Šodien bija Ziemassvētku dāvanu dalīšana -- ieradās paka no chainreactioncycles.com veikala ar dažādiem divriteņu labumiem. Mums ar Tomu tagad ira ķiveres, man ir melna un normāla, Tomam ir tumšpelēks podiņš. Kā izpakojām, tā likām galvā un gājām uz tualeti spogulēties. Jā, es esmu pirmo reizi mūžā nomainījis divriteņa ķēdi -- izrādās, ja ir īstais darbarīks, nav nekā sarežģīta. Atceros, kā laukos nocīnījāmies, liekot riteņa ķēdi uz priekšējā rata lai dabūtu labu saķeri uz ledus. Sākumā ķēdi jādabū pušu -- dauzām ar āmuru kamēr ir pušu. Tad jādabū kopā -- hmm, ļoti daudzi plastmasas savilcēji un lieta darīta!
Turpinot par kulturālu riteņa aprūpi, ķēde dažkārt mēdz uzsisties pa rāmi vienā īpašā vietā, kurā parasti ir aizsargājoša plastmasa vai gumija, bet uz mana rāmja bleķis. Tagad tam bleķim ir aptīta speciāla sintētiska materiāla lenta ("chainstay guard") melnā krāsā ar ļoti jau nu sportisku baltu uzrakstu "ENDURA". Ritenis izskatās nopietni uzpimpots.
Vēl bija tāda ķeza, ka pedāļi un klaņi ar spēku minoties knikšķēja. Pēc vairākiem riteņu darbnīcas apmeklējumiem vairs neknakšķ, un ir noskaidrojusies vaina -- pēc nopirkšanas klaņi netika kārtīgi pievilkti (nu kā šitā var, dusmīgi kratu pirkstu spogulī), braucot izļurkājas un izdeformējas un tad šitā sāk notikt. Tagad ir ieziesta smēre un pievilkts, bet ja atkal sāks knikšķēt, tad būs laiks jauniem klaņiem. Sēdekļa stuti arī jāgādā garāku, jo šī ir izvilkta uz āru pāri maksimālajai atzīmei lai dabūtu sēdekli īstajā augstumā. Ar visu mērīšanos rāmis ir nopircies drusku par zemu. Bet vismaz garums no sēdekļa līdz stūrei ir trāpīts labs un tas jau svarīgāk.
Nobeidzot par velolietām, pirkšanas fāzē ir iegājis šosejas divritenis! Pēc nelielas tirgus izpētes un apvaicāšanās pie ļoti atsaucīgiem velokolēģiem xc.lv forumā izvēle ir kritusi uz Giant Defy 4. Berzēju rokas, varēs vālēt vēl ātrāk un tālāk. Visa tā riteņu darīšana var izskatīties pēc varenas naudas tērēšanas, bet mans skats ir tāds: ja neskaita pamatvajadzības un visādas ikdienišķības, ir diezgan saprotami naudu tērēt tām lietām, no kurām tiek gūts lielākais gandarījums. Nu un riteņos ir tik daudz izbaudāmu lietu: ātra brauciena izjūtas, dabas smukumi, vides izlūkošana, sevis izzināšana garos un grūtos braucienos, pilnīga brīvība un autonomija un vēl nogurums galā.
"Show Me Galway" foto-sacensība! Sestdienas priekšpusdienā drūzmēšanās pie Bar No8, pusaizmigušie dzer kafijas, divpadsmitos komandām izdala lapas ar uzdevumu. Pavisam jāsabildē 12 bildes par dažādām tēmām -- reliģija, sestdiena, parki, kafejnīcas, krīze, zirgu skriešanas sacīkstes un tamlīdzīgi. Pēc četrām stundām komandas atgriežas, izvēlas un salādē bildes organizētāju datoros un atkal tā kā izklīst. Pusastoņos bildēm būtu bijis jābūt pie sienas lai sāktos vērtēšana, bet nekas jau tā ātri nenotiek, dzeram alus un iedraudzējamies ar pārējām komandām, un turpinām dzert alus, un cilvēku sarodas pavisam daudz, logi jau svīst ciet un ap deviņiem beidzot sākas bilžu likšana pie sienām. Jā, vakars bija visnotaļ jauks, un Toms, piemēram, svētdienā gāja izstādītās bildes skatīties vēlreiz.
