekss sanāk 340/85 = 4 W/kg. Tas, kā man paskaidroja, esot virs vidējā, hahahā.
Mans aerobais slieksnis ir 142 sirds sitieni minūtē, anaerobais--179. Tātad,
- skrienot vai braucot līdz 142 ir tāds plezīra/tauku dedzināšanas temps
- no 142 līdz 170 normāls treniņš, kurā tiek trenēta visvairāk sirds izturība, bet elpošana un muskuļi tak tomēr arī
- ~179 ir sacensību temps, virs tā var tikai īsus sprintus, bet pēc tiem nāks zināms jaudas kritums
testā lielākais sasniegtais pulss bija 186. Izrēķinātais teorētiskais maksimālais pulss manam vecumam/svaram ir 194. Atceros, ka vēl pēdējo decembri izspiedu visus 200. Varbūt man testā bija par maz gribasspēka?
Ārsts norādīja, ka man salīdzinoši vājā vieta ir sirds. Viena no pazīmēm: pēc slodzes beigām pulss nenokrītas līdz normālam pietiekoši ātri.

Kopumā testa piedzīvojums bija interesants un vērtīgs, lai arī ne visai lēts--45 lati. Galvenais, tagad zinu, ka man nav lielu vainu, kas varētu atturēt no sportošanas saprātīgā apjomā.

Riteņi

Visubeidzot, esmu nobraucis divus SEB MTB maratona posmus: 4. maijā Cēsis-Valmiera un 16. maijā Siguldā.

Cēsis-Valmiera sacensību diena bija auksta un vējaina. Sarežģītas loģistikas operācijas rezultātā jau desmitos no rīta Cēsīs biju gan es, gan viens no brāļiem, gan mūsu riteņi. Loģistikas kļūmes dēļ mums nebija siltu drēbju un nebija arī naudas, un līdz sacensību startam vēl 3,5 stundas. Laimīgā kārtā no Cēsīm netālajos Priekuļos dzīvo draugi, varējām sasildīties un tikām arī pabaroti.

Startēju no 8. koridora, tātad vairāk no beigu gala. Pašā trasē auksti vairs nebija--mežā vēja nav, pie kārtīgas fiziskas slodzes ķermenis pats braši sildās, un nav arī laika par temperatūrām domāt. Braukšanas stratēģija ļoti vienkārša: visur, kur var apdzīt, braucu ar "cik ir iekšā"; pārējās vietās braucu rindiņā un atpūšos. Līdz pat pašam finišam visu laiku šķita, ka slīdu braucējiem strīpām vien garām un nav neviena piemērota, kam "iesēsties" aizvējā. Trases otro pusi braucu ar lielāko zobratu priekšā, jo vidējais tā izdilis, ka ķēde ķeras iekšā. Kāpumos viss pasākums krakšķēja un brakšķēja, bet līdz finišam laimīgā kārtā tiku.

Rezultāts sanāca labs, uz nākamo posmu sapelnīju jau piekto starta koridoru. Protams, var vēl daudz labāk: tautas klases līderis Jānis Ozols sāka no vēl tālākām beigām, bet finišēja pirmajā piecdesmitniekā.

Īsajā laikā starp 4. un 16. maiju ritenim tika mainīti aizmugurējie zobrati, ķēde, labots dakšas lockout, tīrīts un regulēts. Galvenā lieta--vidējais priekšējais zobrats--palika nesataisīts, jo nebija nepieciešamās rezerves daļas. Meistars to apstrādāja ar šmirģeļa ripu lai vismaz vienas sacensības vēl var izvilkt.

Uz Siguldas posmu mani atveda māmiņa. Viņa arī laipni piekrita bildēt velobraucējus kamēr es pats pa trasi. Brauciens Siguldā man šķita intensīvāks: braucu starp sev līdzīgākiem, ik pa laikam varēju izmantot kāda aizvēju un tuvplānā vērot apakšējos vaigus. Ik pa laikam arī ievēroju, ka aiz paša izveidojies "vilcieniņš". Likās, ka mīts tiek kārtīgi, tomēr pat vēl pirms finiša braucot Siguldas kalnā pietika spēka vienu otru apdzīt. Vēlāk atradās bilde, kur esmu tajā kalnā pa smuko nobildēts (fotogrāfs Juris Bērziņš-Soms):

Šī posma rezultāts ir mans līdz šim labākais SEB sacensībās. Nu ko, jāturpina tik mīties! :)

Mums ir pavasaris

2010-03-21T09:15:00.000-07:00

Saulīte, zilas debesis, krokusi un narcises. Vakarrīt pirmo reizi skrēju īsroku kreklā un šortos. Vakardien un šodien gāju pastaigās plānās drēbēs. Iekšā nosēdēt šādā laikā nevar nekādi. Vējš bužina matus un nāk lielas žāvas no svaigā gaisa.

Ar skriešanu man neviennozīmīgi panākumi, ātrums un izturība pamazām aug, bet labais celis vēl aizvien protestē. Noskrienu 5-6 kilometrus ātri vai 10-12 lēni, un tad viņš paliek vārīgs.

(bilde no Toma flickr)

Šodien ceļu uz Latviju uzsāk manas mantas. Vakardien kravāju kastēs, līmēju ciet un rakstīju virsū adreses un svarus. Tagad zinu, ka visa mana šejienes iedzīve, riteņus ieskaitot, sver 70kg. Šodien piebrauca balts busiņš, iekšā Genādijs, un, atverot busiņa sānu durvis, skats kā malkas šķūnītī apkures sezonai sākoties: pilns no augšas līdz lejai. Tā nu no riteņiem busā nokļuva tikai mans šosejas ritenis, kalnu ritenis palika šeit, tā kā tāds Kārlēns uz ledus gabala. Pirmajā aprīlī mantas jau būšot otrā galā. Man šeit palikušas tikai dažas drēbes, dators, --tādas lietas, ko var var vienā rokas bagāžā aizvest. Un kalnu ritenis, kuram tad drošvien arī nāksies palikt. Ņemot vērā tā salauzto rāmi un nodilušos zobratus, to tāpat gandrīz neatmaksājās vest.

Zumm, zumm, zumm!

Āra velo sezona atklāta!

2010-02-28T10:22:00.000-08:00

Vakardien, sestdien, šķiet, pirmo reizi mūžā vienā stiepienā noskrēju 10 kilometrus. Ātrums štruntīgs, bet patīkami, ka pulss vienmērīgs un saprātīgās robežās--vidējais bija 145. Skriešanas lieta izskatās cerīgi, tā nu, kamēr dzelzs karsta, piereģistrējos pusmaratona distancei Rīgas maratonā 23. maijā. Tagad tik cītīgi jāskrien lai uz pusmaratonu būtu pienācīgā formā.

Sestdienas vakarā mums bija ciemiņi, un mūsu spāņu meitene bija sataisījusi pilnu galdu ar ļoti garšīgiem ēdieniem. Bija tik garšīgi, ka nekādi nevarēju atturēties, līdz biju galīgi pārēdies.

Šodien, svētdien, braucu ar kluba braucējiem svētdienas treniņbraucienā. Pulksten deviņos lielveikala stāvlaukumā saradāmies tikai četri braucēji, tas tā jocīgi, jo laiks bija lielisks, un citās reizēs ir ap divdesmit braucēju. Izbraucām maršrutu, ko vēl nebiju braucis, 90 kilometri, no kuriem vidusdaļa pa kalniem.

Saulīte, viegls vējiņš, pavasara smaržas, lieliski braukt pa āru. Ziemas laikā, kad ārā auksts, tumšs un nejauks, mīšanās iekštelpās uz ruļļiem ir jēdzīgāka, bet tikt ārā uz īsta asfalta, izjust paātrinājumus, virāžas, svaigu gaisu un dabas skatus ir ļoti patīkami.

Brauciena vidējā trešdaļā bija kalni, lejas, akmeņi un aitas. Līdz šim man kāpumi nav diez kā patikuši, jo tajos visvairāk nomokos lai tiktu citiem līdzi. Šoreiz gāja labi, spēka pietika. Pāris ēnainās ielejās uz asfalta bija aizķēries apledojums. Dikti nepatīkama sajūta: braucot ar 30kmh uz riteņa ar šaurām, pilnīgi gludām riepā sajust, ka--slīd! Vairākos lejupgabalos ripinājāmies prātīgi un uzmanīgi, kaut viegli varētu ieskrieties pāri 50.

No kalniem nobraucot lejā nokļuvām Oughterard ciematā, 60 kilometri pieveikti, piestājām iedzert kafiju. Kafija un kruasāns garšoja debešķīgi! Atlikušais ceļš uz Galveju ir asfalta šoseja, vienu gabalu braucām pa chain gang modei: divās paralēlās rindās, ārmalas rinda brauc lēnāk par iekšmalas, priekšējie braucēji visu laiku mainās. Es šādi agrāk nebiju braucis, ideja skaidra, bet prasmes nav, un sanāca, ka es visu laiku kāpinu kopējo ātrumu, pāri 40km/h, un attiecīgi pulss arī augsts. Pēdējos 10 kilometros pirms pilsētas viens no braucējiem man to lietu ierādīja, un praktizējāmies divatā, lai maiņas sanāktu vienmērīgi, bez izrāvumiem, bez atstarpēm. Un tad jau pilsētas ielas un mājas. Brauciens patika, un forši, ka tagad nesāp galva--tā būtu kārtējās pārmocīšanās pazīme.

Te vēl daži grafiki, jo gribas parādīt. Ātrums un pulss. Pirmajā trešdaļā pulss turās ļoti sakarīgos ~125, kalnu daļā ir daudzi pulsa kāpumi un kritumi, tad ir kafijas pauze un tad ir pārāk-intensīvais chain gang.

Augstums, var redzēt, kur bija kalns :)

Kadence (mīšanās ātrums, pedāļu apgriezieni minūtē) un ātrums. Vidējā kadence šajā braucienā bija 84, tajā gan ieskaitīta arī tā kafija pauze. Vajadzētu celt augstāk--skaitās, ka optimālā kadence ir 95-100. Ar tādu ir vismazākā slodze uz locītavām un muskuļiem un ar tādu brauc īstie sportisti.

Divriteņa dinamo, nākotnes plāni un skriešana

2010-02-23T13:18:00.000-08:00

Es šodien izzinu iespējas, kā lādēt USB iekārtas braucot ar divriteni. Iespējas ir daudz un dažādas--sākot ar pavisam vienkāršiem "emergency charger", kuros ieliek četras pirkstiņ-baterijas un lādē, līdz pat izsmalcinātiem DIY projektiem ar dinamo iekārtu riteņa rumbā, LiFePo baterijām un pašlodētām lādēšanas, barošanas shēmām. Man patiktos tāds pa-vidu variants, kas nav pārāk dārgs, un neprasa pārāk lielus izveidošanas, uzstādīšanas, lietošanas pūliņus. Kāpēc es par ko tādu interesējos? Jo esmu zobratgalva, un viena no idejām šovasarai ir bicycle touring--braukt tālus gabalus vairākas dienas. Neesmu vēl izdomājis, cik tālus, cik dienas un uz kurieni, bet vispār gribās. Vēl varbūt vajadzētu sabiedroto--varbūt kādam/kādai ir līdzīga vēlme? Pārāk daudz sabiedroto nevar, jo tad necik tālu/daudz nevar aizbraukt. Vasaras riteņu-telšu braucienu kuplākā pulkā man arī gribās, bet tā ir atsevišķa lieta.

Turpinot tālāk par vasaras un tālākiem plāniem, šopavasar es braucu no Īrijas mājās! Šobrīd esmu šeit nodzīvojis/nostrādājis pusotru gadu, esmu dažādā ziņā mainījies, un kopumā ar šeit pavadīto laiku apmierināts. Bet jūtu, ka laiks rausties no iesildītās migas ārā un skatīties tālāk. Pēc mājām noilgojies jau arī druscīt esmu, tā nu viņš ir. Vēl nezinu, vai rudenī mācīšos, kur un ko tālāk strādāšu. Vasara būs atvaļinājums un laiks, kad izzināt un izdomāt, kur un ko tālāk. Tuvākais Latvijas apmeklējums ir jau pavisam drīz--no 3. līdz 8. martam, bet pēc šī apmeklējuma es vēl tomēr braukšu atpakaļ nostrādāt līdz līguma termiņa beigām.

Citās ziņās--esmu iesācis no rītiem skriet. Pagaidām nelielus gabaliņus, jo esmu galīgs skriešanas iesācējs, ķermenis nav pieradis un pret ilgāku mocīšanu protestē. Šobrīd te ir diezgan vēsīgs, no rītiem temperatūra ir ap nulli, brīžiem pat krīt sniegpārslas. Skriešanai kājās zem biksēm velku riteņbraukšanai nopirktos kāju sildītājus. Riteņbraukšanas siltās drēbes vēl nemaz nav sanācis pa īstam izmēģināt. Biju iecerējis atklāt savu āra sezonu ar piedalīšanos iksvētdienas Galway Bay Cycling Club treniņbraucienā, bet tas atcēlās, jo ceļš bija apledojis un pārāk bīstams.

Biroja aktualitātes

2010-02-05T17:27:00.000-08:00

Labrīt, lasītāji! Vai vēlaties uzzināt par smirdošo peli? Ieraksti šajā dienasgrāmatā ir lielākoties tematiski saistīti ar manu atrašanos un specifiskajiem iespaidiem šeit, Īrijā. Tātad šeit neiekļaujas nesenie atklājumi deinterlacing paņēmienos vai ķēpa ar Windows instalēšanu uz datora ar SATA disku un bez diskešu iekārtas. Bet smirdošā pele der labi.

Tātad pirms mēneša sāka smirdēt--darbā, pirmajā stāvā, vienā vienīgā specifiskā vietā, gaiteņa sākumā pie durvīm. Zināmu laiku smaka tika ignorēta. Vēlāk izplatījās spekulācijas, ka kaut kur virs griestiem laikam būs nobeigusies pele. Divas nedēļas pēc smirdēšanas sākšanās priekšniecība sarūpēja speciālistus, kas smakas cēloni likvidēšot. Vienu vakaru redzēju--divas sievietes stāvēja epicentrā un lūkojās griestos. Pēdējās pāris nedēļas darbadienās gaiteņa durvis tiek turētas vaļā, tad tā smaka vēdinās un nav pārāk uzmācīga. Bet, kad durvis pastāv aizvērtas, tad īpašajai vietai jāiet cauri aizturot elpu. Šķiet, nelaiķa dzīvnieciņš vēl aizvien ir ar mums!

Atceros, ka laukos, Burtniekos mums reiz bija līdzīgs gadījums-- pele nobeidzās gāzes plītī. Kādu laiku smirdēja, bet cepešplītī ceptās kūkas tāpat sanāca garšīgas.

Piektdienas sapulce

2010-01-30T14:49:00.000-08:00

Mums darbā piektdienās pulksten trijos ir institūta sapulces. Tajās jaunpienākušie kolēģi stādās priekšā, promgājēji uzaicina uz atvadu ballīti, apkārt braukājušie pastāsta, kādās konferencēs bijuši un ko redzējuši. Pēc šiem paziņojumiem nāk runa. Kāds no studentiem vai personāla prezentē savu pētījumu rezultātus, nesen uztaisītu produktu vai izveidotu nodaļu un tamlīdzīgi. Dažkārt runāt ir uzaicināti viesi no kādas svešas kompānijas vai universitātes. Tad piektdienas sapulce ir cauri un visi atgriežas pie darbiem.

Pērno decembri mūsu nodaļas šerifs izsūtīja e-pastu, ka 29. janvārī kādam no nodaļas jāuzstājas, un--vai ir brīvprātīgie. Es pieteicos! Šķita, ka uzstāšanās cilvēku priekšā būtu pašam labs izaicinājums, un janvāra beigas taču vēl tālu. Man padomā bija pastāstīt par pēdējā laika veikumu atvērtā koda bibliotēkā SuRF, kurā man darba sakarībā sanāk šo to padarīt. Mana kandidatūra tika labprāt pieņemta.

Skolas laikos ik pa laikam sanāca skaitīt dzejoļus, spēlēt mazās ludziņās un pieteikt koncertu priekšnesumus, bet tie laiki ir senā pagājībā, un pēdējos gados ir bijis ļoti maz publisku uzstāšanos. Gribējās sagatavoties kā nākas un atstāt labu iespaidu, tāpēc pamazām sāku gatavoties jau divas nedēļas iepriekš. Gudroju, ko un kā prezentēt--rakstīju uz lapām tēzes, domu krikumus. Salasījos internetā padomus un ieteikumus tehniskām prezentācijām. Dominējošie bija--pēc iespējas mazāk teksta slaidos, un trenēties--daudz, daudz trenēties--spoguļa priekšā. Pēdējās brīvdienās pirms prezentācijas gāju uz darbu, un konferenču zālē izmēģināju, kā mans dators uzvedīsies ar projektoru, vai konsolē uzliktos zirgu burtus tiešām varēs bez pūlēm redzēt, un vairākas reizes norunāju visu plānoto, sevi ar datora kameriņu ierakstot. Tīmekļa kamera sanāk kā tāds modernais spogulis. Pēdējā nedēļā vēl sapucēju tos pāris slaidus, kas man prezentācijā bija, uztaisīju ekrānbildes katram "dzīvās" demonstrācijas solim, un sagatavoju sev špikerus un pirms-sākšanas-pārbaudāmo-lietu-sarakstiņu. Piektdienas priekšpusdienā gāju vairākās pastaigās gar upi un vairākkārtīgi izrunāju savu uzstāšanos--ar katru reizi stomīšanās mirkļu un paužu palika mazāk. Sekoju līdzi savai izteiksmei, intonācijai un tam, kur lieku rokas. Un tad jau sapulce bija klāt.

Piecpadsmit minūtes pirms sapulces sākšanās jau dodos uz konferenču telpu, ieslēdzu projektorus, pieštepselēju datoru, ielogojos prezentācijai sagatavotajā lietotāja profilā, atveru vajadzīgās programmas. Pārbaudu, ka strādā internets. Atnāk Džūlija ar videokameru, un iedod man pie drēbēm spraužamo mikrofoniņu ar raidītāju. Tad jau sāk sarasties kolēģi. Sēžu starp saviem tuvākajiem kolēģiem un draugiem un jūtos kā bokseris pirms iešanas ringā. Klāt arī nekad neiztrūkstošais uztraukums. Sirds brīžiem pāris minūtes stipri uzbungo, tad domas novirzās un bungošana arī norimst. Kolēģi mani sola atbalstīt ar svilpieniem, "vilnīšiem" un aplausiem. Marks mani smaidot "uzmundrina", sakot, ka gan jau man viss sanākšot labi, viņš pilnībā uz mani paļaujoties, jo es taču pārstāvu visu nodaļu, visu to labāko, kas nodaļā ir. Vēl viņš gudro, kādus piedauzīgus jautājumus varētu pēc runas uzdot. Pamazām visi oficiālie paziņojumi ir beigušies, un vārds tiek dots man.

