pirmdiena, 2015. gada 27. aprīlis

SEB Cēsis-Valmiera 2015

Sveiki, dārgie lasītāji! Speram vaļā jaunu velo sezonu!

CRASH BOOM BANG! Foto: z-star.lv

BLOOD SWEAT HARDCORE! foto: z-star.lv
Bet es steidzos notikumiem pa priekšu, šīs ir bildes jau no finiša. Gatavošanās sākās novembrī ar velotrenažieri un TrainerRoad. Intensīvs stundu gars treniņš katru pārdienu, visu cauru ziemu–šāda stratēģija man deva labus rezultātus pagājušos gadus, un pieturējos pie tās arī šogad.

Aprīļa sākumā bijām arī treniņnometnē siltās zemēs. Diemžēl šogad siltās zemes izrādījās apmākušās, vējainas un ne pārāk siltas... Īsteno traktorista iedegumu neizdevās atjaunot–viss darbs kaķiem! Es jokoju, protams. Laikapstāklis nav šķērslis braukšanai. Šogad tā sagadījās, ka vairākas komandas un grupas bija izvēlējušās līdzīgus datumus un līdzīgu Spānijas rajonu (Marbella), un pazīstamas formas un sejas sanāca redzēt itin daudz. Īpaši sliktajā laikā, kad prātīgie spāņi sēž mājā un skatās eirosportu, pa brīdim šķita, ka kalnā braucot latvieši vien pretī lejup brauc. Satinušies vēja jakās, drebinādamies un šņaukādamies un ar pili pie deguna, bet brauc un smaida!

Sacensību sezonu es patiesībā atklāju jau pirms nedēļas Ventspilī, Vivus.lv pusmaratona pirmajā posmā. No turienes man video:



Tā bija kā spēku pārbaude. Rezultāts: pieskaitāms! Pēc Ventspils nobraucu vēl vienu ruļļa treniņu, kā arī izbraucām Cēsis-Valmiera trasi iepazīšanās režīmā. Pārējā laikā ēdu kūkas un galvā vizualizēju... kā es spēcīgi un stabili braucu vadošajā grupā. Kā finiša kalnā lidoju kā raķete augšup. Un tamlīdzīgi.

Tagad par pašu braucienu. Šogad Cēsīs starts pa Lenču augšup, nevis lejup. Tā ir pozitīva pārmaiņa, braucēji uzreiz izretojas, ir drošāka braukšana, un... Tātad, šeit mēs startējam:

foto: manas foršākās atbalstītājas ;-)
Tālākajā ceļā visu laiku cenšos turēties ne tālāk, kā 20. pozīcijā no priekšgala. Plakanos posmos temps ir mierīgs, var iedzert no pudeles un panašķoties ar želejām, bet pirms katra paugura, pirms katra asāka pagrieziena, pirms smiltīm, pirms saknēm temps pieaug, starp braucējiem veidojas atstarpes. Tās tad ar krietnu piepūli jādzēš. Man par laimi, vairākās šādās vietās aiz manis gadās stiprāks braucējs, kurš atstarpi nodzēš. Un aizvējā noturēties taču es varu.

Bija, šķiet, trīs momenti, kur biju par kripatu no kritiena. Visos trijos, dažādu iemeslu dēļ priekšā braucošais strauji bremzē, un es, maksimāli bremzējot, piešļūcu viņam blakus. Vajadzīga zibenīga reakcija, un, nenoliedzami, arī veiksme. Šoreiz palīdzēja arī tas, ka manam ričukam patlaban ir uzautas traktoru riepas (2.25" Rocket Ron), un saķeres problēmu nav. Nekas neizslīd un nepašļūc un neiegrimst. Un, kā bremzē, tā apstājas.