No DERI bija veselas trīs komandas, mūsējo sauca "Skābi" -- "Sour", un mēs pa tām četrām stundām uzņēmām tikai sešas bildes no vajadzīgajām divpadsmit, jo tādas lietas nevar sasteigt. Toms rozā truša kostīmā pozēja pieneņu pļavā, es ar stabuli tēloju ielu dziedoni, vienā bildē izmantojām arī Lego. Pa vidam sanāca arī iebraukt pie velomeistariem paskrūvēt klaņus un iedzert latti iekš kafē Luna. Rezumējot jāteic, ka diena bija visnotaļ patīkama. Sekojot kolēģa Dounāla padomiem ķirbis svētdienas rītā nesāpēja.
Bilde no svētdienas rīta.
Visbeidzot, par hipnozi. Līdz neseniem laikiem es par hipnozi zināju tik, cik no filmām -- cilvēks pusmiegā pēkšņi sāk stāstīt, kā bērnībā seksuāli izmantots. Bet internetā var viegli atrast, kas tā hipnoze īsti ir, kā strādā un tā visādi. Un pats sevi var nohipnotizēt un iestāstīt muļķības. Iekš thepiratebay meklējot "self-hypnosis" var atrast audio gabalus, kur tevi ieaijās dziļi relaksētā stāvoklī un iestāstīs ko nu izvēlēsies -- ka tev ir laba atmiņa, milzu pašapziņa, īstenībā negribās smēķēt, un visu ko tādu. Vai arī vedīs pastaigā pa tavas apziņas neapzinātiem stūriem vai arī ievirzīs lucid dreaming stāvoklī. Ar tiem lucid dreaming gabaliem ir tā ironiski, ka pie tiem es nekad nevaru iemigt. Citus savukārt var likt, ja galīgi nenāk miegs -- līdz galam nekad netieku, jo pusceļā aizmiegu. Jā un tad, miegā, mani iekodē nogalināt kādu valstsvīru vai biznesmeni! Nujā, īsumā es gribēju pateikt, ka ir interesanti pamēģināt, uz kādiem neierastiem stāvokļiem un izjūtām ķermenis ir spējīgs. Jes, mans ķermenis, superīgākais darbarīks un instruments, kāds man ir un būs, kā Baz Luhrmann saka.
7 komentāri:
Arī zobratiem (abiem) ir speciālas mantiņas ar ko itin viegli var nomainīt vajadzīgo ietaupot gan laiku, gan naudiņas.
Hei, hei!
Tik daudz sarakstīts, ka pilnīgi prieks lasīt!
Par velo lietām neko daudz nevaru piebilst, mans ērenpreiss iet kā eļļots un kaprīzes neizrāda :D
Uzslava par bildi ar rōzā zaķi. Tik zaķīgi un rōzā! Pagājušajā nedēļā pie ekonomistu fakultātes arī viens tādā pūkainā kostīmā klīda.
P.S. Man iet un klājas un ir tā, ka viss čiki briki. Tiek gaidīts rakstiskais vēstījums no Tevis!
Vēl par hipnozi. Man liekas, ka cilvēka prāts tā diezgan vienkārši ir iespaidojams un pakļaujams. Drošvien kā uz labiem, tā arī uz ne tik labiem gājieniem. Nu jā. Bet tur varētu ilgi diskutēt. Es tik tā. It's all in your head.
tad, kad ieraudzīju to svētdienas rīta bildi, nodomāju fucking šit
jā
Garš un pavasarīgs lasāmais. Mums jau arī pavasaris praktiski klāt - saulītē, aizvējā, kustotie arī īsajos kreklos jau dzīvojām.
Mēs ar Krišu domājam drīzumā pārdzīt Tavus riteņus no Rīgas un laukiem,kad Cēsis - Valmiera meži būs palikuši sausi un braucami.
Tā klājas gluži labi, jā.
Marta
Ō, tā pārdzīšana ir labi, laukos gan jau viņi izrādīsies noderīgāki. Ja tik kovārņi nesabojās.
Ar kovārņiem jau nekad neko nevar zināt.. Ir novēroti gan Rīgā, gan citur Latvijā.
Ierakstīt komentāru