Varbūt liekas drusku lielīgi visu tik gari aprakstīt, bet biju nostādījis šo kā sev svarīgu lietu, un pārdzīvojumi pašam bija lieli. Stāvu cilvēku priekšā un sāku runāt. Teikumi gludi ritinās viens pēc otra. Uzmetot acis tuvāk sēdošajiem, viņi izskatās uzmanīgi un ieinteresēti. Sāku "dzīvo" konsoles sesiju, virzos pēc sagatavotā plāna, atceroties brīžiem piebremzēt, paskaidrot, ko un kāpēc es daru, ko tieši katrā solī vēlos panākt. Laimīgā kārtā internets neraustās, stulbas nepamanītas pārrakstīšanās kļūdas negadās. Kad esmu ticis līdz pusceļam, mani pa brīžam sāk pārtraukt jautājumi--"vai var izdarīt to-un-to?", "ko tieši dara tas, ko tu tikko parādīji?". Un arī nejaukāki--"ko no šī visa tu rakstītu zinātniskā publikācijā?" Visbeidzot dzīvā sesija ir galā, īss kopsavilkums ar būtiskākajām lietām ko atcerēties, un paldies par uzmanību. Kā parasti piektdienas runās, publika dūšīgi aplaudē un tad uzdod jautājumus. Pēc jautājumiem aplaudē vēlreiz. Pēc prezentācijas ap mani ir pulciņš ar cilvēkiem--neliels jautājumos iesāktās diskusijas turpinājums, un atzinības, ka esot bijis forši. Jūtos apmierināts un atvieglots. Atdodu mikrofonu, izslēdzu projektorus, savācu mantiņas un dodamies atpakaļ uz darbavietām. Darba nedēļā pāris atlikušajās stundās vairs nopietna strādāšana nesanāk, pārdomāju notikušo. Spīdoši izcili nebija un nevarēja būt, bet šķiet, ka bija labi. Kad publicēs video ierakstu, tad varēs paraudzīt, kā tas viss izskatījās no malas...

Trenažieri, otrais piegājiens

2010-01-24T10:55:00.000-08:00

Ceturtdiena, KingFisher sporta centrs, studija "B". Tā ir mācību klases izmēra telpa, viena siena ir ar spoguļiem, izskatās plašāk kā ir. Gar abām sienām ir kosmiska paskata trenažieri. Dažam nevaru saprast, kā tur iesēsties, ko jāspiež vai jāvelk. Esam piecpadsmit vīri un treneris. Treneris mudīgi rosās--trenažieriem uzkarina svaru ripas, uz grīdas izklāj paklājiņus, un pie katras "darbavietas" pieliek lapu ar aprakstiņu, ko tur paredzēts darīt. Tālāk viņš nodemonstrē, kā katrs vingrinājums pareizi darāms. Tad izstāsta procesu: dažādie vingrinājumi ir izkārtoti loģiskā virknē, pa kuru mēs secīgi virzīsimies: divdesmit piegājieni pie viena, tad divdesmit pie nākamā, un tā uz priekšu bez apstāšanās. Kad pirmais "aplis" būs pabeigts, būs atpūšanās.

Šī treniņprogramma kopumā ir ķermeņa viduča--presītes, muguras lejasdaļas, gurnu--trenēšanai. Te neveikli apraksti dažiem no vingrinājumiem:

svara celšana no zemes vairākos veidos
karājoties rokās, ceļgalu pievilkšana pie vēdera
guļot uz zemes, kāju krustošana "šķērītē" nelielā augstumā no zemes
kāpj uz ķeblīša un vienlaicīgi rokā virs galvas paceļ hanteli

Mana fiziskā forma kopumā ir nekāda--jēdzīgā stāvoklī ir tikai kājas, cik vajadzīgs riteņbraukšanai. Viss pārējais ir, nuja, netrenēts. Pārējie toties ir trenējušies un slodze ir visiem vienāda. Tā nu var viegli nojaust, kas notika: pēc pirmā apļa biju jau visai slābans un jau jutu, ka nākamo dienu pa trepēm nokāpt būs grūti. Veiksmīgi, ka gan mājās, gan darbā esmu pirmajā stāvā :D. Drīzi pēc otrā apļa iesākšanās jutu, ka kopējā tempā turpinot drīzi vien apvemšos. "Izstājos" un atlikušo nodarbības laiku pūtos, no otrā stāva līmeņa vērodams procesus baseinā.

Treneris saka, pāris nodarbības un es jau varēšu tikt līdzi, tā nu nepadošos un iešu atkal!

Vai vai vai, pirmo reizi uz velotranažiera

2010-01-14T16:03:00.001-08:00

Kolēģis, kas regulāri trenējas un brauc daudz-dienu, daudz-simtu sacensībās, pastāstīja, ka pēdējā laika mīnusos pa āru svētdienas simtiņu tomēr nebrauc. Brašo minēju kompānija ejot uz trenažieru zāli, pildot intensīvu treniņprogrammu, un beigās vēl iepeld baseinā, un lai es arī atnākot. Uz šādu aicinājumu labprāt atsaucos! Mīšanās uz ruļļiem virtuvē pamazām sāk palikt vienmuļa un šī būtu kāda pārmaiņa.

Es--vienkāršs cilvēks, un uz moderniem fitnesa centriem un trenažieru zālēm neesmu bijis, un ij nezinu, kā tur viss ir. Iesākumā jāsagādā piemērots apģērbs. Internetā izlasīju, ka pidžamas izmēra izbalējuši t-krekli, peldšorti, īsi džinsu šorti un ielas botas ir no-no. Devos uz populāro zīmolu / zemo cenu veikalu TK Maxx un nopirku sev jaunu kārtu. Ar jaunajām drēbēm varēšu gan sportot, gan organiski iekļauties vietējo jauniešu sabiedrībā. Viņi sporta drēbēs nereti staigā arī ikdienā.

Pienāk ceturtdiena un apjukumi. Īsumā, Galvejā ir divi King Fisher klubi katrs savā pilsētas galā, un nevienā no abiem es savus biedrus nespēju atrast. Bez košiem šosejas riteņiem viņi kļūst grūti pamanāmi un atpazīstami. Lai visa darīšana nebūtu galīgi veltīga, nokļuvis tālākajā klubā, apmeklēju velotrenažieru seansu. Ne pārāk lielā telpā 5x3 formācijā salikti 15 trenažieri un vēl viens priekšā. Nodarbībai sākoties tikai viens trenažieris bija palicis brīvs. Apmēram vienādā skaitā sievietes un vīrieši. Nodarbība ilga 45 minūtes, un bija visnotaļ intensīva--ātrāk, lēnāk, ar lielāku slodzi, mazāku slodzi, sēdus, ceļoties kājās, sprints, šie visi jauktā secībā, tuc-tuc klubmūzikas un "neslinkojiet, ātrāk!" pavadījumā. Pulsometru nebiju uzvilcis, bet vērtēju, ka lielāko nodarbības laiku pulss noteikti bija pāri 160. Visiem minējiem uz trenažiera roku balstiem bija dvielis, man arīdzan, un to lietot lai apslaucītos sanāca itin bieži. Nodarbības beigās vēl izstaipām kājas un čau čau, tiekamies nākamnedēļ!

Es nākamnedēļ drošvien vēlreiz mēģināšu atrast savu kolēģi ar biedriem...

Šādu treniņu bija interesanti pamēģināt un tas gan jau drošvien bija varen efektīvs, bet nedomāju, ka gribētu ko tādu darīt regulāri. Ja esi sportists un vēlies sasniegt mērķi, tad protams, kas jādara, jādara. Bet veselību un formu uzturēt tomēr foršāk būtu darot patīkamas lietas bez piespiešanās. Piemēram, nevis vienu vai pāris reizes nedēļā 45 minūtes nodzīties, bet doties garos, nesteidzīgos izpētes un ģeokešošanas velobraucienos. Citi ir ar mani:

Viens no vectēviem reiz atzīmēja, ka pa tukšo griezt un cilāt smagumus ir viņaprāt dumji. Labāk taču darīt, kur kāds labums rodas, kaut vai elekrību ražot.
Ilgāk dzīvojošie cilvēki mērķtiecīgi netrennējas. Viņu dzīvesveids ir tāds, ka papildus trenēties nevajag.

Īrija aizsalusi

2010-01-09T06:24:00.000-08:00

Pēc Latvijā lieliski pavadītām Ziemassvētku brīvdienām esmu atpakaļ Galvejā, Īrijā, un šeit ir laikapstākļu krīze: temperatūra jau vairākas nedēļas zem nulles. Vietām esot pat snidzis--bija balti Ziemassvētki! Ūdens trubas aizsalst, mašīnu akumulatori izlādējas, ceļu kaisāmā sāls rezerves iet uz beigām, attiecīgi brīdina, ka galvenos ceļus iespējams, slēgs, attiecīgi cilvēki veikalos iepērk pārtiku nedēļai. Kolēģi stāsta par braukšanas piedzīvojumiem, "tēti, kāpēc mašīna brauc sāniski?" -- "tāpēc, ka rati slīd" -- "tēti, kāpēc rati slīd?" -- "atvaino dārgum, vēlāk, tētis patlaban cenšas vadīt mašīnu".

Bet ārā smuki, daudz daudz sarmas, koki un krūmi un zāle ir balta un mirdzoša. Mūsu iela:

Apledojums! Ar riteni uz ielas izbraucu uzmanīgi, tad drusku ieskrienos, pieceļos kājās, pārnesu svaru uz priekšējo ratu, sažņaudzu aizmugures bremzes un slīdu pa kalniņu lejā līkloču līkločiem!

Apsarmojušie koki:

Atskats: 6. - 13. decembris, 2009

2009-12-13T12:53:00.000-08:00

Sestdien izbraucu garo gabalu ap ezeru, un izrādījās druscīt par daudz. Pirmās divas stundas gāja gludi, pulss ap 130-140, un ātrums ap 25 - 26. Pēc trīs nobrauktām stundām nāca pagarš kāpums, kuru izdomāju lietderīgi izmantot, lai noteiktu savu maksimālo pulsu--to vērtīgi zināt. Uzdzinu sirsniņu līdz 200 sitieniem minūtē, tad jau bija visnotaļ smagi, kampu auksto gaisu ar atplestu muti un tālāk dzīt arī drusku tā kā bail.

Pēc četrām nobrauktām stundām rādījās, ka bez braukšanas pa tumsu neiztiks. Pa tumsu braukt ir ļoti nepatīkami un bīstami un no tā es vienmēr cenšos izvairīties. Bet šoreiz tā sanāca, izbraucu pulksten-gandrīz-vienos, brauciens sanāca drusku ilgāk kā plānots, un ir zināms, ka pulksten piecos jau krietni tumšs. Iegriezos veikalā un nopirku jāņtārpiņu krāsas atstarojošu vesti. Uzvilku to, uzliku aizmugurē sarkano mirgojošo lampiņu, un priekšā spožo lampiņu lai pats arī kaut ko redzētu. Ritenim ir arī atstarotāji vajadzīgajās vietās atskaitot pedāļus--tiem ilgas lietošanas rezultātā visas nemetāla daļas ir nonākušas nost. Šādi aprīkots jutos diezgan droši, mašīnas netaurēja, apdzina ieturot pieņemamu distanci. Lielāka gabarīta braucamie gan brīžam garām brauca ļoti cieši, tā ka es gar kravaskasti varētu roku novilkt, kaut arī pats braucu pa pašu apmali, gandrīz jau nost no asfalta.

Kopā sanāca 5 stundas un 20 minūtes. Brauciena ilgumam nav ne vainas, bet pulss otrajā daļā bija augstāks nekā būtu vēlējies. Ja brauktu ar zemāku pulsu, sanāktu ilgāk, lielāks gabals pa tumsu. Katrā ziņā patīkami izbraukt pa āru--dūmakainas ainavas, slīpi medaini saules stari, ūdeņi un kalni, pļavās dažādi dzīvnieciņi, uz ceļa arī pa kādam beigtam kaķim. Redzēju vairākas liecības no nesenajiem plūdiem--vēl aizvien applūdušas pļavas, zem mūra izkašņāti caurumi, lai ūdenim ir kur aizplūst un neveidojas dambis.

Pa svētdienām esmu iesācis iet uz baseinu, pa dienas vidu ir maz cilvēku un ļoti patīkami peldēt dienasgaismā nevis kad ārā jau tumšs. Šodien dalīju celiņu ar begemot-sievieti, viņa peldēja tieši pa vidu, nostumjot mani malā vai zem.

Pa darbadienu vakariem skatos pa jaunam skatos sen redzētas filmas, par kurām atmiņā palicis, ka bija forši, bet konkrētas detaļas jau aizmirsušās--Frīdu, The Virgin Suicides, pirmo Matrix (tas gan tā ne visai, bet sakārojās Nokia 8110, skatījos iekš ebay, var pa lēto dabūt 7110. Bet tagad jau pirksti sakrustoti par Nexus One), Lost in Translation, Trainspotting, Se7en (nu šī arī tā-tā. Gudrais nēģeris visur vienāds). Un tiešām var skatīties kā no jauna, jo viss, atskaitot kopējo domu un dažas epizodes, ir aizmirsies. Noskatījos arī Māras ieteikto dāņu filmu.

Šo pirmdien pie mums ievācas mājas biedrene. Anna no Spānijas--tas ir viss, kas zināms. Tad būsim četri un suns.

Atradu lērumu visa kā par Nīmo, uzzināju par "Dziesmas par Mīlestību" koncertu, tūdaļ tika iegādāta biļete uz 27. decembri. 26. decembrī savukārt Cēsīs būs Nekvalitatīvās mūzikas vakars. Iespējams tur būs arī paviānu grupa Vīriem Vajag Atpūtu, un, ja tā, tad es tur arī noteikti būšu.

Mūsu mājā nav televizora, tāpēc nav Ziemassvētku reklāmu zvaniņu. Bet ir smaržīgs egles zars un iekšpagalma koka zaros iemestas un spīd lampiņas.

Brīnumainās pārvērtības

2009-12-05T12:50:00.000-08:00

Neviens nekā neraksta, tad nu jāraksta pašam :)

Vai jums arī katrā trešā lapā sānā reklāmās rādās "one tip for flat belly"? Varbūt man vienam pašam tā, jo gūgle, kā zināms, rāda katram pielāgotas reklāmas. Vienu dienu sānā rādījās reklāma "Software developer jobs in Galway", un es nodomāju, tiešām labi piemeklēts! Nu ja, bet par to "flat belly" padomu, es viņu vienā lapā visbeidzot atradu:

EAT LESS
MAYBE DO SOME EXERCISE

Padoms izrādās esam diezgan vienkāršs, un, cik pamēģināju, strādā labi. Bet par to sīkāk kādā vēlākā ierakstā. Šorīt mazgājot galvu izdomāju, ka šī būs laba diena vienam svarīgam ikgadējam pasākumam! Nu un tātad, šopriekšpusdien:

Un šopēcpusdien:

Patērniecība, vikipēdija, klavieru un zvanu skaņas

2009-11-21T15:51:00.000-08:00

Iepirkšanās drudzis tuvojas, kredītkarte kvēlo maciņā. Visu nevar dabūt, un, ar vēsu prātu padomājot, neko jau arī īsti nevajag. Bet tik tāpat pa laikam gīkiskā nodabā iepētu jaunos fotoaparātus, objektīvus, SSD diskus, veselus laptopus (i7 FTW), divriteņus un tā tālāk. Tas ir dumjš laika tēriņš, jo pēc izpētes un pasiekalošanās nekāda rezultāta tak nav.

Pēdējās dienās drusku padarbojos latviešu vikipēdijā, iztulkoju dažus ar fotogrāfiju saistītus rakstiņus. Garākais ir par 35mm fotofilmiņu, to jau pasen biju iesācis un nu piebeidzu.

Šodien ar riteni pabraukāju pa centru. Tā kā vairs centrā nedzīvojam, var nedēļas paiet pa maršrutu māja-darbs-veikals-māja. Upē bija ātra straume un putu vērpetes, kajak-un-tamlīdzīgiem laivotājiem noteikti acis iespīdētos, to ieraugot.

Bakstījos ar skaņas taisīšanas programmām, virtuālām klavierēm. Pāris stundu pūliņi, un nu es varu bungot pa klaviatūras taustiņiem, un skan "īstas" flīģeļa skaņas. Lūk, re --

Maestro Concert Grand v2 is a big giga bank using 792 stereo samples of a concert piano, a Yamaha CF3 from the early 90s, It was chromatically sampled to maintain the tempered tuning. The samples were recorded with two Neumann KM84 microphones, disposed in X/Y, with 5 velocity layers, and weighs 932 MB !

Tad sekoja buršanās pa "kā lasīt nošu pierakstu" tipa lapām un neveikla pirkstu mežģīšana uz klaviatūras; gribamo lietu sarakstam pievienojusies MIDI klaviatūra (vai sintezators ar MIDI izeju).

Nu re, un par mājās nākšanu -- uz Ziemassvētkiem Latvijā ieradīšos 23. decembrī, vakarā, un prom atkal laidīšos 5. janvārī, priekšpusdienā. Kā lai pacilāti šo visu nobeidz ... bliukš, urā!

Varētu kaut ko palaist debesīs II

2009-11-19T07:15:00.000-08:00

Šodien mans talismans ir drosmes vilciņš.

Vakardienas vakara pētniecības rezultāti: aeriālā fotogrāfija un radiovadāmie lidoņi ir varen plašas tēmas.