Man izdodas no pirmās grupas neizkrist līdz pat pašam finišam. Rezultātu pozīcijas lielos vilcienos izšķiras braucot pilsētā gar Gauju un pirms pabraukšanas zem tilta. Takā pēc tilta apdzīt vairs īsti nevar, jo vietas ir maz un visi jau iegriezuši savus turbo uz maksimālo. Uzbraucam mazajā kalniņā līdz finišam un finišējam kompakti, atpaliekot no uzvarētāja par mazāk kā 10 sekundēm.

Tad ir jāizmazgā acis:




Un jānomazgā kājas strūklakā pie pilsētas domes:



Un tad ir jātrenējas tālāk!

pirmdiena, 2015. gada 2. februāris

Parketa ovāls

Mārtiņš man piedāvāja, vai es gribētu braukt uz velotreku. Paskatījos kalendārā un teicu, ka gribu gan! Domāts–darīts.

Latvijā velotreka nemaz nav. Mēs braucām uz treku Lietuvā, Paņevežā, CIDO Arena. Attālums no Rīgas ir 150km, tātad nekas tāds. Braucēju grupiņa, kurā esmu iespēries, ir apmēram 20 cilvēku liela, transportam uz Paņevežu saorganizējas pa privātiem auto, ņem līdzi savus šosejas ričukus. Pasākuma plāns:

  • izbraukšana sestdienas pēcpusdienā
  • sestdienas vakarā treniņš 6PM-9PM
  • pa nakti paliekam viesnīcā
  • svētdienas rītā treniņš 8AM-10AM, un tad pa mājām

Sestdienā man ir jocīga, viegli nereāla sajūta: ar lielākoties nepazīstamiem cilvēkiem doties darīt kaut ko nekad iepriekš nedarītu. Bez īstas saprašanas, ko ņemt līdzi, kam gatavoties. Turpceļā mani ceļabiedri pastāsta man pamatlietas, kā notiek braukšana, no kā mēdz sastāvēt treniņi. Tad mēs esam ieradušies, saģērbušies, un ir laiks sāk braukt. Un es sāku braukt.

Sākumā es ripinos pavisam mierīgi pa zilo joslu, skatos apkārt un uzsūcu sevī iespaidus. Pirmās reizes izlienot uz parketa daļas jūtos bezgala nedroši, jo, bez pietiekoša ātruma ritenis var pa slīpumu nošļūkt lejā. Kādā brīdī pakaļējais rats tiešām paslīd gabaliņu lejup, un tūlīt kāds aiz manis sauc, ka jāminas taču!



Pēc 20 minūšu riņķošanas esmu iesildījies, bet īpaši drošāks neesmu kļuvis. Notiek dalīšanās grupās. Lēnā, vidējā un ātrā. Pēteris pēc spēkiem atbilst ātrajai un attiecīgi nonāk ātrajā. Braucam. Pirmo stundu es esmu pilnīgā stresā par stūrēšanu virāžās, par ātruma korekcijām–spraugas starp braucējiem nedrīkst būt, bremzes lietot nedrīkst, pārstāt mīties nedrīkst. Par slodzi un ķermeņa sajūtām laika domāt vispār nav. Vidējais ātrums kāpj arvien augstāk virs 40km/h.

Tikai nokāpjot no riteņa sajūtu: esmu pašam nemanot ilgi sēdējis neērtā pozā, un tagad staigāju klibodams. Acis vējš sapūtis, tās ir sarkanas un grauž. Esmu kārtīgi nomocījies. Mani ātrās grupas kolēģi pastāsta, kā jādarās, lai temps būtu vienmērīgāks, un aiz manis braucošie dabūtu arī atpūsties. Tad mēs braucam tālāk un taisām kadences vingrinājumus.

