sestdiena, 2010. gada 30. janvāris

Piektdienas sapulce

Mums darbā piektdienās pulksten trijos ir institūta sapulces. Tajās jaunpienākušie kolēģi stādās priekšā, promgājēji uzaicina uz atvadu ballīti, apkārt braukājušie pastāsta, kādās konferencēs bijuši un ko redzējuši. Pēc šiem paziņojumiem nāk runa. Kāds no studentiem vai personāla prezentē savu pētījumu rezultātus, nesen uztaisītu produktu vai izveidotu nodaļu un tamlīdzīgi. Dažkārt runāt ir uzaicināti viesi no kādas svešas kompānijas vai universitātes. Tad piektdienas sapulce ir cauri un visi atgriežas pie darbiem.

Pērno decembri mūsu nodaļas šerifs izsūtīja e-pastu, ka 29. janvārī kādam no nodaļas jāuzstājas, un--vai ir brīvprātīgie. Es pieteicos! Šķita, ka uzstāšanās cilvēku priekšā būtu pašam labs izaicinājums, un janvāra beigas taču vēl tālu. Man padomā bija pastāstīt par pēdējā laika veikumu atvērtā koda bibliotēkā SuRF, kurā man darba sakarībā sanāk šo to padarīt. Mana kandidatūra tika labprāt pieņemta.

Skolas laikos ik pa laikam sanāca skaitīt dzejoļus, spēlēt mazās ludziņās un pieteikt koncertu priekšnesumus, bet tie laiki ir senā pagājībā, un pēdējos gados ir bijis ļoti maz publisku uzstāšanos. Gribējās sagatavoties kā nākas un atstāt labu iespaidu, tāpēc pamazām sāku gatavoties jau divas nedēļas iepriekš. Gudroju, ko un kā prezentēt--rakstīju uz lapām tēzes, domu krikumus. Salasījos internetā padomus un ieteikumus tehniskām prezentācijām. Dominējošie bija--pēc iespējas mazāk teksta slaidos, un trenēties--daudz, daudz trenēties--spoguļa priekšā. Pēdējās brīvdienās pirms prezentācijas gāju uz darbu, un konferenču zālē izmēģināju, kā mans dators uzvedīsies ar projektoru, vai konsolē uzliktos zirgu burtus tiešām varēs bez pūlēm redzēt, un vairākas reizes norunāju visu plānoto, sevi ar datora kameriņu ierakstot. Tīmekļa kamera sanāk kā tāds modernais spogulis. Pēdējā nedēļā vēl sapucēju tos pāris slaidus, kas man prezentācijā bija, uztaisīju ekrānbildes katram "dzīvās" demonstrācijas solim, un sagatavoju sev špikerus un pirms-sākšanas-pārbaudāmo-lietu-sarakstiņu. Piektdienas priekšpusdienā gāju vairākās pastaigās gar upi un vairākkārtīgi izrunāju savu uzstāšanos--ar katru reizi stomīšanās mirkļu un paužu palika mazāk. Sekoju līdzi savai izteiksmei, intonācijai un tam, kur lieku rokas. Un tad jau sapulce bija klāt.

Piecpadsmit minūtes pirms sapulces sākšanās jau dodos uz konferenču telpu, ieslēdzu projektorus, pieštepselēju datoru, ielogojos prezentācijai sagatavotajā lietotāja profilā, atveru vajadzīgās programmas. Pārbaudu, ka strādā internets. Atnāk Džūlija ar videokameru, un iedod man pie drēbēm spraužamo mikrofoniņu ar raidītāju. Tad jau sāk sarasties kolēģi. Sēžu starp saviem tuvākajiem kolēģiem un draugiem un jūtos kā bokseris pirms iešanas ringā. Klāt arī nekad neiztrūkstošais uztraukums. Sirds brīžiem pāris minūtes stipri uzbungo, tad domas novirzās un bungošana arī norimst. Kolēģi mani sola atbalstīt ar svilpieniem, "vilnīšiem" un aplausiem. Marks mani smaidot "uzmundrina", sakot, ka gan jau man viss sanākšot labi, viņš pilnībā uz mani paļaujoties, jo es taču pārstāvu visu nodaļu, visu to labāko, kas nodaļā ir. Vēl viņš gudro, kādus piedauzīgus jautājumus varētu pēc runas uzdot. Pamazām visi oficiālie paziņojumi ir beigušies, un vārds tiek dots man.