Likums "Par aviāciju":

Virs apdzīvotām vietām gaisa kuģim jālido pietiekošā augstumā, lai dzinēja kļūmes gadījumā varētu aizplanēt ārpus apdzīvotās vietas
Bezpilota gaisa kuģu lietošanu reglamentē MK noteikumi

MK noteikumi bezpilota gaisa kuģiem ir līdzīgi kā citās valstīs:

Nevar darīties lidlauku tuvumā (10 kilometri)
Radiovadāmās lidmašīnītes un helikopterīšus var laist līdz 120m augstumam, tiem visu laiku jāatrodas operatora tiešā redzamībā
Bezpilota gaisa baloniem nav maksimālā augstuma ierobežojuma,toties ir minimālais virs apdzīvotām vietām -- 300 metri
Pūķus un atsaitē stiprinātos balonus nedrīkst laist mākoņos, atsaitē ik pa 15m jābūt vimpeļiem

Par lidmašīnītēm un helikopteriem: ir lērums ar cilvēkiem, kas ar tiem hobija līmenī nodarbojas. Nopērkami gan lidošanai gatavi modeļi, gan pa detaļām. DIY lietas zeļ un plaukst, gatavos modeļus bieži pašrocīgi uzlabo ar labākiem motoriem, propelleru lāpstiņām, vieglāku un izturīgāku šasiju utt. Runā, ka helikopterus vadīt ir grūtāk. Nu, lētos "mikro" helikopterus nav grūti, bet jaudīgākiem helikopteriem ir vairāk manuālas vadības. Var nopirkt un helikopterītī uzstādīt elektroniku vadības atvieglošanai. Helikopteri dalās klasēs -- mikro, 250, 300, 450, 600, 700. Katra nākamā ir jaudīgāka un no 450 uz augšu viņi var celt 100-200g kravu. Šo klašu helikopteri arī lielākoties izmanto degvielas motoru nevis elektromotoru. Maksā 150 - 800 naudiņas. Uzlidot var ļoti augstu, limitējošie faktori lielā augstumā ir skābekļa trūkums degvielas motoram un tas, ka operators mazo aparātiņu no zemes nevar saskatīt. Manīti pieminēti 1km, 4km augstumi. Te ir viens diezgan iespaidīgs TREX 700 jaudas demonstrējums, iefilmēts no piestiprinātas ~150g smagas IXUS kameras: Trex 700E Aerial video. fpvvideo.com lapā ir daudz info par šo lidoņu vadīšanu no "pirmās personas" skatupunkta -- kā sēžot iekšā.

Par baloniem es jau izrakstījos. Par pūķiem, no limitiem MK noteikumos var padomāt, ka tos var uzlaist tiešām augstu. Lielākiem pūķiem atsaiti rokās noturēt nevar, tam vajag vinču. Uzzināju arī, ka fotogrāfijas "no gaisa" ir ļoti aktuālas nekustamo īpašumu fotogrāfiem. Turklāt viņi grib bildēt ar smagiem SLR aparātiem nevis ar mazo IXUS. Populārākie ir teleskopiski masti 10 - 20 metru augstumā, reizēm tik lieli, ka stacionāri piestiprināti pie auto. Vēl izmanto hēlija balonus atsaitē (grūti pārvadāt, hēlijs jāpērk), pūķus, un tos pašus helikopterus.

Lai no aeriālām fotogrāfijām varētu zīmēt kartes, attēlu dabūšana ir tikai puse problēmas. Vēl vajag izlabot to sašķiebumu, ģeoreferencēt, lipināt kopā. Šiem darbiņiem ir dažādi rīki, bet, ja tas process ir manuāls un ķēpīgs, tad liela prieka no tā nav. Pamanīju pusdzīvu Pict'Earth risinājumu: radiovadāma lidmašīnīte ar telefonu, kas sūta bildi uz leju, programmatūra uz zemes to "dzīvajā" ļoti gudri lipina kopā.

Īpašais lietus II

2009-11-18T09:51:00.000-08:00

Pa nakti turpināja līt. Darbojoties ar vikipēdiju un StackOverflow sanāca uzkavēties nomodā līdz trijiem rītā, lietus turpināja brīžiem bungot, brīžiem čabināt. Vēlā vakara dēļ modos pusdivpadsmitos un tvitterī izlasīju, ka darbs applūdis, elektrības nav, serveri uz ausīm. Pēc rīta tējas tomēr devos uz darbu, kaut vai tikai paņemt datoru, lai varētu ko darīt no mājām.
Darbā, izrādījās, elektrība bija un daži cilvēki arī bija, manā pirmā stāva telpā visi elektrības vadi bija izrauti un pacelti uz galdiem. Ap ēku izrullēta zila šļūtene, cilvēciņi darba kombinezonos, visu dienu bija dzirdamas urbšanas skaņas. Ne lokālā tīkla, ne interneta nebija. Dienas gaitā bezvadu tīklā sāka ķerties neredzēti ad-hoc tīkli, tādi kā "Mesh networking FTW". Pastrādāt sanāca labi. Mājās braucot atkal līst, samērcēju arī otrus apavus.

Un reku daži izvilkumi no kolēģu twittera:

@jamescooley Working from home today. The power is switched off to the DERI building (inc. DERI Cafe) due to flooding.

@marcmellotte Serious flooding in Galway. Cars abandoned all over Tuam road. Office flooded. More heavy rain to come...

@andrewgdotcom #deri slowly drying out. Electrical connectors still wet, so no services yet.

Īpašais lietus

2009-11-17T12:13:00.000-08:00

Šodien mājupceļā -- līst kā pa Jāņiem. Nu tiešām, kā saka, gāž ar spaiņiem. Tā bieži nav. Itin bieži smidzina, rasina, slapina, pūdē, līst aiz apkakles, līņā, braši uzlīst, lai varavīksne sanāk, bet tā pa krietnam, kā kārtīgā vasaras pērkona negaisā, tā nē. Pērkons lai, to es šeit, Īrijā, tagad pirmo reizi dzirdu.

Mājupbrauciena sākumā pie sevis nopriecājos, ka no rīta tālredzīgi tiku uzvilcis ūdensnecaurlaidīgās kurpes. Bet jau pret brauciena vidu visas ūdensnecaurlaidīguma priekšrocības bija zaudētas, jo ūdens no peļķu šļakatām kurpē ietek gar kāju un pēda tāpat galā sanāk slapja.

Man ir diezgan spoža riteņa gaismiņa un viņa izskatās īpaši spoža, ja tai ir pret ko atspīdēt. Ja brauc pa asfaltu, priekšā ir gaišs pleķis. Kad iebrauc slapjā zālē, tūdaļ paliek gaišāks un apkārte iegaismojas kā burvju vai sniega valstībā, gaisma no zāles lapiņām atstarojas uz visām pusēm. Šovakar uz asfalta ņirb, lietus lāses sitas, šķīst pret zemi un mirguļo manā gaismiņā.

Un tad tie trotuāra veselības skrējēji zaļajās atstarojošās vestēs. Sākumā kādi desmit, bet tad vēl, un vēl, un vēl. Pa visu trotuāra platumu, krustojumos kūņojas pa vidu mašīnām. Skriešanai īpaši mīlīgs laikapstāklis iegadījies, bet šķiet, tas viņus nekādā mērā neuztrauc. Braucu pa zāli gar trotuāra malu un man skrien un skrien pretī.

Bet nu, gana rakstīts, laiks kāpt uz riteņa un doties izbraucienā pa virtuvi!

Pārvākšanās

2009-10-10T14:28:00.000-07:00

Tadā, mūsu jaunā adrese ir "19 Friars Hill, Galway, Ireland". Mums ir četras guļamistabas un iekšpagalms ar šķūnīti (!!!), kurā varēs lieliski glabāt riteņu loriņus, un liela virtuve ar stikla durvīm uz iekšpagalmu. Bet nu fotoreportāža no pārvākšanās procesiem!

Pārvākšanās

Nu tad par tiem īriem

2009-09-21T12:49:00.001-07:00

Sestdien laiciņš bija tik silts un saulains. Un gaitenī no mierā stāvēšanas pārgarlaikojies šosejas ritenis -- tīrs, noregulēts, ar jau uzpildītu ūdens pudeli! Un ārā saule un vējiņš. Braucu ārā no pilsētas un jutos tik pacilāti kā pavasara pirmajās siltajās dienās staigājot pa āru plānās vasaras drēbēs.

Kad biju ticis 25 kilometrus no mājām, krietni atdauzīju ratus pār iedziļinātu akas vāku, jo vajadzēja izvairīties no vīriņa, kurš nelaikā izdomāja šķērsot ielu. 30 kilometrus no mājām sajutu, ka pakaļējais rats palicis mīksts, griezu apkārt. Man bija rezerves kamera un pumpis, bet dumjā kārtā nebija rīku, ar ko riepu dabūt nost un virsū. Šosejas riteņa šaurai riepai ar kailām rokām neko nevar izdarīt, mājās parasti ņemu talkā trīs ēdamkarošu spalus. Par laimi gaiss zuda lēnītēm un tā es braucu uz māju pusi ik pa dažiem kilometriem aši uzpumpējoties. Piecus kilometrus no Galvejas, pēc sešām pumpēšanas pieturām, caurums beidzot palika lielāks, tā ka riepa tika galīgi tukša pāris sekundēs.

Ņēmu riteni pie rokas un apcerīgi stūmos. Domāju stundas laikā tikt pilsētā. Biju stūmies kādus 50 metrus, kad pie kādas mājas izbraucamā ceļa busiņā sēdošs vīrs man kaut ko sauc. Caura? - jā, caura. Viņš māj ar roku, lai nāku tuvāk. Paskaidroju situāciju un viņš tūdaļ dzen busiņu pa iebraucamo ceļu atpakaļ iekšā pagalmā un māj lai sekoju. Viņa šķūnītī atrodas rīki riepas apmainīšanai, redzu arī divus labus kalnu divriteņus un izrādās, ka viņš tieši kā taisījies braukt uz Derūras trasi. Ielieku rezerves kameru, tā ar kompresoru sekundēs tiek piepūsta, ašs lielais paldies, un es atkal ripoju uz pilsētu, glābējs uz trasi.

Brīnišķīgs tas īru izpalīdzīgums un atsaucīgums, jau agrāk stāstīju, kā nejauši nolūkota B&B saimniece man atrada naktsmājas un tad mani un riteni savā mašīnā uz tām aizveda. Un vēl bijuši citi tādi gadījumi, kad kādā kļūmīgā situācijā cilvēki izrādās ļoti cilvēcīgi. Tāds man sestdienas prieciņš. Un turpmāk likšu riteņa somiņā arī riepas maukšanas verķīšus.

Kliņģeris un mašīna

2009-09-16T04:46:00.001-07:00

Beyoncé Knowles, Kārlis Ulmanis, Pēteris Caune. Kas kopīgs šiem dižajiem prātiem, spilgtajām personībām? Tieši tā, kopīgs ir dzimšanas dienas datums -- 4. septembris. Mana kompānija gan nobāl Toma priekšā, jo viņam dzimšanas diena vienā datumā ar ... Hariju Poteru.

4. septembris iekrita piektdienā. Piektdienas vakarā gājām krogu rāpošanā. Sestdien viesos nāca Uldis un Līga. Es sagriezu rasolu, Toms un Emīlija cepa kliņģeri. Kliņģera mīklas sanāca krietni par daudz, pārpalikušo mīklu cepām kanēļmaizītēs līdz vēlam vakaram un viņas arvien tika aizmirstas un drusku par daudz izceptas.

Šeit es pūšu 26 kliņģera svecītes, ar vienu elpas vilcienu man tas knapi, knapi izdevās.

Svētdiena bija pavisam varena. Sasmērējām maizītes, iepakojām pārpalikušo rosolu, nopirkām četrādu veidu gumijkončas un īres mašīnā braucām skatīt Īrijas dabu un aitas. Īrijā mašīnas, kā zināms, brauc pa nepareizo pusi. Stūre arī sanāk labajā pusē, un ātrumus jāslēdz ar kreiso roku. Mūsu šoferis Toms iesākumā atbildīgākos mirkļos ātrumkloķa vietā tvēra vadītāja durvju rokturi :) Bagāžniekā mans kalnu divritenis un pirmais ceļamērķis Derroura trase. Uz šo trasi jau esmu braucis viens pats ar riteni vairākas reizes, bet katru reizi 35 kilometru turpceļš un tikpat garais atpakaļceļš liedz tā pa īstam iztrakoties pa 16 kilometrus garajām takām. Bet šoreiz glauni, pieved un aizved ar mašīnu. Ritenim uz stūres bija GPS un pie ķiveres ar skoču piemunsturēts fotoaparāts, ātrākos posmus nofilmēju, un vēlāk datorā datus no GPS uzliku filmiņai pa virsu. Rau, kas sanāca:

Sēdeklis jau šajā braucienā aizdomīgi druscīt ļurkājās. Domāju, ka sēdekļa-stutes skrūve vaļīga. Šorīt atkal ievēroju ļurkāšanos un izrādījās, trakas lietas, riteņa rāmis zem stutes ir ielūzis. Nu nezin, ko darīt un kā būt. Bet nu atpakaļ pie aizpagājušās svētdienas! Pēc trases nobraukšanas, riteņa iepakošanas un slapjo velodrēbju pārvilkšanas braucām tālāk prom no Galvejas uz Klifdenu. Tā ir mazāka pilsētiņa jau pie paša okeāna. Klifdenā izstaigājām cilpu pa pilsētas centru un iedzērām kafiju mīlīgā kafejnīcā, tad braucām meklēt okeānu.

Okeānu redzējām pa gabalu, sabridām slapjas kājas. Tad bija garš omulīgs ceļš mājās un nogurums pēc garās dienas un tad jau pirmdiena-darbadiena.

Varētu kaut ko palaist debesīs

2009-08-27T16:54:00.000-07:00

Līdz Ciolkovska raķetei vēl neesmu ticis, bet galvā ir pazibējusi doma par meteoroloģisko balonu. Reiz planēju pāri Kurzemei un pa lodziņu manīju, cik atpazīstama ir Latvijas kontūra un domāju -- džī, būtu tik lieliski uztaisīt tādu agregātu, kas uzlido debesīs un taisa orto-, aero-, nu, bildītes. Vispār reiz pasenāk jau foto no gaisa taisījām -- uzlikām fotoaparātu uz taimeri un pacēlām garā kārtī :D

Cilvēki ar šito nodarbojas un internetā var atrast dažādus aprakstus. Piemēram, šis. Balons lido raidot GPS koodrinātes, pēc tām vēlāk atrod, kur piezemējies.Izpētīts, ka riska lidmašīnām nav, un, vismaz ASV, nelieliem baloniem nekādas speciālas atļaujas nevajag. Šobrīd šķiet, ka daudzsološa kombinācija būtu: balons no interneta, hēlijs no AGA, kravā telefons ar GPS un lētā gala digitālais fotoaparāts, hermētiski iesaiņoti un varbūt drusku nosiltināti, palaišana no lauku pagalma. Var organizēt kā spēli, pēc palaišanas dalībnieku komandas mašīnās dodas lidoni medīt, makšķerēt ārā no dīķa vai augstsprieguma vadiem :)

Fotoaparātu vajadzētu likt ar labi daudz megapikseļiem un gaisā jālaiž varen skaidrā dienā (jāskatās arī, lai vējš nepūš uz jūru vai Krieviju). Tad uzņemtajās bildēs var izlabot lēcas kropļojumus (es rakstīju bakalaura darbu par šito!), tad tālāk viņas var ģeoreferencēt, vai, kā es esmu dzirdējis sakām, iesiet koordinātēs un izmantot openstreetmap.org karšu zīmēšanā. Bet tas nu tā, galvenā motivācija šādai lietai tomēr būtu vienkārši gīkisma dziņu apmierināšana.

Citās ziņās, šodien vakariņās jauna tipa ēdiens -- auzu pārslu putra, mani pusslimie draugi top arvien dzīvīgāki, staigāju apkārt šortos, jo bikses galīgi sadilušas, un tad es nopirku jaunas, bet vajadzēja tomēr vienu izmēru lielākas, pēdējā laikā naktīs miegs vēlu atnāk, tā nu lasu par baloniem un klausos lekcijas, ir radusies ideja īsfilmiņai, Baltijas ceļa dienā klausījos un skandēju patriotiskās dziesmas, mani divdesmit seši gadi jau ap stūri rēgojas, un drīz jau arī ciemos braukšana pie Erny un Ievas!

Augusts

2009-08-19T17:34:00.000-07:00

Ātri laiks iet, vai ne? Šodien no Latvijas atgriezās Toms ar Emīliju un vaicāja, vai man esot rudens sajūta. Jau? Latvijā pīlādži jau esot sarkani. Kad tā pajautā, nē, man vēl ir stipra slapjās vasaras sajūta.

Ir tāds liels lērums ar ikdienas niekiem, ko varētu pieminēt. Vienu dienu novēlos ar riteni. Slapjš asfalts, līkums ar negatīvu slīpumu, laikam jau drusku par lielu ātrums, un priekšējā riepa aizgāja taisni. Ritenim nekas, pašam sīkas skrambas.

Vienu citu dienu aizbraucu uz Bārnas mežu. Tas ir patiesībā vairāk tā kā parks, un izskatās kā pasaku mežs -- lieli, sūnaini akmens bluķi, strauti ar akens tiltiņiem. Resni, zemi koki ar līkumiem izvītām ķetnām, apkārt tiem visādi zaļie vijīgie, un ērkšķu krūmi -- riepu dūrēji. Baudīju lēnām un pamatīgi. Šķautnainam akmens bluķim ripinājos pāri dažādos virzienos un ātrumos, lēnām minos pa dubļainām vietām jūsmojot par saķeri. Sapriecājos lepnībā, kad bez apstāšanās tiku cauri strautam un tā izgrauztajai gravai.
Pedāli nenolauzu, kā pagājušo reiz, bet pamatīga tīrīšana un regulēšana pēcāk bija vajadzīga gan.

No Latvijas biju atvedis čupiņu ar izbildētām fotofilmiņām, un izrādījās, ka nav kur dabūt filmu attīstītāju, tīri vai speciāli jābrauc uz Dublinu. Beigu galā nopirku iekš ebay, un nu pamazām mērcējos un skenējos. Rezultāti krājas flickr kontā.

Viendien iecirtu pirkstu durvīs. Mums te mājā visām durvīm iekšā mehānisms, lai tās pašas aizvērtos. Ja viņas attaisa vaļā un palaiž vaļā, tad viņas pēc pāris sekundēm ar blīkšķi aizcērtas. Vienu rītu blīkšķim pa vidu trāpījās kreisās rokas fakjū pirkstiņa galējais posmiņš. Pirkstgalos daudz nervu, visai sāpīgi, tāds šoks, ka sāka raut uz vēmienu un izsitās sviedri. Bet neko, pirksti klausa -- varu ij parakstīt, ij pamuzicēt:

Aizpagājušo nedēļas nogali pirmo reizi mūžā vinnēju Katanas ieceļotāju spēlē. Arī tiku iepazīstināts ar Magic: The Gathering spēlēšanu. Un vakardien man sanāca tīri normāla maltās gaļas mērce, varēja ēst bez riebuma.