Svētdienas rīts! Esam viesnīcā un ēdam apjomīgas brokastis. Pašsajūta šķiet laba, kājas ir gatavas jauniem piedzīvojumiem, un dibens arī jūtas jau labāk. Laicīgi ierodamies trekā un 8AM sākam riņķot un iesildīties. Vēl nejūtos kā zivs ūdenī, bet ir krietni labāk : vairāk uzticos savām riepām un savai manevrēšanas spējai. Sadalāmies grupās un vālējam. Mazākas atstarpes, mazāk asas paātrināšanās, mazāk "oh-shit-kā-lai-nodzēš-ātrumu" momenti. Aiz manis braukušais puisis vēlāk saka, ka nu jau cita braukšana, salīdzinot ar iepriekšējo dienu. Tad pienāk 10AM, dušas, ģērbtuves un pēc pāris stundu transportēšanās esmu atpakaļ realitātē, Rīgā. Kājām vairs neko negribas, toties gribas ēst.

Iespaidi un secinājumi: labais, 10/10 darītu vēlreiz. Nedrīkst aizmirst brilles.

Tā kā lielākos ātrumos pieaugoša nozīme ir aerodinamikai, un, tā kā pārāk viegli nekad nedrīkst būt, man uz ķiveres bija uzmānīts GoPro. Lasītāju ievērībai piedāvāju nelielu  video ieskatu:

pirmdiena, 2014. gada 29. septembris

SEB Tukumā '14

Esam Tukumā, stāvam starta koridorā un staipām kaklus. Pļāpājot pa laikam uzmetu aci Garminam, kurš rāda 12:55... 12:57... 12:59 –paga, vai tūlīt jau starts? Visi izskatās relaksēti, pedāļu klikšķēšanu nedzird. Tiesnešu dāma smaidīgi un ne pārāk skaļi saka "10 sekundes", un īsti saprast, vai viņa joko, vai kā. Un tad pēc 10 sekundēm mēs sākam braukt. Reiņa Hofmaņa bildes:







Tukuma trase, gadu no gada braukta, ir diezgan pazīstama. Es zinu, ka sākumu "līdz alejai" noriposim grupā, alejā 10. kilometrā jācenšas noturēties tuvāk priekšgalam, un tad jāturas līdzi, cik pietiek spēka. Meža takās jau būsim izretojušies un temps paliks vienmērīgāks. Piecus kilometrus pirms finiša sajūta būs jau kā finišā, jo palicis ātrs nobrauciens, tiltiņš, asfalts cauri pilsētai un īss kalniņš ar finiša arku galā–foršas, azartiskas beigas.

Šogad Tukuma trase ir salīdzinoši sausa, tāpēc ir mazāka laimes spēle, kur gadīsies paslīdēt, izslīdēt, vai nogāzties. Viss katra paša rokās kājās... Braucam, un tā arī notiek, kā gaidīts. Iebraucot alejā, esmu labā pozīcijā, un, izbraucot no alejas, esmu vēl kopā ar priekšgalu. Braucam tālāk, no pirmā desmitnieka sāku atpalikt vēlāk, kamieļu kalniņos. Es nezinu, kā tos pareizi sauc, bet tur ir taisna taka strauji augšā, vēl drusku augšup, strauji lejup, un atkal strauji augšā. Palieku kompānijā ar trīs Havajiešiem–Tomu, Reini un Ģirtu, un kopā arī turpinām braukt. Būtībā visu trasi Toms brauc pa priekšu kā lokomotīve.

Pēc pirmsfiniša upītes izbraukšanas esam uz asfalta, un kas tad nu būs? Minamies bez trakošanas cauri pilsētai, kurš sāks sprintu, kuram būs vairāk spēks atlicis triecienfinišam pret kalnu? Mūs panākuši vēl Gandrs, Fans un MySport braucēji, kopā esam septiņi. Esam jau gandrīz pie kalna, kad kārtis sajauc... trases vidū iebraucis un cītīgi bremzēt sācis satiksmes autobuss! Apbraucam šķērsli un tad jau ar pilnu gāzi līdz finišam. No mūsu grupiņas es finiša līniju šķērsoju trešais.