Varbūt liekas drusku lielīgi visu tik gari aprakstīt, bet biju nostādījis šo kā sev svarīgu lietu, un pārdzīvojumi pašam bija lieli. Stāvu cilvēku priekšā un sāku runāt. Teikumi gludi ritinās viens pēc otra. Uzmetot acis tuvāk sēdošajiem, viņi izskatās uzmanīgi un ieinteresēti. Sāku "dzīvo" konsoles sesiju, virzos pēc sagatavotā plāna, atceroties brīžiem piebremzēt, paskaidrot, ko un kāpēc es daru, ko tieši katrā solī vēlos panākt. Laimīgā kārtā internets neraustās, stulbas nepamanītas pārrakstīšanās kļūdas negadās. Kad esmu ticis līdz pusceļam, mani pa brīžam sāk pārtraukt jautājumi--"vai var izdarīt to-un-to?", "ko tieši dara tas, ko tu tikko parādīji?". Un arī nejaukāki--"ko no šī visa tu rakstītu zinātniskā publikācijā?" Visbeidzot dzīvā sesija ir galā, īss kopsavilkums ar būtiskākajām lietām ko atcerēties, un paldies par uzmanību. Kā parasti piektdienas runās, publika dūšīgi aplaudē un tad uzdod jautājumus. Pēc jautājumiem aplaudē vēlreiz. Pēc prezentācijas ap mani ir pulciņš ar cilvēkiem--neliels jautājumos iesāktās diskusijas turpinājums, un atzinības, ka esot bijis forši. Jūtos apmierināts un atvieglots. Atdodu mikrofonu, izslēdzu projektorus, savācu mantiņas un dodamies atpakaļ uz darbavietām. Darba nedēļā pāris atlikušajās stundās vairs nopietna strādāšana nesanāk, pārdomāju notikušo. Spīdoši izcili nebija un nevarēja būt, bet šķiet, ka bija labi. Kad publicēs video ierakstu, tad varēs paraudzīt, kā tas viss izskatījās no malas...

6 komentāri:

stabotājs teica...

bet izklausās jau, ka itin veiksmīgi! :)

liek man atcerēties ZPD prezentāciju '3D Anamorfoze.' pašam tad šķita, ka esmu visai labi uzstājies un izskaidrojis darbu, bet, kad dzirdēju vienīgo jautājumu - 'kur to visu var izmantot?', man nācās nopūsties un teikt, ka par to runāju pēdējās 3 minūtes, tā ka fail :D

Pēteris teica...

Normāl, normāl. Līdz Stīvam gul^H^H^H Džobsam gan vēl tālu.

BTW kā tad ir, kur 3D anamorfozi var izmantot? Nu, neskaitot bedru zīmēšanu uz asfalta :)

skavotājs teica...

Ladies and Gentlemen, I present you the Internet!

Pēteris teica...

Tai auditorijai drīzāk varētu teikt-- Ladies and Gentlement, there's a world outside the Internet!

IndraC teica...

Tu esi paškritisks un šaubies, bet uzstāšanās Tev padodas labi!
Atceries atzinības pēc LATSTE prezentācijas par testiem? M

stabotājs teica...

bedru zīmēšanai izmanto 2D anamorfozi, t.i., deformē objekta attēlojumu, nevis pašu objektu.
savukārt izmantojot 3D anamorfozi, deformē pašu objektu tā, lai, izveidojot objekta attēlojumu aksonometrijā, tas izskatītos kā perspektīves attēlojums, un būtībā otrādi arī var darīt.
pielietojums būtu, piemēram, mobilo spēlītēs, kur ir mazas veiktspējas procesori un ir izdevīgāk projicēt objektu aksonometrijā nekā perspektīvē. piedevām, ja parotē jau deformēto modeli par pāris grādiem, uz mazā telefona ekrāna nobīdes un kropļojumus nevar pat pamanīt, soo, tāda šmaukšanās sanāk