Pa darbu forši, interesanti. Daždien tā nostrādājos, ka vakarā vairs nemaz neko negribās. Ja esi datorgalva, varu palielīties, ka esmu šo to uzlabojis īstā atvērtā koda bibliotēkā un atradis kļūdu datubāzē. Gandrīz arī izdevās tikt pie glauna sintezatora, tomēr diemžēl viltīgais triks ar svaigi piegādātā sintezatora kastes samainīšanu ar manu tukšo laptopa kasti tika atklāts. Toties izdevās projekts ar izkaltušu spāri, kas uzsprausta uz maza motoriņa, kurš barojas no telefona lādētāja.

Un nu pie nākotnes plāniem! Tuvākā nākotnē viss skaidrs, bet tālākā nekas nav skaidrs. Gribētos mācīties, gribētos tuvāk pie mājām vai uz mājām, un vēl gribētos ceļot. Esmu sastādījis plānu dzīvei un tur apceļošana ap pasauli paredzēta divas reizes. Pārcelties atpakaļ uz mājām būtu vienkārši, bet kur gan lai mājās atrod tādu foršu, interesantu darbu kā šo? Katrā ziņā uz vairākiem gadiem labprāt šeit neaizsēdētos, sāk pietrūkt blogam rakstāmā, redz, jau rakstu par spāres spraušanu uz motoriņa.

Galway Races

2009-08-01T07:06:00.000-07:00

Galway Races ir ikgadējas zirgu skriešanas sacensības nedēļas garumā, gada lielākais notikums Galvejā. Lieta tik nopietna, ka mums bija dažas saīsinātas darba dienas un kafejnīcā arī saīsināts darba laiks.

Ceturtdiena bija tematiskā "Ladies Day", dāmas sapucējas un sacenšas uz "labāk tērptās" un "elegantākās cepures" titula iegūšanu.

Būt Galvejā un neapmeklēt gada centrālo notikumu būtu tāpat, kā aizbraukt pie Kaspijas jūras un neizpeldēties -- stulbi. Tā nu ceturtdienas pēcpusdienā lecu uz riteņa un braucu skatīties zirgus un dāmas. Kā nereti gadās, karti nebiju gana kārtīgi izpētījis un maldīdamies nobraucu kādus padsmit liekus kilometrus.

Sacensību vietā ierados ap pulksten četriem, milzums cilvēku, pa gandrīz visu teritoriju tāda stīvēšanās kā krogā piektdienas vakarā, plecs pie pleca, katrs kaut kur spiežas ar diviem aliem rokās. Zirgu skrējieni notiek ik pa pusstundai, pēc katra skrējiena cilvēki no tribīnēm plūst uz likmju pieņemšanas vietām un alus ieliešanas vietām, pēc brīža atkal spiežas atpakaļ. Paši skrējieni notiek pa plakanu, ovālu trasi, ir jāpārlec pāris ne pārāk augstiem šķēršļiem, bet tā vispār sacenšanās ir uz ātrumu taisnā gabalā. Novēroju, ka es, būdams t-kreklā un ar mugursomu, galīgi neatbilstu dreskodam -- gandrīz visi vīrieši bija uzvalkos un šlipsēs. Amizanti izskatījās sīkie puikas, arī uzvalkos, atglaustiem matiem, saulesbrillēm atbīdītām uz pieres, tādi franti.

Man bija sastāstīts, ka uz sacensību dienas beigām cilvēki būs piemetušies, dāmas smukajās kleitās velsies pa dubļiem, pār sejām notecējušas skropstu tušas un neīstais iedegums, un tamlīdzīgi. Bet nekā, cilvēki turējās stabili kājās un uzvedās piedienīgi. Bet tāpat, spraucoties caur šo svešo kultūru un vidi jutos kā tādā brīnumzemē, šo to iemūžināju ar Ulda 70-300mm spiegojamo aprīkojumu.

Te nāk atskaite par pēdējām divām svētdienām

2009-06-15T02:11:00.000-07:00

Tā, lūk, jā, mans aizjūras piezīmju blociņš ir pārvērties par velo piezīmju blociņu.

Pagājušo nedēļas nogali braucu vienatā un aizbraucu pie vēja ģeneratoriem. Atpakaļceļā drusku nomaldījos, kopā simtiņam pāri sanāca.

Šo nedēļas nogali braucu atkal grupā, apkārt līcim uz kalniem. Pēc 50 nobrauktiem kilometriem piestājam pie veikala uzpildīties, un es jau domāju, meh, un tagad vēl 50km atpakaļ un viss? Bet nekā nebija, tad tikai sākās īstā braukšana kalnā. Elsu un pūtu un sirds joņoja, bet, sev par prieciņu manīju, ka turos baram līdzi, un ne brīdi arī neiestājās sajūta, ka "viss, vairāk nevaru". Pēc šī brauciena galva nesāp, kājas un sēžamvieta jūtas normāli, bet -- no trakās elpošanas sāp rīkle. Kas to būtu gaidījis. Jā, un atpakaļceļā pirmo reizi šosejas ritenim pāršāvu riepu, pašam līdzi nekādu rezervju nebija, bet džeki bija ļoti izpalīdzīgi un brauciens drīzi turpinājās.

Pūcei uzziedējis, elle aizsalusi un Īrijā jau ceturto dienu skaidrs, karsts laiks

2009-06-02T13:23:00.000-07:00

Pa starpu šovakara frīsbija spēlēm bija manāms Īrijai gana netipisks skats -- cilvēki sasēduši ēnā atvēsināties. Spēle bija spraiga un beigās jau tīri vai gribējās lekt upē vēsināties.

Svētdien biju uz kluba treniņa braucienu -- 112km apkārt Corrib ezeram. Bijām 14 braucēji un pavadošā mašīna galā. Iesākumā visu laiku laiku saspringums, kamēr pierod braukt ciešā grupējumā visnotaļ lielā ātrumā. MTB braucienos pierasts, ka barā braucot jābūt pastāvīgā gatavībā bremzēt un manevrēt, ja priekšā kāds gāžas. Braucām divās kolonnās, un braucēju izkārtojums ik pēc pāris km pamainās -- viena kolonna paslīd uz priekšu, otra uz aizmuguri, nomainās priekšējie un aizmugurējie braucēji. Sanāk kā 5 minūšu randiņos ar katru parunāties. Onkas bija laipni un draudzīgi un brauciena sākuma galā es padsmit reizes izstāstīju, ka šis man pirmais šāds brauciens, ka esmu no Latvijas, un cik ilgi esmu Īrijā un tamlīdzīgi. Tālākajos braucēju mainīšanās riņķos notika apvaicāšanās, kā es jūtos, un atzīmēšana, ka es labi turos. Pusceļā apstājāmies pie veikala, uzpildīt pudeles un viegli ieturēties un viens braucējs man jokojot saka -- "nu un tagad mēs sāksim pa īstam braukt, uz 60km/h". Reāli vidēji braucām uz 30km/h, un man nebija īpašu grūtību līdzi turēt, jo grupā tiešām tā vēja nav un tas taisa lielu starpību. Bet tad, Moycullen ciemā, 8km no galapunkta, džeki satrakojās un sāka mīt ar 45km/h. Es pie sevis atcerējos par mūsu balto ķēvi Heronu, kas darbadienu vakaros pagalmā vienmēr finišēja aulekšos, un tad drusku loģiskāk nodomāju, ka viņi drošvien pēdējos kilometros izgāž atlikušos spēkus. Ar jau 100 kilometriem aiz muguras man vairs nekādu dižu rezervju nebija, kādu gabalu turēju līdzi, un tad viņi aizmuka. Sākuma/beigu punktā -- Dunnes stāvlaukumā -- atkal satiekamies, savācu savas mantiņas no mašīnas, un tiekamies atkal nākamsvētdien!

Tas sākās deviņos no rīta un bija cauri vienos dienā. Vēlāk tajā pašā dienā tika atklāta peldsezona un pirmo reizi turēju rokās dzīvu krabi!

Par sportošanu un vasaras plāniem

2009-05-28T03:25:00.000-07:00

Pēc svētdienas brauciena izrādījās, ka tajā dikti ātrajā Galway Bay Cycling Club braucēju grupā, kas man divreiz garām aizšāvās, braucis arī viens darba kolēģis. Uzzinājis manu rezultātu, viņš aicina atbraukt uz kādu kluba treniņa braucienu. Viņi brauc ellīgi ātri, bet esot arī lēnāki jaunpienācēju braucieni, tā ka būs jāpamēģina.

Jau otro nedēļu otrdien pēc darba gāju ar kolēģiem spēlēt frīsbiju. Nu, nevis vienkārši mētāt pa apli, bet ar laukumu un noteikumiem. Tur dabū pamatīgi noskrieties un pēc tam stīvs vēl trīs dienas. Bet ir jautri, gadās visādi amizanti lēcieni un grābieni un smieklīgi spēles gaitas pavērsieni.

Un vēl sāk noskaidroties vasaras mājās braukšanas plāni. Laikam būs tā, ka braukšu pa diviem lāgiem -- jūnija beigās un jūlija beigās. Jūnija beigām biļetes jau rokā -- Latvijā būšu no 18. līdz 28. jūnijam. Sākam plānot mežonīgas izklaides!

Croí Lough Corrib Cycle

2009-05-24T13:05:00.000-07:00

Tā, nu ja, šodien pirmo reizi braucu šosejas sacensībās (šajās)! Vairāk gan labdarības brauciens kā sacensības, divas distances -- 47km un 120km, es, protams, braucu garāko.

Visa darīšana sākās jau mēnesi iepriekš ar pieteikuma formu sūtīšanu un inventāra gādāšanu. Kad uzzināju par sacensībām, šosejas ritenis man jau bija. Mājinieki man atsūtīja velokurpes un pedāļus, no internetveikala pasūtīju velo-kreklu, jaku un šortus. Dienu pirms brauciena uzskrūvēju jaunos pedāļus, izbraucu izmēģinājuma cilpu pa pilsētu, iegādāju spēka dzērienu un ēdamos un gāju laicīgi gulēt.

Sacensību starts bija nolikts 8:30 no rīta, svētdienā! Ierados laicīgi, izdzēru tēju un skatījos, kādi tad braucēji un braucamie. Šeit nav neviena sarūsējuša lūžņriteņa, gandrīz visi ir glauni šosejnieki un paši braucēji košās drēbītēs. Mana vecuma braucēju nav daudz, vairums ir 30-līdz-50-gadīgi. Ir atbraucis arī kritiskajā masā redzētais frīkbaiks, kurā sēž kā atpūtas krēslā un mīšanās notiek tur, kur būtu jābūt stūrei. Vaicāju, vai brauks īso vai garo distanci, braukšot garo.

Nu un tad pats brauciens. Mans jaunākais asinsspiediena mērījums rāda, ka diktu sacenšanos un trakošanu taisīt būtu bīstami, bet vieglas-vidējas slodzes brauciens būtu veselīgi. Tā nu braucu, turot pulsu 160-165 robežās. Īsa atkāpe par manu pulsu -- miera pulss (tūlīt pēc pamošanās) man ir 45. Maksimālais, kādu sev esmu redzējis -- 205 (Cēsis-Valmiera finiša spurtā augšā pa kalniņu pie pirts mājas). Tātad 160 ir gana tālu no maksimuma un ir normāls braucamais pulss.

Es vēl tikai apradu ar ātras braukšanas barā dinamiku, kad jau bija klāt 8km attālais Moycullen ciematiņš. Startā es biju braucēju straumes apmēram vidū un pamazām virzījos uz priekšu, jo visu laiku izskatījās, ka nākamā grupiņa priekšā ir blīvāka un dod labāku aizvēju. Vēl pēc 15km Oughterard ciematiņš, tad jau pabraucu garām Derroura trasei -- sāku braukt pa vēl neiepazītiem ceļiem. Stiprs pretvējš un cītīgi gaidīju brīdi, kad ceļš sāks liekties ap ezeru un man sāks pūst mugurā. Tad nāca fantastiski ātrs un līkumains lejup noripojiens līdz Maam Valley -- 47km distances beigām. Kad betmens savā mobīlī brauc ar lielāko ātrumu, viņš ir tajā tā kā iegūlies iekšā, un šeit līdzīgi -- pieplacis ritenim ņemu pa līkumiem ideālās trajektorijas. No Maam Valley līdz Cong 22 kilometri, daži visai stāvi kāpumi. Braucēji izretojušies, tagad pietuvoties un apdzīt sanāk vairs ik pa 15-20 minūtēm. Visu laiku redzi priekšā braucēju, attālums gauži gausi sarūk, līdz beidzot brauc jau viņa aizvējā, un pie kārtējā kāpuma apdzen un sāc sekot nākamajam.

Kongā (Cong) ir nobraukti 70km kopš starta, ir palielāka nojume ar ēdieniem un dzērieniem, ceļa malā atstutēti padsmit riteņi, braucēji sēd, ēd, dzer, runājas. Es nodomāju, fun cycle ne fun cycle, bet šitā jau nu arī nevar, paņemu divus banānus un tūdaļ dodos tālāk. Pulss ir pacēlies līdz vidēji 171, ar zemāku vienkārši būtu dikti lēni. Neaizmirsu ik pa laikam iedzert spēka dziru un ieņammāt enerģijas batoniņus, tāpēc spēka netrūkst. Hedfordā palikuši 30km līdz Finišam, dabūju pastāvēt krustojumā pie sarkanās gaismas. Kādu gabaliņu aiz Hedfordas man garām aizgāž "Galway Bay Cycling Club" grupiņa. Tā ir pavisam cita līga, ir pretvējš un es cīnos ar kādiem 25km/h. Viņi pagāza garām ar 32-35km/h. Aiz tiem nāk nedaudz lēnāki braucēji, kam es uzsēdos astē, aizvējā vieglāk. Bet viņi tomēr brauca ātrāk par mani, un noturēties līdzi pēdējos 20km bija diezgan smagi. Nebija ko domāt palīdzēt un nomainīt priekšā braucošo, es knapi vispār tiku līdzi. Bija krietns pretvējš un vienam palikt arī negribējās. Pulss turējās uz 180, un tā ilgi nevarētu izturēt, bet daudz jau nebija palicis -- pilsētas plakāti, lejup kalniņi, luksofori, viens aplis un finišs.

Finišā Toms bildē finišētājus un Emīlija applaudē! Man tiek izsniegts papīrs par brauciena pabeigšanu (jākarina pie sienas) un tiek norādīts, kur var mieloties ar ēdamajiem. Paliekam finišā un applaudējam atbraucējiem vēl kādu stundu, redzam iebraucam arī pāris kolēģus no DERI. Un tad laižam uz mājām. Pulksten divos dienā viss dižais brauciens jau cauri :) Jā, es braucienu pieveicu četrās stundās (3:58, ja precīzi), un tas, man šķiet, ir satriecoši labi. GPS gan saka, ka veiktais attālums ir 110 nevis 120, vidējais ātrums sanāk 27,4km/h, un vidējais pulss 169.

Tādas manas pirmās šosejas sacensības, patika ļoti, braucēji bija forši un kulturāli. Nākamreiz jābrauc lēnāk!

Šiem var klikšķināt virsū lai dabūtu lielākus:

Londona

2009-05-17T08:32:00.000-07:00

Pagājušo nedēļas nogali biju Londonā, uz Yahoo organizēto Open Hackday pasākumu. Nekāds dižais ceļotājs neesmu, Londonā iepriekš nebiju bijis, tāpēc jauni iespaidi plūda aumaļām.

Šo to no redzētajām lietām vēlāk smalkāk izpētīju vikipēdijā. Piemēram, kā tur sastāv ar metro un vilcienu līnijām un drošību -- elektrība tiek pievadīta nevis pa gaisā iekārtiem vadiem, bet pa papildus sliedēm un tad tur ir visādi apsvērumi lai cilvēki nekristu virsū un ko darīt vietās, kur sliedes šķērso autoceļi, un sliktā laikā uz elektriskās sliedes sabirst slapjas lapas un tamlīdzīgi. Un tad par Tauera tiltu, cik vecs, kā strādā, un, izrādās, divstāvīgais autobuss reiz ir tiltam pārlidojis pāri, kad tas jau bija sācis pacelties. Vispār arvien biežāk ielecu vēsturiskā ziņkārībā. Ja lietas, vietas, kultūras un fenomenus apskata tikai to pašreizējā stāvoklī, tad dabū tikai mazu stāsta daļiņu, tikai vienu kadru no filmas.

Pats Hackday pasākums bija forši noorganizēts, interesants un jautrs, un, kas mani vēl aizvien patīkami izbrīna, par brīvu. Sestdienā paralēlas uzstāšanās par dažādām jaunām Yahoo tehnoloģijām, pa nakti hacking, svētdienā komandas prezentē veikumu un žūrija uzvēlas labākos. Tam pa vidu ēdienreizes, uzkodas, alus, picas. Vēl pa starpām izklaides -- mūzikas grupu uzstāšanās, milzu jenga, Wii. Jā, vienu jengas torni sanāca sakrāmēt tik augstu, ka tas gāžoties sagāza alus pudeles, aplejot somas un laptopus. Kopā bija tuvu pie 300 dalībniekiem un pēc nakts hakošanas bija dažādi visnotaļ interesanti rezultāti. Es sameistaroju vizualizāciju, kur flickr bildītes ekrānā lido pretī kā zvaigznes vecos windows ekrānsaudzētājos. Hā, un te glauna bilde no uzstāšanās:

Vēlais atpakaļceļš bija bez aizķeršanās, laikam patīkamākais RyanAir lidojums līdz šim -- pustukša lidmašīna, nav stumdīšanās un tusnīšanās, stjuartes smaida un spurdz rādot drošības vestes, novēl "sit back and relax", nosēšanās bez milzu 'bams'. Šenonas lidostā gaidot autobusu uz Galveju man uzradās sarunu biedrs, pieklājīgi izrādīja interesi par Latvijas un latviešu valodas vēsturi. Un tad jau mājas.

Vakardien savukārt aizbraucu atkal uz Derroura trasi, lejupejošās virāžas braucu arvien ātrāk un izbaudu arvien vairāk. Iešāvās prātā, ka varētu mēģināt kādu fragmentu nofilmēt, lai gan filmā tāpat tās izjūtas nevar iemūžināt. Piemēram, šie giboni brauc diezgan ātri, bet izskatās pēc mierīgas ripināšanas. Vienā akmeņainā posmā nodevu īpaši braši un pārsitu pakaļējo riepu divās vietās :) Nuja, salīmēju un braucu tālāk. Neapdomīgi biju uzvilcis nevis ūdensnecaurlaidīgos pārgājienu apavus, bet ikdienas vans-gans kedas un trase bija visai slapja, peļķes un strautiņi, pusceļā jau kājas žļurkstēja. Kā mājās, tā karstā vannā iekšā. Jā, un šodien ārā omulīgi līņā un patīkams nogurumiņš un viss ir forši.