No visiem tūdaliņiem finišēju trīspadsmitais. Un 7 posmu kopvērtējumā man šogad sanāk 15. vieta. Nuja, rudens ir klāt un laiks alkoholam un meitenēm... vai arī skriešanai un baseinam, īsti nevaru izvēlēties.

pirmdiena, 2014. gada 28. jūlijs

SEB Kuldīgā '14

Sveiki, lasītāji, ko jums šis atgādina?

(paldies par bildi TREK komandai)
Man izskatās izspļauts Aphex Twin.

Kuldīgas posms man izskatījās cerīgs, bet sanāca kaut kas pavisam necerēts: 6. kilometrā pārsists priekšējais rats. Grants ceļš, putekļu mākonis, dūres lieluma akmeņi lido visos virzienos, metālisks sitiens un mirkli vēlāk jau braucu uz aploces. Tobrīd biju tūdaliņu pelotona smailajā galā un man bija ātri jāsignalizē, ka ir ziepes, un braukšu malā. Lielajā satraukumā pirmais, kas izspruka no mutes, bija "ĀĀĀāāaāāāā!!!!" un tad "PA LABI PA LABI PALABI!" Izdevās bez sadursmēm tikt līdz ceļa malai, samazināt ātrumu līdz 0kmh, un iesprukt grāvī.

Atgriežos trasē, nu jau pie 400.-450. pozīcijas braucējiem, un sākas jaunais un uzlabotais maratons. Apdzīšanu maratons. Sūnaini pampaki, eglītes, krūmi, bedres–tās ir visas labas apdzīšanas vietas. Stūre pabīda kādu svešu gurnu, plecs pastumj  plecu, "PA LABO", "PALDIES", "PA KREISO", "PALDIES", atkārtot. Kad citādi netiek garām, pastumju kolēģi kalnā, lai abi ātrāk uz priekšu tiekam... Patīkami, ka braucēji pārsvarā ir atsaucīgi un pēc manām klaigām paraujas malā, ievelk elkoni, cik nu iespējams. Šur tur nākas braukt agresīvi, lai uz priekšu tiktu, un pa reizei dzirdu "b!@#$%^" aiz sevis.

"Neskrien, neskrien, te tāpat uz priekšu netiksi", man kāds saka, kad es pa eglēm laužos garām sastrēgumam. Es saucu pretī "tikšu, tikšu" un peros tālāk. "Vēl jau trase gara, vēl būs, kur skriet!"–"Nav, gara, tikai 30 kilometri palikuši!" Šajā situācijā man būtu paticis, ja trase būtu 100 kilometri, jā, kaut ar visiem +32°C. Lai vairāk iespējas zaudēto atkarot. Bet brauciens ir īss, un noliektu galvu kapājot drīz jau esmu atpakaļ Kuldīgā. Pie vecā tilta skatītājs-skaitītājs man saka "87-ais", bruģis, stadions un finišs.

Žēl, ka nesanāca šoreiz pa īstam pacīnīties. Un galvenā skāde ir pabojātais komandas rezultāts. Bet nav ko daudz pārdzīvot, tā šajā sportā gadās. Un būs vēl daudz sacensību, kurās sevi pierādīt!

pirmdiena, 2014. gada 7. jūlijs

SEB Siguldā (2014)

Ceturtdien daudzi rīdzinieki brauca iepazīties ar Siguldas SEB trasi. A2 busiņš, pilns ar izpriecu kāriem riteņbraucējiem, tai skaitā. Trase ir kā šoseja, ir tikai daži dubļaini nobraucieni. Pirmajā nobraucienā stāv traktors un spēlē diskotēku meža zvēriem. Pa trasi gabaliņu uz priekšu un zemāk ir arī velo.lv džips:


Iepazīstoties amizanti gadījās, kad biju izvilcis no krekla kabatas banānu, un Jānis Rubiks taisīja ašu uzbrukumu. Atbildēju uzbrukumam ar banānu rokā! Kad trase taisīja pagriezienu no ceļa uz taku, krietni satraucos, jo ar banānu grūti pabremzēt :-)