Dublina

2009-05-04T08:40:00.000-07:00

Kad pēdējo reizi biju Latvijā, Mārtiņš man uzticēja vienu savu Pirmo Latvijas ģeomonētu ar norādījumu to nogādāt uz Eiropas pirmo ģeokešu, tas atrodas drusku uz dienvidiem no Dublinas, pilsētiņā Bray. Šo nedēļas nogali beidzot saņēmos to izdarīt.

Uz Dublinu un atpakaļ braucu ar vilcienu, tas tāpēc, lai varētu paņemt līdzi divriteni. Aizvest savu divriteni sanāk lētāk nekā īrēt. Vilcienu lietošana šeit pa lielam tāda pati, kā Latvijā, -- nopērc biļeti un brauc. Atšķirības -- biļeti var nopirkt internetā un pat izvēlēties sēdvietu, vilcieni ir komfortablāki, ātrāki un uzsāk braukt bez grūdieniem. Var labi saprast, ko skaļruņos saka, un līdzīgi kā lidmašīnās apkārt stumdās ratiņi ar uzkodām. Turpceļā bija šāds te oranžs vilciens:

Tas, kā apskatījos internetā, ražots no 1985. līdz 89. gadam un maksimālais ātrums ir 200km/h. Tik ātri gan viņš nebrauca. Atpakaļceļā bija šāds:

Ražots 2007. gadā, tā ka pavisam jauns, maksimālais ātrums 160 km/h un ar GPS pamērīju, ka brauca ar līdz pat 145km/h. Informācijas paneļos virs durvīm rullējās dažādi paziņojumi pēc kārtas īru un angļu valodā, un es līmēju kopā, kurš īru vārds atbilst kuram angļu vārdam. Interesanti, ka mans ritenis bija vienīgais pa visu vilcienu. Ja ir brīvdienas un labs laiks, tad katrā Rīga-Valmiera vilcienā viegli atrastos 5 līdz 15 riteņi, bet šeit neviens!

Dublinā un apkārtnē iepriecēja, ka daudz veloceliņi, krustu šķērsu. Pa tiem braucam redzēju galvenokārt cilvēkus uz foršiem šosejas riteņiem un košās velodrēbītēs.

Meklētā ģeokeša apkārtnē skats bija apmēram šāds:

(šī nav mana bilde, savējās vēl jāattīsta). Kalnains apvidus, krustu šķērsu taciņas. Braukāju un stūmos pa pakalniem augšā lejā, vējš atpūta mākoņus un sāka līņāt, tam es biju gatavs un vilku no somas ārā jaku un lietusbikses. No augstākā punkta dodoties atpakaļ lejā man sanāca izvēlēties varen stāvu taciņu. Krietni stāvāku par downhill trasēm -- uz riteņa uzstutējies tā, lai smaguma centrs cik vien var uz aizmuguri, un tomēr uz robežas, ka gandrīz krīt pāri stūrei. Priekšējo bremžu nelietotājiem te būtu dažu sekunžu šļūciens līdz krūmiem tuvākajā līkumā, jo tādā slīpumā praktiski viss svars ir uz priekšējo ratu. Pusceļā lejup plaukstas jau nogurušas no pastāvīgās bremžu spiešanas, disku bremzes būtu bijušas pašā laikā.

Jā, īru satriecošais draudzīgums un izpalīdzīgums. Pēc ģeokešošanas un tai sekojošiem vairākiem dzērieniem vienā no Bray krastmalas krogiem, braucu lūkot hosteli, kur man rezervācija. Bet sāka jau krēslot, gabaliņš līdz hostelim vēl krietns un sarežģīts, un man karte tikai telefonā, kurš gandrīz izlādējies. Par šiem apstākļiem nobažījies pamanīju ceļmalā B&B (Bed&Breakfast -- viesu māja) un nolēmu bezkaunīgi apjautāties, varbūt ir kāda brīva vieta. Nē, diemžēl neesot gan (ir brīvdienas un Bray tieši šobrīd notiek džeza festivāls), bet saimniece tūlīt zvana savai draudzenei, cita B&B saimniecei, un tai arī vietu nav, un viņa tūdaļ zvana nākamajai, un tad sameklē numuru un zvana trešajai, un vieta atrodas. Viņa man uz lapiņas uzraksta adresi un saspringti domā, kā izstāstīt ceļu. Viņa izdomā, ka aizvedīs mani un riteni mašīnā. Iekrāmējam manu riteni mašīnā, tai izrādās sauss akumulators, bet viņai ir vēl viena mašīna, pārkrāmējamies un braucam. Šādā izpalīdzībā, protams, ir arī druscīt biznesa intereses, viena sagādā klientu otrai, un tad otra atkal pirmajai, bet tik un tā ļoti patīkami. Par cilvēkiem no Latvijas viņai esot labs iespaids, kaimiņos dzīvojot latviešu pāris un esot jauki cilvēki. Kad ierodamies, ārā jau tumšs, man tiek ierādīta liela, grezna istaba ar divām divguļamām gultām -- pēdējā brīvā palikusī istaba. Un mītne izrādās tikai kvartāla attālumā no krastmalas, tā ka pēc iekārtošanās un slapjo drēbju izkarināšanas vakars turpinās ar dzīvo mūziku un dzērieniem.

Svētdien pa Dublinu, staigāju un braukāju pa tūristu vietām, parkiem, kafejnīcām. Uz ielām bieži var dzirdēt ne-angļu valodu, gadījās dzirdēt gan kādu frāzi latviski, gan vairākus bļ*. Dublinas īriskais nosaukums Baile Átha Cliath man liekas foršāks par anglisko.

Šodien ārā līņā, sēžam mājā, mazgājas drēbes. Darbā nav jābūt, jo ir banking holiday. Jā, un nākamo nedēļas nogali uz Londonu, uz Hackday!

Ceturtdienas saulainā pievakare

2009-04-30T13:31:00.000-07:00

Vakarpuse, silts laiciņš, un cilvēki ko nu kurais -- lasa grāmatu, spēlē ģitāru, mētā bumbu, sit pa bungām, dzer aliņus un vienkārši gozējas saulītē. Šī un turpmākās trīs bildes ir drive-by -- taisītas nepārstājot braukt ar riteni.

Pilsētā bieži redzams suņuvīrs ar trīs suņiem -- lielu, vidēju un mazu. Šajā bildē vidējais suns ķer bumbu. Viņus var sastapt dažādās vietās, šodien pie Spāņu Arkas onka meta akmeņus upē un vidējais suns peldēja uz plunkšķiem. Citreiz suņus no balkona redzam noparkotus Dunnes priekšā un tad ir skaidrs, ka saimnieks iegājis veikalā. Šeit viena senāka bilde.

Jā, tā viņi tur sēž, siltākos vakaros ir vēl vairāk un līdz tumsai, vienu vakaru ejot gar upmalu saskaitīju vismaz piecus pulciņus ar ģitārām, ukulelēm un citiem instrumentiem. Vieniem pat bija elektriskā ģitāra ar maziņu maziņu kombīti.

Paliek jo dienas, jo zaļāk. Ja man sanāks, es parādīšu, kādi džungļi jau saauguši darba apkārtnē.

Līcis savā vietā.

Paši ar!

Pirmais brauciens un bildes

2009-04-10T16:48:00.000-07:00

Šodien braucu pirmo reizi ar jauno riteni. Būtiskākie momenti:

Pēc pirmajiem 15 kilometriem sāka birt krusa un diezgan sāpīgi, sargāju krusai pakļauto ausi ar plaukstu.
Biju klostera mūros, sausā kanālā, akmens tornī meža vidū un alā! Meklējot ģeokešus atrodas interesantas vietas.
Kad es nošņurcis, slapjš un dubļains trīcošām rokām pērku dzeramo un ēdamo, pārdevēji vienmēr laipni how are you, thank you, bye now, bet nez, ko viņi nodomā. Šoreiz bija veselas divas pieturas pa-ceļam-veikalos.
Sanāca viena asa situācija, kad, braucot līkumā man pa abām joslām pretī brauc mašīnas! Trakie apdzinēji, un tanī vietā ceļmalas nav, joslas malā uzreiz mūris, nav kur likties. Bija krietna panika tās pāris sekundes, līdz kamēr pavisam cieši pašāvās garām.
Bet tā citādāk ritenis ripo labi, pie pārslēdzēju un bremžu izvietojuma pierasts, satiksmē jūtos droši.
Turpmāk jābrauc mazāki gabali un biežāk, jo šitā sanāk pārmocīties. Sanāca kādi simtpadsmit kilometri, plānoto maršrutu viducī mainīju lai paspētu atgriezties pirms tumsas iestāšanās, iecerēts bija drusku vairāk.

Turpinājumā Galveja attēlos! Tā ir Picasa galerija, bildēm ir komentāri!

kārtējās ikdienas lietiņas

Velolietas un Show Me Galway un hipnoze!

2009-04-06T13:24:00.000-07:00

Labvakar septītajā aprīlī, tālajā 2009. gadā! Man pēdējā laikā klājies labi, kā klājas Tev?

Šodien bija Ziemassvētku dāvanu dalīšana -- ieradās paka no chainreactioncycles.com veikala ar dažādiem divriteņu labumiem. Mums ar Tomu tagad ira ķiveres, man ir melna un normāla, Tomam ir tumšpelēks podiņš. Kā izpakojām, tā likām galvā un gājām uz tualeti spogulēties. Jā, es esmu pirmo reizi mūžā nomainījis divriteņa ķēdi -- izrādās, ja ir īstais darbarīks, nav nekā sarežģīta. Atceros, kā laukos nocīnījāmies, liekot riteņa ķēdi uz priekšējā rata lai dabūtu labu saķeri uz ledus. Sākumā ķēdi jādabū pušu -- dauzām ar āmuru kamēr ir pušu. Tad jādabū kopā -- hmm, ļoti daudzi plastmasas savilcēji un lieta darīta!

Turpinot par kulturālu riteņa aprūpi, ķēde dažkārt mēdz uzsisties pa rāmi vienā īpašā vietā, kurā parasti ir aizsargājoša plastmasa vai gumija, bet uz mana rāmja bleķis. Tagad tam bleķim ir aptīta speciāla sintētiska materiāla lenta ("chainstay guard") melnā krāsā ar ļoti jau nu sportisku baltu uzrakstu "ENDURA". Ritenis izskatās nopietni uzpimpots.

Vēl bija tāda ķeza, ka pedāļi un klaņi ar spēku minoties knikšķēja. Pēc vairākiem riteņu darbnīcas apmeklējumiem vairs neknakšķ, un ir noskaidrojusies vaina -- pēc nopirkšanas klaņi netika kārtīgi pievilkti (nu kā šitā var, dusmīgi kratu pirkstu spogulī), braucot izļurkājas un izdeformējas un tad šitā sāk notikt. Tagad ir ieziesta smēre un pievilkts, bet ja atkal sāks knikšķēt, tad būs laiks jauniem klaņiem. Sēdekļa stuti arī jāgādā garāku, jo šī ir izvilkta uz āru pāri maksimālajai atzīmei lai dabūtu sēdekli īstajā augstumā. Ar visu mērīšanos rāmis ir nopircies drusku par zemu. Bet vismaz garums no sēdekļa līdz stūrei ir trāpīts labs un tas jau svarīgāk.

Nobeidzot par velolietām, pirkšanas fāzē ir iegājis šosejas divritenis! Pēc nelielas tirgus izpētes un apvaicāšanās pie ļoti atsaucīgiem velokolēģiem xc.lv forumā izvēle ir kritusi uz Giant Defy 4. Berzēju rokas, varēs vālēt vēl ātrāk un tālāk. Visa tā riteņu darīšana var izskatīties pēc varenas naudas tērēšanas, bet mans skats ir tāds: ja neskaita pamatvajadzības un visādas ikdienišķības, ir diezgan saprotami naudu tērēt tām lietām, no kurām tiek gūts lielākais gandarījums. Nu un riteņos ir tik daudz izbaudāmu lietu: ātra brauciena izjūtas, dabas smukumi, vides izlūkošana, sevis izzināšana garos un grūtos braucienos, pilnīga brīvība un autonomija un vēl nogurums galā.

"Show Me Galway" foto-sacensība! Sestdienas priekšpusdienā drūzmēšanās pie Bar No8, pusaizmigušie dzer kafijas, divpadsmitos komandām izdala lapas ar uzdevumu. Pavisam jāsabildē 12 bildes par dažādām tēmām -- reliģija, sestdiena, parki, kafejnīcas, krīze, zirgu skriešanas sacīkstes un tamlīdzīgi. Pēc četrām stundām komandas atgriežas, izvēlas un salādē bildes organizētāju datoros un atkal tā kā izklīst. Pusastoņos bildēm būtu bijis jābūt pie sienas lai sāktos vērtēšana, bet nekas jau tā ātri nenotiek, dzeram alus un iedraudzējamies ar pārējām komandām, un turpinām dzert alus, un cilvēku sarodas pavisam daudz, logi jau svīst ciet un ap deviņiem beidzot sākas bilžu likšana pie sienām. Jā, vakars bija visnotaļ jauks, un Toms, piemēram, svētdienā gāja izstādītās bildes skatīties vēlreiz.

No DERI bija veselas trīs komandas, mūsējo sauca "Skābi" -- "Sour", un mēs pa tām četrām stundām uzņēmām tikai sešas bildes no vajadzīgajām divpadsmit, jo tādas lietas nevar sasteigt. Toms rozā truša kostīmā pozēja pieneņu pļavā, es ar stabuli tēloju ielu dziedoni, vienā bildē izmantojām arī Lego. Pa vidam sanāca arī iebraukt pie velomeistariem paskrūvēt klaņus un iedzert latti iekš kafē Luna. Rezumējot jāteic, ka diena bija visnotaļ patīkama. Sekojot kolēģa Dounāla padomiem ķirbis svētdienas rītā nesāpēja.

Bilde no svētdienas rīta.

Visbeidzot, par hipnozi. Līdz neseniem laikiem es par hipnozi zināju tik, cik no filmām -- cilvēks pusmiegā pēkšņi sāk stāstīt, kā bērnībā seksuāli izmantots. Bet internetā var viegli atrast, kas tā hipnoze īsti ir, kā strādā un tā visādi. Un pats sevi var nohipnotizēt un iestāstīt muļķības. Iekš thepiratebay meklējot "self-hypnosis" var atrast audio gabalus, kur tevi ieaijās dziļi relaksētā stāvoklī un iestāstīs ko nu izvēlēsies -- ka tev ir laba atmiņa, milzu pašapziņa, īstenībā negribās smēķēt, un visu ko tādu. Vai arī vedīs pastaigā pa tavas apziņas neapzinātiem stūriem vai arī ievirzīs lucid dreaming stāvoklī. Ar tiem lucid dreaming gabaliem ir tā ironiski, ka pie tiem es nekad nevaru iemigt. Citus savukārt var likt, ja galīgi nenāk miegs -- līdz galam nekad netieku, jo pusceļā aizmiegu. Jā un tad, miegā, mani iekodē nogalināt kādu valstsvīru vai biznesmeni! Nujā, īsumā es gribēju pateikt, ka ir interesanti pamēģināt, uz kādiem neierastiem stāvokļiem un izjūtām ķermenis ir spējīgs. Jes, mans ķermenis, superīgākais darbarīks un instruments, kāds man ir un būs, kā Baz Luhrmann saka.

Zilā debess un zaļā zāle

2009-04-02T04:58:00.000-07:00

Image via Wikipedia

Šorīt rullēju uz darbu un skatos, īstens pavasaris jau apkārt! Zāle ir zaļa visu gadu, bet tagad jau pīpenes spraucas cauri, un daži koki baltos ziedos. Šobrīd baltie ziedi gan tādi knapi, nav vēl tādi lieli un koši balti un kamenēs zuzoši kā maijā. Un vēl citiem kokiem mazas gaiši zaļas lapiņas spraucas ārā. Pat egles izskatās tādas pavasarīgākas.

Cilvēki uz ielām nav satuntulējušies, ir ar plikām galvām, plānās jakās un īsroku kreklos. Jāteic gan, ka īri pliki pa āru staigā visu laiku. Kolēģis stāstīja, ka vienu janvāra auksto rītu, kad temperatūra bijusi ap nulli, redzējis centra laukumā puiku īsā kreklā un šortos uz ceļa dauzām futbolbumbu. Un tādi skati te tipiski. Meitenes svārciņos, kas jau līdzinās platai jostai un sportiskie skrējēji īsās biksītēs slapjdraņķa purgas vidū.

Vēl rullējot uz darbu iedomāju par to, ka šī būtu ideāla vieta tādai garlaicīgi mierīgai dzīvei, jo raugi -- cilvēki ir civilizēti un kulturāli, noziedzības līmenis zems (vairāk dzēruma huligānisms kā tiešām varas darbi), latvietim tīkams mērens klimats -- nav salti kā ledus zemē Somijā un nekož cecemušas kā siltajās zemēs. Jā, visādu knišļu te maz, purvos ir, bet tā normāli nav. Čūsku arī nav. Un traki arābi nešauj un nespridzina. Ko vēl varētu vēlēties, vai ne. Jā, forši, lai gan gribētos arī pamēģināt un pašam izjust kā ir pie trakajiem arābiem, krokodīliem un polārajā naktī.

Šito nedēļas nogali medīsim fotogrāfijas "Show me Galway" sacensībā -- http://www.myspace.com/showmegalway, tad jau vēlāk pastāstīs, kā būs gājis.

Atkal prom un atpakaļ

2009-03-26T03:07:00.000-07:00

Pēc brīnišķīgām brīvdienām atgriešanās Īrijā bija jau parasta lieta. Autobuss uz lidostu, čekin-automāts, lidmašīna, autobuss, mājas klāt. Bez īpašas saskaņošanas sanāca ceļot tieši reizē ar Tomu. Tas tā veiksmīgi, jo pie viņa bija mana pase. Lidojot izlasīju krietnu gabalu līdzpaņemtās grāmatas, braucienā no Dublinas uz Galveju autobusā bija WiFi, čatojos ar Edgaru un visādas tādas muļķības.

Galvejā silta, saulaina pievakare, uzpumpējam riepas riteņiem un izbraucam līkumu.

Darbā "welcome back", uzradušies daži mazi darbiņi, un nekur nav aizmukuši lielāki. Panini kafejnīcā garšo tāpat kā agrāk. Kafijas automāts iepriekšējo nedēļu esot bijis uz "free vend" un tad dzēruši uz nebēdu.

Vakardien fotosocā fotogrāfe stāsta par ģimenes attiecību bildēšanu un rāda bildes ar mātēm un meitām. Nākamās nodarbības būs portretu bildēšana uz filmas un tad bilžu dabūšana no tām sabildētajām filmiņām.

Jā, un sajūtas nav bijušas maldīgas, Krišiņa un Kārlēna ģitāru stīgas mazāk griež pirkstos kā manējā. Vieglāk jāspiež.

Jā, un ejot mājās no darba vairs nav tumšs, ziema cauri! Un vienu pēcpusdienu, bija nolijis lietus, un gaisa smarža bija tāda, un krāsas apkārt tādas, ka likās, tā mierīgi varētu būt, teiksim, jūnija pēcpusdiena.

Par spēli

2009-03-07T15:07:00.000-08:00

Ko lai ieraksta, rakstīšu, kā man veicas ar ģitāras mācīšanos. Māku galvenos akordus, ar tiem jau pietiek, lai dažu labu dziesmu varētu pie ugunskura dziedāt, kas taču arī galvenais. Jātrenējas tik ātri, bez kļūmēm un domāšanas pārlikt. Nuja, un tad es aizvakar manīju šo jauko izpildījumu --

Un tad bij skaidra lieta, ka jāpamēģina mācīties stīgas atsevišķi raustīt nevis visas kopā strinkšķināt. Mācību nolūkiem izvēlēju šo pamācību --

-- un practice, practice, practice. Man tagad tas ritmiņš sanāk jau daudz nepiedomājot, tikai vēl jākačā ātrums. Izmērīju, ka no dziesmas oriģinālā ātruma manējais maksimālais stabilais atpaliek par 1/4. Praktis, praktis, jā, pirksti drīz būs jēli. Bet man patīk!

Jā, un šodien izklaides ar robotu un time-lapse video:

Citās ziņās, gaisa trolejbuss jau sūta atgādinājumus par online-checkin. Ja nekas nesamisēsies, tad Rīgā piezemēšos 13. marta pašā vakarā, visu nedēļu būšu izpriecu kārs un uz visiem piedāvājumiem atsaucīgs un atpakaļ uz salu planēšu 23. martā -- pirmdienā.

Šī nedēļa jaunumos

2009-02-28T10:27:00.000-08:00

Jā, šodien apskatījos riteņa priekšējo pārslēdzēju. Trosītē un trubiņās vainas nebija, bija galīgi aizķepis pats pārslēdzējs. Noskrūvēju nost, nokasīju visus dubļus, izpūtu spraugas ar ķēdes tīrāmo un tadā, atkal kustas viegli, atspere velk atpakaļ. Iepilināju eļļu, pieskrūvēju atpakaļ, urā, ātrumi slēdzas ar priecīgiem klakšķiem.

Jā, ja man apniks datoru būšanas, varēšu iet par velomehāniķi. Un, ja man pazudīs redze, spēlēšu mūziku uz ielām. Ja pazudīs arī dzirde, tad gan būs dimbā.

Šo nedēļu darbā bija vesela rinda ar sapulcēm par infrastruktūras lietām, intellectual property būšanām un tā. Sapulce par subversion bija patīkami īsa. Apmēram tā -- "nu, visi ir lietojuši subversion, un zina kas tas ir? Nu labi, tas tad arī viss!" Īstenībā bija druscīt garāk, bet katrā ziņā īsāk par 15 minūtēm. Uz sapulcēm daudzi ņēma līdzi datorus laika īsināšanai, Toms demonstratīvi strādāja, es uzpasēju twitteri.

Mūsu darba telpā bija neliela cilvēku pārvākšanās un ievērojama galdu pārbīdīšana.

Jā, un te ir kārtējā lego mašīnīte. Tai ir 4x4 piedziņa, caurgājība gan nekāda izcilā nav, jo maza un salīdzinoši zema. Toms man ik pa laikam lūdza, lai ar LEGO uztaisu fakmašīnu, tādu kā "Burn After Reading" filmā, mērogā 1:10. Nu lūk, vienā šīs mašīnītes modifikācijā priekšā bija nevis trusis, bet fakmašīna. Bet tādas nepiedienības nevar rādīt.

Dženifera Anistone un suns

2009-02-24T04:10:00.001-08:00

Kā redzam attēlā, cepe cītīgi strādā un 3. martā ies uz filmu ar Dženiferu Anistoni un suni!

Par ekskluzīvām lietām

2009-02-23T03:48:00.000-08:00

1. Laikabedre

2. Brālīts raksta: "Vakar Variņu veicītī redzēju deviņpadsmito pasaules brīnumu - Apinīti o.5 stikla pudelē! Nuja, tad viņš pārceļoja no plaukta uz manu kabatu, lai tālāk ceļotu uz mājām un glabātos pie citām interesantām lietām. (...)"

3. Sestdienas pastaigā, kamēr Toms ar Emīliju šūpo kājas, es pētīju grāmatas veikala skatlogā. Ļoti amizanti, ka tieši līdzās ir vairākas grāmatas par ķeltu vēsturi, un turpat blakus bez kāda konteksta -- "Best of The Police". Iekšā veikalā pirmās grāmatas ko ieraugu, ir pabružāta "Perfume: Story of a Murderer", un blakus grāmata par slaveno riteņbraucēju Lensu Ārmstrongu, arī ar iedzeltējušām, vietām aizlocītām lapām. Tad tur ir kaste ar skaņuplatēm. Veikala vidū stāv zila BMW Isetta mašīnīte. Eju tālāk, vū, vesela siena ar videokasetēm. Un nav tādas draņķfilmas kā lielveikalos. Un grāmatas un grāmatas, šķērmā kokteilī visdažādākās tēmas un laiki. Svaiga glancēta bilžu grāmata un blakus tumši zaļš sējums tā kā no vecmāmiņas dziļā plaukta izvilkts. Jā, tur būs jāiet vēl.

Ģitāras stīgu nomainīt izrādījās pavisam viegli.

Te nu būt mūsu šodienas sasniegums:

2009-02-21T13:09:00.000-08:00

Preparashuns:

Cepas:

NOM:

gitār gitār

2009-02-19T04:15:00.001-08:00

- Labdien, es pārrāvu stīgu un gribētu nopirkt vietā...
(bēdīgā balsī) - Ak tā...
- Tā ir G stīga, trešā augstākā
- Kam, akustiskai ģitārai?
- Jā.
- Lūdzu, 2 eiro, paldies.
- Paldies, paldies!

Tā gan, draugi, man ir gitār gitār, gitār, jump in mai jaguār un vienai stīgai jau sanāca sliktība. Tas gadījās pagalam muļķīgi, es ņēmos skaņot augšējo stīgu, jo viņa skanēja drusku drusku par zemu. Un es grožu to kloķīti un tā skaņa nemainās, un es griežu un nemainās, un griežu un nemainās, un griežu un blar blar blar, stīga pušu. Griezu nepareizo kloķīti :-] Nujā, ar pārrautu stīgu tā ģitāra izskatījās ļoti bēdīgi, tā nu šorīt pirmā lieta bija uz instrumentu veikalu.

Vēl man ritenim jau nodeldēts pirmais bremžu kluču pāris, aizmugurējam ritenim. Pa dubļainām vietām braucot ļoti ātri dilst. Bremžu klučus vakar nopirku jaunus un nomainīju. Kaut kāda ķeza vēl ir ar priekšējo pārslēdzēju, viņš negribīgi pārslēdz uz leju. Tīrīju no visām pusēm, bet tāpat tāds stīvs.

Šonakt sapņoju, ka esmu nonācis kādā pilsētiņā Ķīnā vai Japānā, neko nevar saprast, bet ir kaut kādas lietas, kas noteikti jāizdara, un tomēr ir apņēmība, ka gan jau tikšu galā.

Vēl no darba

2009-02-18T10:22:00.000-08:00

Kamēr es te māžojos ar vienu kompīti un diviem ekrāniem, re kā Lukašs operē:

lā lā lā

2009-02-18T10:18:00.001-08:00

Es ir darbā,

dzer ūdeni,

skatās nodokļu papīrīti, no kura neko nevar saprast

Nick and Norah's Infinite Playlist

2009-02-13T06:11:00.000-08:00

Vakardien noskatījām Nick and Norah's Infinite Playlist. Tā bij tāda supersalda jauniešu romantika/komēdija, un tur bija džeks no Juno un man patika viņa vārdi un darbi. Nu, nav kā dažreiz, kad tu skaties un pie sevis tam varonim saki "āāa, ko tu dari ko tu dari".

Par noskatītajām filmām es ierakstu šeit: http://klab.lv/~cu_f/. Kādreiz es tur liku arī kadrus no filmām, bet tas ir tā piņķerīgi. Kādreiz es arī rakstīju garākus aprakstiņus.

Un vēl...

2009-02-13T05:26:00.000-08:00

DERI komandas lapā parādījies mans ģīmītis. Viens džeks man pa laikam sūtīja e-pastus lai es atnāku nobildēties, bet vienu dienu ir darbu maratons un otru dienu mati nav kārtībā un trešo aizmirstas, un beigu galā viņš ar fotoaparātu atnāca pie manis, nobildēja, un tā nu es tur tagad gozējos starp visādiem gudriem cilvēkiem :)

Par divriteņiem

2009-02-13T04:52:00.000-08:00

Galvejā publiskās vietās pieslēgtus lielākoties redz lūžņriteņus. Nu, tādus, kas nevar maksāt vairāk par €100. Var redzēt arī vrakus, bez ratiem, bez sēdekļa, rāmis vien mētājas. Bet droši vien nav jau tā, ka foršu riteņu nevienam nebūtu -- tos vienkārši publiski nekur neatstāj. Re, kādam es biju tieši blakus pieslēdzies, kad gāju skatīt bilžu izstādi:

Uzmetot aci izskatās tāds noplucis, netīrs, pārkrāsots. Bet tas izskats tāds laikam gan speciāli. Paskat, kāda viņam ķēde, un masīva slēdzene. Un aizmugurē Dura-Ace pārslēdzējs. Dura-Ace ir, ja nemaldos, Shimano paši krutākie šosejas riteņu pārslēdzēji. Dārgāki par visādiem XT un XTR.

Es biju izstādē!

2009-02-13T04:12:00.001-08:00

Šorīt mani pamodināja telefona zvans, un zvanīja Uldis, un viņš teica, ka viņam patīkot mana bilde, un viņš ir izstādē un uz to tieši skatās. Vuhū!

Izstādi taisīja fotopulciņš, pagājušo nedēļu aiznesu disku ar trīs savām bildēm. Šodien aizbraucu paskatīt, nu un reku ir:

Bilde, kas Uldim patika:

Jauni tehnoloģiski apvāršņi

2009-02-13T04:02:00.000-08:00

Hmm, varbūt jāsāk photo-a-day projekts, jo tagad tas ir nāvīgi vienkārši. Rekur es vakardien:

Un šodien:

Mērkaķīts ir atpakaļ

2009-01-12T13:09:00.000-08:00

Nuja, atpakaļ ir. Man šķiet, es te varētu nostrādāt līgumā paredzēto gadu un tad skatīties tālāk ko un kā. Vai, Latvijā bija forši, draugi un radi un sniegs, jaukas brīvdienas. Nezin vai tik jaukas liktos, ja nebūtu bijis prom :)

Atgriežoties viss apmēram pa vecam, sniega nav, šodien pa āru varēja staigāt biezo jaku nemaz nevelkot. Pirmās dažas dienas no rīta bija sarma un drusku zem nulles. Bet īri tāpat skrien ar plikiem stilbiem, viņi tādi sportiski. Kolēģis stāstīja, ka pilsētas centrā vienā aukstajā rītā redzējis puiku, kas uz ceļgala lecina futbolbumbu -- šortos un t-kreklā. Es gan neesmu necik sportisks, viendien mājupceļā aptiekas logā pamanīju asinsspiediena aparātu, par diviem eiro tas aparāts izmērīja garumu, svaru, asinsspiedienu un pulsu un gribēja kaut ko vēl, bet es kāpu nost. Svars par lielu, asinsspiediens par augstu un viņi abi ir drošvien saistīti.

Nu lūk, un tarā, šodien pie manis ierodas pagājušo nedēļu pasūtītais divritenis. Tas bija tā -- trešdien no rīta es uz līmlentes ar rūtiņu lapu saliku atzīmes un sanāk mērlenta. Izmērīju savus izmērus, un wrenchscience.com man pateica, cik lielu rāmi vajag. Tad Toms iekš chainreactioncycles.com pasūtīja un šodien ir liela kartona kaste darbā klāt. Stiepām cauri visai pilsētai un pusceļā pasēdējām uz soliņa. Kastē iekšā ritenis bija jau pa lielam salikts -- jāuzliek sēdeklis, pedāļi, jāpieskrūvē stūre, jāieliek priekšējais rats un jāiever priekšējās bremzes. Un tad vēl neliela regulēšana, gaiss riepās un, huhū, brauciens var notikt! Man pēdējās dienās ausis aizdomīgi uz sāpēšanu taisās, tāpēc šodien baseinu izlaidu, bet pavadīju Tomu līdz baseinam ar jauno riteni. Ak, tā, modelis ir šis te -- BeOne Aspire 1.0. Par apmēram 230 latiem RS Tora amortizators un Deore pārslēdzēji un 12.9kg nav nemaz tik slikti, vai ne?

Brīvdienās nopirkām NFS Undercover spēli, aprakstos viņa galīgi nolikta, viss esot auzās, vadības modelis galīgi sajāts un tā. Nu, man šķiet, vadība diži neatšķirās no iepriekšējām versijām, tāda pati arkāde. Pilsētas ielās ar daudz mašīnām ir problēmas ar kadru skaitu sekundē, bet pa kanjoniem atkal brauc braši.

Darbā darbi tāpat turpinās uz priekšu, visi kolēģi vēl nav atpakaļ no ziemas miega, bet nu tā. Priekšnieks Marks pēc riteņa apskates novēlēja nenosisties. Kāju lauzt vari, bet nenosities, tā viņš teica. Viņš bija redzējis brīvdienu video, kur es gāžos krūmos.

Priekā un uz sadzirdēšanos!

Emuārs ies brīvdienās

2008-12-12T02:18:00.000-08:00

Piegdienāh! Šovakar mēs esam ielūgti pie Bendžamina uz Ziemassvētku mājas ballīti, bet rīt agri no rīta es jau kratīšos uz Dublinu, un tad ar gaisa tramvaju atpakaļ uz dzimteni, yo.

Karstākie kovārņi no salas!

2008-12-03T13:09:00.000-08:00

Šodien es pieteicos internetbankai. Tas notiek tikai pa telefonu. Es iesākumā bankas filiālē teicu, lai pieslēdz internetbanku un mani pieveda pie telefona aparāta. Nu ja, tur bija daudzi drošības jautājumi, lai noskaidrotu, ka zvanītājs tiešām esmu es -- konta numurs, adrese, dzimšanas datums, divu tranzakciju precīzi dati, bankas filiāles nosaukums. Kad Toms man suflēja filiāles nosaukumu (Newcastle branch), vīriņš telefonā sāka pretoties, ka man neviens nedrīkst teikt priekšā atbildes. Viņš runāja tā, it kā es būtu retards, visu atkārto, divreiz pārprasa.
-- Un tagad tev būs jāizvēlas piecciparu drošības skaitlis, okei?
-- okei
-- Tie nedrīkst būt secīgi cipari un tie nevar būt visi viens un tas pats cipars, okei?
-- okei
-- es tev došu laiku izdomāt to skaitli, un tu nesteidzoties izdomā un saki, kad tu esi gatavs, okei?
-- okei, es esmu gatavs
-- vai tu esi izdomājis drošības skaitli?
-- jā, es esmu izdomājis
Un tā visu laiku. Nuja.

Vēl šodien nopirku biļeti no Rīgas atpakaļ uz Dublinu -- tas notiks 5. janvāra priekšpusdienā.
Vēl mēs šodien nebijām pusdienās, bet Dounāls aizbrauca ar riteni uz veikalu un atveda bagetes un kolu. Vakarā iedzērām alu ar Uldi un vēl vienu kolēģi no Austrijas, un mājupceļā bija lietus, un mājā bija jāpārvelk drēbes, izlasīju vēstuli, iepūtu stabulē un padziedāju latviešu dziesmas. Šitā te, "Es katru sestdien's vakaru pie Trīnes gāju klētiņā" man turpmāk laikam gan asociēsies ar braukšanu naktī bobikā kaut kur starp Išimu un Kurgānu Krievijā, mēs toreiz lai neaizmigtu ciet ar Salvi un Mārtiņu dziedājām uz nebēdu, jā.

Un vakar pirmo reizi palaidām trauku mazgājamo, tas mums pieslapināja virtuvi. Atnāca saimnieks, salaboja. Un šorīt satriecoši spēcīga un karsta dušas strūkla ārdījās pa vannasistabu. Tur ir sarežģīta sistēma ar pumpi, kas pats pēc vajadzības ieslēdzas lai būtu lielāks spiediens, bet nu kad ieslēdzas, tad viss iet pa gaisu.

Internets mums varbūt būs pirmdien, patlaban sēžam uz modernajiem 3G sakariem. Toms cīnās ar Little Big Planet pēdējiem līmeņiem. Manam Fujifilm ziepim lēca izbīdījās un vairs nebīdās iekšā. Zoom error, viņš saka. Es ar nazi atskrūvēju viņam kādas padsmit skrūvītes, bet tālāk bez īsta maza skrūvgriezīša netiek. Un tad vēl lampiņa izdega. Viss svarīgākais nu būs laikam izstāstīts.

Oi, un es netiku uz filmas Once galveno varoņu uzstāšanos, jo pārāk vēlu atcerējos par biļešu pirkšanu un tad viņas jau bija izpirktas, par to gan žēl.

43 Barrack Lane

2008-11-30T02:55:00.000-08:00

Nuja, mēs esam pārvākušies. Jaceks ceturtdien mūsu mantiņas atveda vienā braucienā, tas ir viens ietilpīgs opelis, turklāt nebija jāstumj! Kad bijām sapaunājušies iekšā, druscīt atgādināja šīs vasaras braukšanu bobikos -- aizkrauts tā, ka spogulī neko neredz, kājām nav vietas un piesprādzēties nav jēgas. Tad vēl iztīrījām vecās telpas, atstājām atslēgas un viss, gatavs, mēs tur vairs nedzīvojam.

Jaunā vietā pietrūkst daudz dažādu nieku dzīvošanai, jāiet uz veikalu. Tas ir tā, noiet pa trepēm lejā, paiet 3 metrus un tu esi lielveikalā.