Atziņas pēc iepazīšanās: dubļu nobraucienos kļūdoties var daudz laika zaudēt. Toties, ja nobraucienā iebrauc laicīgi un to labi izbrauc, var viegli iegūt lielu atrāvienu no sekotājiem. Līdz pirmajam nobraucienam būs liela pirmā grupa. Nobrauciens to paretinās, un drīzais grants kāpums to paretinās vēl. Šie abi daudziem braucējiem izšķirs rezultātu. Pa taisnajām grantīm no grupas ir grūti aizmukt, tajās lieli pavērsieni nav gaidāmi.

Svētdienā busā uz Siguldu visi nerunīgi. Vēlāk sēžam teltī un it kā "relaksējamies", bet gaisā pilnīgi jūtama augoša nervozitāte un koncentrēšanās. A2/Dema komandai Sigulda ir kā mājas, un šeit īpaši gribas labi nobraukt.

Iesildoties pabraucu Inciema virzienā, un tad stājos koridorī, pirmajā rindā–jo, kāpēc gan ne?! Starta šāviens!

Bildē varbūt tas nav labi redzams, bet Turaidas kalnā uzbraucam bez lielas trakošanas. Foto: Z. Zālmanis
Turos tuvu priekšgalam un skatos, kas būs. Kad pāris kilometri līdz pirmajam nobraucienam, man tieši deguna galā izklaides piedāvā Bērziņš un Velomens. Bērziņš grib ierīkoties aizvējā, bet Velomens šo negrib laist sev priekšā un baksta ar elkoni. Pēc mirkļa Bērziņš mēģina vēlreiz un Velomens atkal atgaiņājas. Pēc trešās reizes Bērziņš iekārtojas aiz Velomena, priekšā man.
Pēc katra nobrauciena seko ātruma lēciens–pakaļdzīšanās...
Pēc pirmā nobrauciena esmu no grupas ārā. Braucam nelielā (3-5) grupiņā, kurā ir arī komandas biedrs Mārcis. Trases 36. kilometrā priekša sākusi tā plezīrēt, ka mēs to panākam! Vīri dzer no pudelēm un pļāpā, bet īstenībā apkopo spēkus trases beigu daļai.

Pēc trešā-pēdējā nobrauciena esmu jau atkal izkritis no vilciena. Nu kā tā var! Ak, nu es nezinu, labāk bez grupas, bet ar visiem zobiem. Nedaudz TUURBOOoo un braucam uz finišu.

Siguldas kalnā esmu panācis Mārci. Finišs jau ap stūri, iztērējam visu, kas palicis pāri! Foto: TREK Team
Tālāk ēdam auksto zupu un dzeram alu un kopumā pozitīvā noskaņojumā rullējam atpakaļ uz Rīgu. Vakarā vēl atsildīšanās uz Jūrmalu un atpakaļ, un tā bija mana svētdiena.

pirmdiena, 2014. gada 16. jūnijs

SEB Vietalvā (2014)

Sveiki, lasītāji! Sāksim ar būtisko. Pudeļu turētājā man bija mazā 0.5 pudele ar ūdeni. Sacensībās es nevaru atrast brīžus, kad iedzert. Vajag, lai ceļš ir kaut cik gluds un taisns, un lai nav uzbrukumu briesmas. Lielāka pudele man bieži paliek neizdzerta.

Riepās abās zems spiediens, ap 2 atmosfērām. Parasti braucu ar cietām, bet pēdējās nedēļās daudzas reizes pārliecinājos, ka ar zemāku spiedienu ātrāk iet pār nelīdzenumiem. Mazāk enerģijas iztērējas kratoties. Pagājušā Vivus.lv posmā gan par zemo spiedienu "samaksāju", pārsitu kameru braucot caur upīti, un zaudēju laiku bortējoties. Bet, man patlaban šķiet, ka snakebite risks atmaksājas. Tik uzmanīgāk jāskatās, kur brauc!