Piektdienas vakarā biju klausīties, kā par savām lietām stāsta un bildes rāda sērfošanas fotogrāfs. Viņš bija gluži jauns un stāstīja interesanti un vilinoši, no sešpadsmit gadu vecuma dauzās apkārt pa pasauli ar draugiem, sērfo, bildē, filmē. Bija sanākusi pilna auditorija klausītāju un viņam bija daudz jautājumu -- ar ko tu bildē, vai no ūdensmoča vai peldus, vai sanāk aizķert jūras dibenu, kā tu salauzi to roku un tā. Un bildes iespaidīgas, lielākoties nevis no attāluma, bet tur pavisam viļņa iekšpusē, ūdens alā. Viņam bija arī dažas bildes, kur kaut kur viļņa iekšpusē var redzēt delfīnu.

Sestdien no rīta berzām logus, bijām brokastīs ar Uldi un Līgu un pēc tam krietni paspēlējām Little Big Planet četratā.

Nujā, bet pats trakākais ir, ka šeit vēl nav interneta. Es iebāzu datorā sim-karti un sev par lieliem priekiem, Ubuntu pazina iebūvēto 3G modēmu, piedāvāja izvēlēties ISP un tadankš, man ir mobilais internets (Edge laikam). 50MB katru dienu par brīvu un tad aiziet pa dārgo. Tomam ir līdzīgi, tātad kopā 100MB dienā :) Un lai dabūtu īstu 3G ar lielākiem limitiem, jāslēdz līgums un jāķēpājas. Tad vēl te ir centrs un tāpēc ir lērums ar wireless tīkliem, no kuriem daži ir WEP, tā ka varbūt mums internets būs drusku ātrāk kā mums to ievilks...

Pārmaiņu trešdiena

2008-11-26T14:56:00.001-08:00

Mēs vācamies ārā no 63 Hazel Park! Jā, jā, vairs nebūsim vienā mājā ar pieciem poļiem, kas pa vakariem augšstāvā taisa diskotēku. Šorīt piezvanījām vienam smukam dzīvokļa sludinājumam, pusdienslaikā aizgājām apskatīt, vakarā parakstījām līgumu, samaksājām naudiņu un dabūjām atslēgas! Rītdien Jaceks laipni ar diviem piegājieniem aizvedīs mūsu mantiņas uz jauno vietu.

Jaunā vietā ir Galvejas pašā centrā, var čībās un rīta halātā aiziet uz kafejnīcu vai aiznest filmiņu attīstīt. Kā tur dzīvoklī izskatās, to jau ar laiku te varēs smalki redzēt. Saimnieks ir galdnieks, viņš dzīvokli izrādīt atnāca tādās parastās darba drēbēs, ka var pilnīgi apmulst.

Vai, un šodien bija algas diena un man pirmo reizi ienācās nauda, vuhū. Pirmā alga man nebija, jo nebija papīri laikā, un tā tagad ir divu mēnešu tiesa. Par godu šiem priekiem nopirkām Little Big Planet un nu priecājamies par spēles smukumiem, jaukumiem, fiziku, jociņiem.

Vēl šodien bija foto-lieta. Bija studijas gaismas un šāvām portretus. Bija draudzīga gaisotne, un viss tā forši. Te viena bildīte, kur var redzēt tā pa gabalu:

Pirmdienas rīts

2008-11-24T03:13:00.000-08:00

Mēs šorīt sēžam kapejnīcā un pulkstens vēl ir vienpadsmit, rīta saules stari slīpi nāk žalūzijās un ir tādas mīlīgas gaismiņas. Es skatos ārā pa logu, ārā pie sienas ir atsliets divritenis. Slapjš tāds, jo pirms brīža vēl pilināja. Es pārlaižu acis cietajai priekšējai dakšai, aizbraucu pie pakaļējās, tā ir izvīta gluži tāpat, kā manam vecajam rockmachine ritenim. Acis aizbrauc atpakaļ pie stūres, tā ir izliektā, un tad pie stūres iznesuma. Iedomāju, kā dažādi iznesumi ietekmē pozu uz riteņa un tad pievēršos bremzēm. Tās drošvien ir ačgārni saliktas, kā visiem šejienes riteņiem. Švīks, un es esmu slapjā žļurkstošā pļavā, manam ritenim ir traktorriepas un katrs bremžu spiediens atstāj tumšu strīpu zālienā, un tad nāk dubļaini slīpumi, tur ir pavisam slideni un izbaudāmi. Es piestāju, noliecos uz priekšu, tuvu pie stūres un izbaudu to slapjo zāli, dubļainās riepas, slīpos saules starus. Tad mēs paņemam pusizdzertās lattes un ejam atpakaļ strādāt, haha.

Sestdiena

2008-11-23T07:20:00.001-08:00

Sestdien esmu augšā pirms deviņiem. Kā tā muļķīgi ir, ka darbadienās nekad tā neizdodas. Pierakstīju sapņus, atvilku uz gultu kompīti no blakus istabas, izskatīju daudzus simtus iekrājušos bilžu google lasītājā. Toms vēl guļ, izbraucu pa āru līkumu ar riteni. Pa slapjo zāli, noslidinājos pa dubļiem, aizbraucu pie zirgiem, un tad atpakaļ mājā. Toms pamodies un spēlē PixelJunk, tā ir tāda jauka spēlīte, kur jālēkā ar tārpiņiem.
Satiekam Līgu un Bendžaminu un ejam uz centru. Līga ar Bendžaminu runājas, kas patīk/nepatīk Galvejā, es un Toms bildējam visu, ko ieraugām. Man vienā jakas kabatā ir mazais, vecais Olympus 35 RC, otrā vienreizlietojamais Fuji, un es velku ārā lāgiem vienu, lāgiem otru. Bendžaminu ik pa laikam ieinteresē kāds plakāts. Viņš ieinteresējas par džeza priekšnesumiem, bet visvairāk viņu interesē d'n'b un dubstep.

Brokastojam iekš Cafe Luna, katrs nodemonstrējam savu telefonkameru un izdomājam, ka varētu dibināt slepenu biedrību -- Galway Appreciation Society.

Tālāk mēs izstaigājam mākslas galeriju, tirgu, Līga aiziet mājās, bet Toms, es un Bendžamins ejam uz Salthilu. Es lēkāju pa akmens sētām un vēlāk pa akmeņaino krastmalu. Bendžamins man pastāsta par Mountaineering Club, izklausās forši, to būs jāpamēģina. Tur ir tā -- nedēļas nogalē autobuss aizved uz kādu kalnainu vietu, un visi priecīgi kāpj kalnā, pēc sešu stundu kāpšanas autobuss aizved atpakaļ, kāpēji draudzīgi pasēž krogā un tad pa mājām. Bet mēs izdzeram pinti iekš The Cottage un tad pa mājām. Vakarā graužam čipšus, dzeram alu un skatāmies filmas. Filmu skatīšanās pārāk gludi nevedās, bet ko nu tur.

Bet nu jau svētdienas viducis, pa pilsētu jau izstaigāts un drīzi jāsāk domāt par pusdienām!

Vēl par fotopulciņu

2008-11-20T11:32:00.001-08:00

Fotopulciņā uzstājās fotogrāfs, kas maizi pelna bildējot bildes brošūrām un grāmatām, "environmental portraiture", un druscīt arī stock photography. Viņš rādīja savas bildes un stāstīja. Ka foto-biznesā lielāka nozīme ir komunikācijas prasmēm nevis foto-prasmēm, ka lielais vairums darbu ir garlaicīgas grupu fotogrāfijas. Par tehniskiem sīkumus, kas bijuši iesaistīti kārtējās redzamās bildes uzņemšanā. Pēc runāšanas bija refrešmenti (vīns un siers, hahā), jautājumi un atbildes un iespēja apgramstīt viņa verķus. Tā es pačamdīju Bronica vidējā formāta kameras, divus Markus, lielo balto 400mm spaiņ-lēcu. Viņš bija atnesis arī kasti ar filmiņām, lai ņem, kam vajag, jo viņam vairs nevajag un tā es tiku pie tās pieminētās Ilford filmiņas.

Nākamo nedēļu šausim portretus. Un uz nākamnedēļu arī jābūt piebildētam vienreizlietojamam fočukam.

Vakarā pieslēdzos istockphoto.com un konstatēju, ka manas 27 bildes, kas tur sēž, pa četriem gadiem ir sapelnījušas 50 dolārus. Baigais slinkums piņķerēties ar jaunu bilžu klāt likšanu, bet varbūt pa druscītim tomēr var.

Pēc stundas kāps iekšā baseinā.

Šodien

2008-11-19T15:03:00.001-08:00

Šodienas fotopulciņa guvums -- vellsviņzin cik veca melnbalta Ilford ISO 3200 filmiņa.
Šodienas vakariņām sacepu plānās pankūkas un sanāca tīri labi.
Šodien Toms publicēja filmiņu.

Izšļakstījās

2008-11-17T02:47:00.000-08:00

Ejam no kafejnīcas, man vienā rokā latte un otrā papīra krūzes vāciņš

-- Neiet ciet...
-- Kas, kas
-- Neiet ciet...
-- Kas neiet?
-- I-izšļakstījās

Labirints

2008-11-15T11:09:00.001-08:00

Vakardien skatījos filmu "Labirints" ar Deividu Boviju. Nebiju gaidījis, ka tā būs tik ļoti bērnu filma, tāpēc diez kā pie sirds negāja. Lai gan, protams, tā dziesma, kuras dēļ skatījos, filmā bija pa smuko. Nujā, bet fantāzijas pie malas, šodien es maldījos pa īstu labirintu. Mūsu māja ir paugura pakājē un es domāju, ka būtu jauki atrast paugura augstāko punktu, būtu smuks skats uz pilsētu.
Tas paugurs viss ir apbūvēts ar rindu mājām. Mājas ir cieši kopā, katrai ar betona sētu apjozts iekšpagalms, ielas ir līkumainas un veido labirintu nevis savienotu režģi. Var būt tā, ka iet paralēli divas ielas, tām pa vidu divpusēja māju rinda, bet pie katras ielas var piebraukt klāt pa pavisam citu pusi. No vienas uz otru pa taisno nevar tikt, ja vien negribās kāpt pāri sētām un ložņāt pa iekšpagalmiem. Sētas ir augstas, neko daudz apkārt neredz un iepriekš karti nepētīju. Nuja, smuku skatu punktu atradu un piebildēju beidzot līdz galam filmiņu, kas jau vairāk kā divas nedēļas fotoaparātā, un tagad ir interesanti google kartēs apskatīt, kā es tur esmu izmaldījies.

par lietām

2008-11-11T15:59:00.000-08:00

Vienu vakaru eju pa aleju un pretī nāk meitene un runā telefonā latviski. Tā bija trešdiena un es gāju uz fotopulciņu. To vietu, kur jāiet, bija iepriekš jāatrod. E-pastā atnāca ziņa, ka darīšana būs iekš MRI Annex. Kas ir MRI Annex, kur ir MRI Annex, ej nu izfigurē. Bet nu gūglē uzmeklējot "MRI Annex Galway" atradās bilde.

Šī vieta likās dabā redzēta un es sameklēju aizdomās turamo vietu Microsoft Live kartēs un salīdzināju ar "Bird's View" redzamo. Jap, ir līdzības, un bija arī īstā. Fotopulciņā es dabūju vienreizlietojamo fočuku, to pa divām nedēļām jādabū pilnu ar kaut ko superstilīgu. Ejot atpakaļ pie riteņa pamanīju, ka esmu uz bagāžnieka aizmirsis pusizdzertu Powerade pudeli. Es viņu vēlāk vēl daudzas dienas vizināju līdzi, pa laikam drusku nodzerot nost.

Vienu citu dienu izejot no baseina uz brīdi bija apjukums, kurš ir mans ritenis, jo riteņu režģos bija divi vienādi novietoti, vienāda paskata zaļi īrētie riteņi. Nuja, bet vienam powerāde bagāžniekā.

Tagad esmu īrēto riteni atdevis atpakaļ un riteņa vairs nav. Ā, nu ir Toma lēkājamais ritenis, bet tam man nav atslēgas. Uz baseinu arī pirmdien nebiju, jo nejutos īsti vesels. Nejutos īsti vesels arī šodien, jā, bet šodien vakariņās apēdu milzu picu, kas gan bija pasāļa un sāls ir slikti asinsspiedienam.

Šodien viens mūsu kolēģis saņēma jauno Macbook -- nu to ar vienlaidus korpusu, uz ko visi tagad tecina siekalas. Mac'i pie mums diezgan izplatīti, manā telpā mēs esam pieci un trijiem ir Maci.

Sestdien, svētdien bija draņķa laiks, kādu gabalu pa āru pastaigāju, saliju galīgi slapjš, bet lielāko laiku sēdēju iekšā un ķimerējos ap robotu. Re, kā viņš tagad darās:

Paralēli robota ķimerēšanai man gāja Scraphead Challenge. Tas ir TV šovs, kur sacenšas divas komandas, abām ir dots uzdevums no lūžņiem uztaisīt kaut kādu iekārtu. Parasti tas ir kaut kāds specifisks transportlīdzeklis, un parasti tiek paņemta veca mašīna, mocis vai busiņš un ar fleksi un metināmo aparātu krietni modificēts. Pieliek kāpurķēdes, durkli priekšā, vagona riteņus apakšā, ko nu kuro reizi vajag. Apbrīnojami, kā viņu konstrukcijas tiešām arī strādā.

Ū, vienu dienu atkal izšāvās korķi, nosmirdēja UK-Eiropas elektrības kontakta pārveidotājs. Tajā bija iesprausts mans laptops, bet tas pat nebija ieslēgts. Bet tagad mums ir automātiskie korķi, viens klikš un dzīve turpinās.

Šorīt nočakarējos pērkot biļetes. Kaut kas tajā Ryanair lapā īsti labi nestrādāja un man bira ārā dažādas kļūdas dažādos biļešu pirkšanas soļos. Vienu brīdi bija pavisam brīnīgi, internetbankā redzu, ka nauda kontā jau rezervēta, bet Ryanair parāda "Payment error" nevis "urā, te tavs confirmation number". Nujā, bet apstiprinājuma epasts tomēr pēc pārdesmit minūtēm atnāca, tā ka laikam būs labi. Latvijā ieradīšos, tātad, 13. decembrī un braukšu prom tikai nākamajā gadā :)

Noskatījos TED runu, kas man dikti gāja pie sirds un sasaucās ar manu saprašanu, ka jādomā pozitīvas domas un manu pieredzi, kad reizēm, pēkšņi, uz brīdi, sajūties laimīgs, apmierināts un priecīgs ar visu pasauli. Jill Bolte Taylor: My stroke of insight.

Šķiet, brokastu sausās ar pienu aplejamās pārslas man drīz vairs neies iekšā. Ā, un nauda tērējas brangā ātrumā. Es nedēļā apēdu viena lietota divriteņa tiesu.

hoho, pirmais mēnesis

2008-11-02T22:58:00.000-08:00

Ah, kaut kā pārgāja rakstāmais. Nav vairs mute vaļā no visa, ko redzu.

Pirmdien bija "banking holiday", brīvdiena. Brīvdienās baseinam citi darba laiki, tāpēc, lai nesaputrotos, iešana uz baseinu pārcēlās uz otrdienu.

Trešdien, braucot pa centru, es dabūju caurumu priekšējā ratā. Sīks, ass stikla gabaliņš, kā parasti. Mums izdevās manu izmēros lielo riteni iestumt Taiga izmēros ne pārāk lielajā mašīnā, un viņš mani un riteni aizrāva uz mājām.

Ceturtdienas vakarā pilsētas centrs jau Halloween noskaņā, studenti piektdien brauc pa mājām un tāpēc sāk ballēties jau dienu iepriekš. Daudz, daudz jocīgi saģērbtu un sakrāsotu jauniešu. Vienā pabā bārmenis pārģērbtos dzina ārā.

Piektdien Toms aizbrauca. Vakarā no mājas ārā negāju, nejutos īsti vesels. Starp mājām bizenēja mazi bērni un klauvēja pie durvīm, trāpīja pie mūsējām ar.

Sestdienas rītā salīmēju cauro kameru. Vēlāk ar Uldi, Līgu un Kosminu braucām ar riteņiem. Ieņammājām, man tika parādīts krievu-poļu veikals, tajā var nopirkt pienu "Lāse" un īstu biezpienu, un Kosminam sanāca iespaidīgs kritiens pār stūri. Par laimi, bez nopietnām sekām. Uldis un Līga tirdziņā nopirka šitādu zivi:

No turienes man ir arī uz filmas safotografēts, bet to vēl nevar redzēt, jo nebeidzas un nebeidzas kadri :-]. Es pa nakti sapņoju, ka esmu izfotografējis filmiņu līdz galam, bet no rīta, raugi, nekā.

Svētdien atradu vienu vieglu ģeokešu, braukāju ar riteni. Centrā līdzās cepurēm, kokgriezumiem un glezniņām pamanīju stendu ar 8mm kinokamerām. Attīstīt varot sūtīt uz Nīderlandi, tas prasot apmēram 10 dienas, bet, piem. mid-formāta fotofilmas arī tāpat te nekur nevarot attīstīt; veco fotoaparātu veikalu te nav, bet Dublinā ir, un viņam esot dažas 80-o gadu Minoltas, ja tas mani gadījumā interesētu.

Purgenā asaro logs

2008-10-25T07:41:00.000-07:00

Šodien ārā laiciņš draņķīgs, bijām uz centru brokastīs, bet nu sēžam mājā un dzersim tēju.

Šorīt ripinoties uz centru man ritenim nolūza sēdeklis. Ritenim sēdeklis man ir lūzis jau vairākas reizes, gan jau mana svara pēc. Pēc brokastīm aizgājām uz velo nomas vietu un man iedeva vietā citu riteni. Meitene gan brīnījās, sak, šitā jau pats no sevis nelūzt, un tāds gadījums viņai nākot priekšā pirmo reizi. Tagad man ir zaļš pilsētas ritenis ar augsto rāmi un augstākiem pārnesumiem un štruntīgām bremzēm.

Ceturtdienas vakarā, atnākam no peldēšanas un virtuvē Jaceks un Iza ar rūpēm sejā. Esot izsitušies korķi. Viņi ieskrūvējuši citu korķi, tas atkal izsities. Gaismas deg, bet nevienā kontaktā elektrības nav. Ledusskapis nestrādā, un, pats trakākais, rūteris nestrādā! Piektdien atnāca saimnieks un sarunāja savu draugu elektriķi. Saimniekam gan laikam palika jauks iespaids par šo vietu kā par baigo viesstrādnieku midzeni. Es kā reiz biju uzsildījis picu, pie mums bija arī kolēģis Kristiāns, un saimnieka apmeklējuma laikā no centra atgriezās Toms un no darba ieradās lietuviete Roberta. Par daudz cilvēku. Bet tagad atkal ir elektrība, ak prieks, internets, veļasmašīna, viss viss strādā.

Trešdien negaidīti laicīgi atgriezās divi mūsu poļu kaimiņi Jaceks un Iza -- un izlika mani no istabas. Es tagad guļu pavisam mazā istabiņā. Pēc nedēļas Toms brauc uz Latviju, tad es dzīvošu viņa istabā. Tā es te mētājos. Trešdien bija arī pasēdēšana no darba netālajā Vestvudā, Kosminam un Kristiānam bija dzimšanas dienas. Vakara gaitā sanāca diezgan daudz cilvēku, redzēju otru Kosminu, čivinājām pseido-rumāņu valodā un man gadījās ar dibenu izgāzt vienu alus kausu.

Otrdien Miloša koncerts iekš De Burgo's bija varen jauks. Cilvēku bija maz, kādi 40, sēž pie galdiņiem un ar aizturētu elpu klausās. Iesildītājs Chequerboard arī bija jauks. Viņš spēlēja ģitāru un viņam skaņa gāja cilpā, katrā gājienā piespēlē kaut ko klāt un tā pamazām sabūvējas kompozīcija.

Lai arī naudas vēl nav, es pētu divriteņus. Internetā ir lērums informācijas (piem. mtbr.com ir izceļams ar lielo lērumu lietotāju apskatu, bikeradar.com -- ar gatavu riteņu komplektu apskatiem) un Īrijā ir vairāki MTB riteņu interneta tirgotāji. Piem., Īrijā bāzētā chainreactioncycles.com iepērkas arī no Latvijas, tas xc.lv forumā tiek pieminēts ik pa laikam. Patlaban domāju, ka sacensību līmeņa MTB riteni nepirkšu, pirkšu lētāku, lai nav žēl lauzt un lietū mērcēt. Vēl man gribētos šosejas riteni lai var braukt ātri ātri un tālu tālu.

Ko vēl pastāstīt, ko es esmu aizmirsis izstāstīt? Rakstiet man pastkartes! Es sūtīšu pretī vēstules. Mana adrese ir --

Peteris Caune
63 Hazel Park
Galway
Ireland

Bildes no Kilārnijas

2008-10-24T03:28:00.000-07:00

killarney

Trešā nedēļas nogale

2008-10-20T15:02:00.001-07:00

Šajā nedēļas nogalē mēs braucām uz Killarney. Kaut kas prasīja, ko, Kaliforija, Ārnijs, nē, Killarney ir pilsētiņa šeit:

View Larger Map

Tā esot otrais lielākais tūristu galamērķis Īrijā pēc Dublinas. Tur ir kalni, nacionālais parks, pils, ūdenskritumi, pārgājienu un velo takas. Un pašā pilsētiņā krogi un B&B un viesnīcas.

Mēs bijām trīs ekskursanti -- es, Toms un Kosmins, un mūs laipni aizveda un atveda mūsu kolēģis Taigs, viņš tajā galā dzīvo un tad viņš laipni piekrita mūs izvizināt. Aizbraucām piektdienas pēcpusdienā un atpakaļ sestdienas vakarā. 200 kilometri no Galvejas, bet ceļš tāds līkumains, ka katrā virzienā braucām četras stundas. Palikām ļoti jaukā B&B, vakarā izgājām vakariņās un pa pabiem, nākamā dienā noīrējām riteņus (Trek 3500, sākuma gals, bet normālā kārtībā, pedāļi nost nelūzt. Izīrētājdžeks atvadoties uzsauc "don't fuck your bikes!") un rullējām kalnos.

Haha, sākumā iet viegli, braucam pa dikti ainavīgām takām, mežos lieli pasaku koki. Atbraucam pie Torc waterfall, pieslēdzam riteņus un pa vertikāli mērot 100m kāpiens ar smukiem skatiem. Manā GPS ir altimetrs, tā ka es tā precīzi zinu. Neiztiek arī bez mērkaķīgas kokos līšanas un neliela fūtskeita.

Tālāk braucam uz ~10km attālo "Ladies' view". Tas ir tālāk, augstāk kalnos un tur būtu jābūt smukam skatam. Nujā, un joks tāds, ka ceļš iet kalnā un braukt grūti, kilometri iet lēni, sākam pagurt un vienā brīdī Toms jau pieprasa saldējumu un saka, ka tālāk nebraukšot. Bet, pēc GPS un kartes salīdzināšanas izrādās, ka Ladies' view tepat pavisam tuvu jābūt un pievārējam pēdējo kilometru. Augšā tiešām baigais skats, un kafejnīca -- sendvičš un Bulmers kauss un pašsajūta strauji uzlabojas. Ar lielo filmu aparātu rokā kā kaza lēkāju pa slidenajiem akmeņiem (nuja, nepieminēju, smidzināja lietus) un vienu reizi tīri vai apvēlos uz muguras.

Atpakaļbrauciena pirmie kilometri fantastiski -- stāvs, līkumains lejupceļš, nav jāminās, līkumos "jāgulda" ritenis un pa reizei arī jāpiebremzē. Pilsētā vēl aizminām apskatīt pili, un tad atpakaļ uz velonomu. Kopā sanāca 45 kilometri, attāluma pēc nav daudz, bet ar visiem tiem kalnā lejā sanāca diezgan normāls nogurums. Gaidot Taigu paēdām un padzērām un tad jau pa tumsu Taigs mūs vizina mājās. Tur vēl bija jautrs starpgadījums -- pieci izdzertie Ginesi prasās ārā un apstājam šosejas malā izdarīt lietas un tieši kā reiz pie mums apstājas policijas mašīna. Likās jau, ka nupat sprukās būsim, un tomēr sasteigt lietas tak arī negribās, bet viņu pretenzijas laimīgā kārtā bija tikai par pārāk lielām gaismām stāvošai mašīnai.

Svētdien vēlas brokastis, milzu vējš, pastaigājām pa pilsētu, skatījāmies Green Wing, ar Uldi un Līgu -- pārējiem diviem Galvejas latviešiem -- noskatījāmies smuku animi "Paprika". Ak tā, ir zināma vēl viena latviešu meitene, bet tā vispār latviešu te laikam daudz nav.

Šodien nopeldēju pusotru kilometru, Toms vispār apdullis -- 2,5 kilometri. Rīt iesim uz Milosh. Viņu man pirms gada ierādīja Eva, viņam ir tāda jauka, sapņaina mūzika un šorīt skatot last.fm eventus bija patīkams pārsteigums, ka, ho, rīt viņš tepat pilsētā būs!
Un parīt domājams būs attīstītas nedēļas nogales filmiņbildes.

Otrā nedēļa

2008-10-14T12:51:00.001-07:00

Šāds saulains lievenis pa laikam ir no rītiem. Pa laikam ir lietains lievenis.

Te var redzēt zaļo zāli un paugura kontūru pāri līcim.

Zirgs žļambā manu somu. Izīrēju pilsētas riteni un šajā nedēļas nogalē braukājām, re, atbraucām pie zirgiem.

Vēl zirgi, Toms saka, izskatās kā Āfrikā.

Šis mans īrētais ritenis, ar dubļusargiem, bagāžnieku, lampiņām un trīs ātrumiem.

Vakars mājas.

Šī ieliņa ir ceļā no mājām uz centru. Un arī ceļā no mājām uz baseinu.

Šī nedēļas nogale, Ladies beach, pieēsts pilns vēders ar meksikāņu ēdamo un mēs guļ.

Galvejas centram cauri iet gājēju iela.

Te mēs patlaban mitinās.

No pagājušās nedēļas, Toms un Kosmins pirms braukšanas iekšā mežā-parkā, kur es nolauzu to pedāli un Kosmins sadūra riepu (kā vēlāk izrādījās, 3 vai 4 vietās)

No šitās klints nonāca lejā suns.

Tā lūk jā.

Bildītes

2008-10-10T09:51:00.000-07:00

Pirmās dienas dauzoties apkārt pa pilsētu es nēsāju līdzi GPS. Te Toma PSP un mans Garmin abi rāda ceļu uz mājām.

Šeit atradās pirmais ģeokešs.

Iepērkam produktus vakaram.

Toms pilsētas centrā lec uz apmalītes

Pēteris pilsētas centrā ākstās.

Te es jau otro dienu sēdu. Sarkano sienu varētu aplipināt ar bildītēm, klavieri un kompīti nomainīt, un tad jau būtu tīri jauki.

DERI pāri ielai ir Westwood hotel, kur dod arī ēst un mēs iet ņammāt. Spogulī var mēģināt ko saskatīt.

pārvākšanās

2008-10-09T14:13:00.000-07:00

Šodien darbā pārvācos no pagaidu vietas uz īsto vietu. Kad es ierados, man nemaz tā īsti nebija kur sēdēt. Sēdēju pie neliela galda ne pārāk gaišā vietā. Bet šodien viena vieta bija atbrīvojusies un es pārvācos. Tas ir tā, paņem rokā somu un padusē laptopu un aiziet uz blakustelpu. Man līdzi atnāca Toms ar ierosinājumu tajā telpā galdus sabīdīt citādāk, lai nav tā, ka visi redz visu monitorus. Labums ir, ka darbā var pronu skatīties, sliktums -- telpas vidū paliek mazāk vietas. Tā viņi tur nevarēja izšķirties, bet manu galdu sarotējām un bija dikti uzjautrinošs skats, džeki vēl spriež, ka sarotējot atbrīvosies vieta, un tad var ielikt jau tā mazajā telpā vēl kādu cilvēku, bet no otras puses, ja nu ieliek meiteni, bet paskat apkārt, cik tad to meiteņu ir un tā... un tad Toms ar "es neko nezinu" sejas izteiksmi telpā atspēries ievelk atdalošo sienu. Ai, tas bija jautri. Tagad tā siena mani atdala no durvīm.
Kompītim tagad arī pieslēgts ārējais monitors, klaviere un pele, tā ka var riktīgi dragāt, un es dragāju ar. Šodien pirms labot kļūdu, zin, jāuzraksta unit testu, kas šo kļūdu atkārto, priekš tam jāpaskatās kā esošie unit testi darbinās, opā, diezko nestrādā gan, labojam tos. Pitonā forši, ka, ja kaut kas galīgi nesanāk un dokumentācija smalkumos neizplūst un google nepalīdz, var ielekt bibliotēkas kodā un atšķetināt vainas cēloni tā. Vēl arī foršs resurss ir stackoverflow.com.

Kā tad te ar tām meitenēm, smukas ir vai? Nu pa klubiem un ballītēm es vēl nav bijis. Tik vien, cik var uz ielas redzēt. Nu un tā, kā jau visur, lielākā daļa tūlītējas simpātijas neizraisa, bet ik pa laikam gadās kāda acij visnotaļ tīkama. Brunetes biežāk, blondīnes mazāk. Vai kā man patīk blondīnes.

Un kā tad ar valodu? Angliski jau man būtu jāmāk tīri labi, vidusskolu beidzot eksāmenā bija A un visas filmas esmu skatījies oriģinālvalodā. Tikai, heh, britu, skotu, īru filmām ir gadījies tomēr piekarināt subtitrus, lai var visu saprast un nekas nepaslīd garām. Nu te ir tā, ka iebraucējus var ļoti labi saprast, loģiski, un vietējos kā kuru. Kad viņi savā starpā vārās, tad ir dikti uzmanīgi jāklausās, lai kaut ko saprastu. Ar runāšanu var iztikt, vēl jau es gan runājot uztraucos un nonākot runas straumītes strupceļā sanervozējos nevis piebremzēju, izdomāju un pasaku pa smuko. Bet tas jau ar laiku, būs normāli.

Pirmā nedēļa

2008-10-08T14:22:00.001-07:00

Ho, nu ko, pirmā nedēļa Galvejā nolauzta! Klājas visnotaļ labi, Toms par mani labi rūpējas un darbā visu laiku nāk jaunas lietas. No vienkāršākiem "iepazīšanās" darbiņiem esmu ticis pie jaut tādiem īstākiem. "Iebraukt" ir viegli, nav kā iepriekšējā darbā -- daudz sapiņķerētas un sadrumstalotas biznesa loģikas, kuru nezinot sanāk bakstīšanās.

Esmu saņēmis savu PPS numuru un bankas konta detaļas ar jau sāk ierasties. Vakarnakt miegot ciet domāju -- nu tad, nu tā, cik ilgi šitā varētu dzīvot? Kā man izdosies iepazīties ar miljons cilvēkiem un ietaisīt paralēlu dzīvi?

Šodien bijām peldēt. Fiziskā forma ir galīgā tūtē, bet nav arī tik traki kā izskatās, vēders ir speciāli izgāzts!

Darbs

2008-10-06T18:04:00.000-07:00

Uzstādījumos uzslēdzu, ka šeit var komentēt visi, iepriekš varēja komentēt tikai blogspot reģistrētie lietotāji.

Ko ta īsti es te daru? Manu darbavietu sauc DERI, tas ir vietējās universitātes pakļautībā esošs institūts, kas krāmējās ar visādām semantiskā tīmekļa lietām. Mans amats saucas "Research Assistant". Dabā tas nozīmē, jāprogrammē. Tieši patlaban veicamie darbiņi ir saistīti ar pitonā rakstītu tīmekļprojektu. Daudz sanāk lasīt un pētīt, jo, hei, viss jauns. Lietotais "framework", lietotās bibliotēkas, sagatavju sistēma, instalācijas paciņu taisīšanas infrastruktūra. Jāiepazīstas ar visiem pēc kārtas, ko dara, kā dara, kādi ir "best practices". Esmu tīri vai apdullis no to jauno lietu gūzmas.

Svētdiena

2008-10-05T17:30:00.001-07:00

Šodien bija brīnišķīgi labs laiks. Silts un saule un zilas debesis. Te tā esot reti, ļoti reti. Aizgājām uz pilsētu pavēlās brokastīs. Ķēmojāmies ar Toma riteni pilsētas pašā centrā -- Eyre Square, un vēlāk braucām uz Silverstand pludmali. Mēs braucām trijatā, ar mums bija mūsu kolēģis Kosmins, viņš arī aizlienēja man savu veco riteni, jo svētdienas dienā riteņu noma izrādījās ciet.

Pa ceļam uz pludmali paņēmām vienu ģeokešu, par kuru Kosmins bija stāvā sajūsmā, nu kā tā var būt, ka sekojot norādēm kaut kādā vietā pakrauj nost akmeņus un tur tā manta tiešām ir!

Pludmalē bija milzu klints (bilde no panoramio) un sētas un brīdinājum-uzraksti, ka augšā labāk nekāpt. Bet cilvēki tur tomēr kāpelēja. Īsi pēc ierašanās redzējām šausminošu skatu, no klints novēlās suns. Atsitienā pret akmeņiem viņš pasitās kādu metru gaisā. Piegājām klāt, viņš bija dzīvs, elpoja. Diezgan nepatīkama lieta, un to skatu un saimnieka emocijas nevar tā ātri dabūt ārā, bet vismaz labi, ka tas nebija kāds bērns, kas tur novēlās.

Braucām pēc vēl viena ģeokeša un nonācām pasakainīgā mežā, bet ģeokešu tā arī neuzgājām. Te viena Toma bilde:

Meklēšana izjuka tādā kārtā, ka Kosmins dabūja tukšu riepu, bet es nolauzu pedāļa klani (lol). Tad notika kameras līmēšana, atpakaļceļā es braucu virtuozi izmantojot atlikušo klaņa stumbenīti, nopirkām uzsildāmās picas un noskatījāmies "The Royal Tenenbaums". Tā tāda jauka sajūtu filma, līdzīga kā "The Darjeeling Limited".

Nu un tad rīt dankš uz darbu!

Par veselīgo uzturu un izklaidēm

2008-10-04T08:58:00.000-07:00

Mums te vakari ir kā Big Bang Theory, abi sēž ar laptopiem vai spēlē Playstation. Vakar mēs izdarījāmies pavisam veselīgi -- sākumā gribējām nopirkt 2+3 čīzburgerus, bet nopirkās 5+5. Un tad vēl uzlej virsū koliņ'.

Šodien sestdiena, modos vienpadsmitos, ēdām brokastis pilsētā, staigājām pa veikaliem, un nu man ir jaka, bet Tomam strīpainas zeķes. Te ik pa laikam līņā, tāpēc bez kārtīgas jakas nevar iztikt. Vēl mēs nopirkām GTA IV un daudz alus, tā ka vakara plāns ir skaidrs. Dikti intelektuāli un vērtīgi, vai ne? Bet nekas, nekas, drīz es sāks darīt visu ko vērtīgu. Toms saka, ka varētu iet uz baseinu, vēl ir visādi universitātes pulciņi un jāpērk ritenis un tad varēs dauzīties apkārt.

Ahā, un te video ar Mika mašīnu:

Pirmās trīs dienas!

2008-10-03T11:09:00.000-07:00

Otrdien es iekāpu lidmašīnā un aizbraucu uz Dublinu.
Tad iekāpu autobusā un aizbraucu uz Galveju.

Trešdienā ar Tomu gājām uz darbu. Dabūju savu drošības kartiņu, ar kuru tikt iekšā pa durvīm. Tiku izrādīts jaunajiem kolēģiem un priekšniekiem. Visi teica savus vārdus, es nevienu neatceros. Atnesa pagaidu kompīti -- milzu 17" Dell. Pēcpusdienā izbraucu ar Toma riteni un atradu pirmo ģeokešu šajā vietā.

Ceturtdien pa priekšpusdienu dauzījos apkārt pa pilsētu -- atradu universitāti, tajā atradu HR un parakstīju darba līgumu. Atradu banku un pieteicos kontam. Atradu vietu, kur dod PPS numuru (apmēram kā personas kods, bez tā man nevar samaksāt naudu) un pieteicos uz to. Bija smieklīgi, ka man vajadzēja uzrādīt divus personu apliecinošus dokumentus, bet man bija tikai pase. Par otru "dokumentu" noderēja iztecējusi braukšanas mācību atļauja + iztecējusi TietoEnator darbinieka ID kartiņa. Pievīlēju atslēgu, nopirku mobilo numuru. Mans jaunais numurs ir 085-7221414. Aiznesu ieskenēt divas filmiņas. Vienas filmiņas skenēšana maksā €15. Pēcpusdienā atnācu atpakaļ uz darbu un jau kaut ko sastrādāju un iekommitēju.

Piektdien jau modos deviņos, tātad pie jaunās vietas pierasts, uzzināju ko darīt un cītīgi čibinājos visu dienu. Ēdām pusdienas pilsētā.