Braucu ar savu Trek alumīnija 26" riteni, kuram turklāt vēl daži "apgreidi": smagāks iznesums, smagāka stūre, smagāka stute, smagāks sēdeklis. Un dakšai lockouts samaitājies, tā ka kalnos minu jauki šūpojoties. Jaunā Dema šobrīd skumji stāv un gaida rezerves daļas. Kaut kad senāk, droši vien pārvadājot, bija aizlocīts gailītis un aizlauzta pārslēdzēja kāja. Vienā Siguldas treniņā gailītis beidzās pavisam (labi, ka tas notika treniņā!), un pārslēdzēja kāja izskatās jau pavisam nelāgi:



Ja nākošai kājai gadīsies tas pats, būs jānospļaujas par karbonu un jāfrēzē kārtīga, masīva metāla kāja. Uz Siguldas SEBu gan Dema būs kārtībā.

Krekla kabatās bija velokamera, CO2, divas parastas SIS želejas ērtā noformējumā, un šāds izstrādājums. "Immediate effect", "Rapid energy for finish", bet, galvenais, TUUUURBOOOO! Renārs Valmieras Ežos man izrādīja Nutrend izstrādājumus, un šādu nosaukumu nevarēju taču nenopirkt!

Šis bija īss aprīkojumā apskats. Tālāk par aktivitātēm pirms sacensību dienas: trešdien un ceturtdien bija diezgan smagi treniņi. Jeb, korekti runājot, pavizināšanās. Tad divas mierīgas dienas, un tad sacensības. Nākotnei jāatzīmē, ka divas atpūtas dienas pēc kārtīgiem treniņiem varētu būt drusku par maz. Vismaz ceturtdienas šosejas treniņā drusku pārcentos. Reinis aizmugurē pukojas, ka knapi spējot atsēdēt, bet SEBā rezultātos viņš man priekšā...

Uz trases apskati nebijām–bet vajadzēja!

Pirms sacensībām ir brīv' ēst pavairāk! Ņam!
Piektdien, sestdien ar riteni gan vairs nebraucu, dzīvoju godīgi un ēdu kā zoss. Nekādu alkoholu, nekādu deju un nekādas kafijas, par ko mana dzīve ir pārvērtusies /plāta rokas/. Svētdienas rītā auzu pārslas un laižu uz Ceļotāju, no kurienes tālāk transportējamies kopā ar komandu.

Vietalvas trase ir it kā zināma. Nedaudz pamainīts finišs, nedaudz pamainīts posms aiz Cigoriņa, un vēl daži sīkumi, bet lielos vilcienos tāda pati, kā citus gadus. Pēc starta šāviena nospridzinām pirmos kalniņus, uzbrauciens asfalta kāpumā salīdzinoši mierīgs, un tālākie kilometri pa grantīm ir cieši, stresaini, bet nav fiziski smagi. Visi zina, ka sacensības pa īstam sāksies Cigoriņā. Grantīs pavisam tuvu sev redzu amizantu kritienu: kāds priekšējais rats aizskar kādu aizmugurējo ratu. Iespējams, priekšā braucošais pārāk strauji piecēlās kājās, to es visā jezgā nepaguvu redzēt, bet sekas momentālas: aizmugurē braucošais nezaudējot ātrumu maina virzienu uz grāvi, un tālāk tik redzes perifērijā redzu, ka lakstos pazūd rati un kājas. Visi klusējot min tālāk.

Asfalta līkums drīz pēc starta. Foto: Lelde Preisa
Priekšplānā Jānis Bērziņš, bet kas tur fonā lien pa kalnu augšā? Foto no tjotjas_sonjas
Cigoriņā uzbraucu lēnāk par līderiem, protams, bet ciešami. Vēl pietiek degviela apdzīt lēnāku braucēju un pamazām pievilkt grupai. Tad sākas lēzenais asfalta kāpums, kurā es no grupas pamazām, pa metram vien, izkrītu. Pēc brīža mani panāk komandas biedrs Jānis. No priekšas līdz mums atkrīt Artis ar krampjiem kājās. Artis šo sacensību jau norakstījis, bet man situācija izskatās vēl diezgan laba: varam strādāt visi trīs kopā pa grantīm un noturēt līdz finišam vismaz esošo pozīciju. Bet tad jāņuzāle takai abās pusēs paliek arvien augstāka. "Eu, mēs braucam pareizi?" Un tad jau taka sāk izzust. @#%$! Griežam apkārt, maldu manevrā zaudēta pusotra minūte un mūs panāk nākošā grupa, kurā arī Edmonds. Šeit trases iepazīšanās brauciens būtu noderējis. Kā arī vairāk uzmanības, skatīšanās uz bultām un riepu pēdām. Bet pēc kaujas jau visi gudri.

Pēdējie kilometri pirms finiša, un man vēl smaids! Bilde no Trek komandas
Kad palikuši varbūt desmit kilometri, es velku ārā savu TURBOOO flakoniņu. Saturs ir ļoti salds, un tāds "jiftīgs". Grupā braucot atpūšos. Kad sajūtu ciņu pļavas tuvumu, lecu no grupas ārā un minu. Kaut ko tas turbo laikam devis, un elpas atvilkšana arī, jo nogurumu nejūtu, elpošana strādā, jūtos stiprs kā startā. Apdzenamie sporta braucēji nāk viens pēc otra. Es katram skaļi uzsaucu "pa kreiso" un ceļa devējiem arī "paldies!" Klāt finiša kalniņi, noķeru vienu zaļo numuru, un turpinu mīt. Pēc sūnainā tiltiņa kāpuma mani pasveicina Kaspi4. Viņš pēc finiša saka, ka man esot siekala pa muti tecējusi. Turpinu turbo režīmā līdz finišam un vēl 100m pirms līnijas apsteidzu vienu zaļo numuru. Finišs, stop pīkšķis garminam, ūdens.

Pēc sajūtām jūtos normāli nobraucis, bet rezultāti neko spīdošu nerāda. Pagājušo gadu Vietalvā bija labāk. Man viena škrobe ir par vājumu lēzenajā asfalta kāpumā. Un otra, protams, par nomaldīšanos. Artis ir neomā savu krampju dēļ, Jānis arī nav sajūsmā par maldīšanos, no mums tikai Mārcis nobraucis teicami: sestā vieta. Vācam mantas, lecam busā un braucam uz Liepkalniem. Tur kopīgā pēc-sacensību maltītē kārtīgi pieliekam vēderus un pārrunājam dienas notikumus. Tagad atliek mācīties no kļūdām, un, kā arvien, turpināt trenēties!

piektdiena, 2014. gada 16. maijs

Aizsarguzlīmes

Pirms dodos nedēļas nogalē, uzrakstīšu pavisam īsi par šodienas rokdarbiem.

No rīta aizripināju uz Kr. Barona ielas tālāko galu, tur ir tāds plēvju veikals Kviller, un nopirku ORAGUARD 270 aizsargplēvi. Mazākais izmērs, ko no ruļļa viņi griež, ir 50cm, maksā €5 un ar to pietiktu piecu divriteņu aplīmēšanai mierīgi.



Tālāk niekojos ar mērīšanu un griešanu un lipināšanu:

Septiņreiz piemēri, vienreiz lipini

tadā!
Aplīmēju downtube apakšu lai pasargātu no lidojošiem akmeņiem. Uzlīmēju mazākus gabaliņus arī citās vietās uz rāmja, kur varētu notikt kāda berzēšanās, rīvēšanās un pieskaršanās.

Palika krietni daudz plēves vēl pāri, hmmmm, ko vēl tādu lai aplīmē...