Fashion zeit! Dress to kill! Lā lā lā!

Šodien radās iedvesma skatīt izejamās drēbītes. 
Īsti nav iekāriena ģērbties ražotāju reklāmās. Un komandu formās (nu tur HTC Highroad, Rabobank, Astana, mūsu pašu delfīni uttttt), tas būtu ģeķīgi. Ja vien neradīsies kāds specplāns, vajag neitrālas, bet smukas drēbes. 

actionsports.de un bike-discount.de un chainreactioncycles.co.uk nekas tā ļoti aci nepiesēja. Tagad rakājos pa ebay. Ja meklē "cycling jersey bib shorts", tad atrod saskaņotas formas. Tās gan gandrīz visas ir komandu formas. Ja būtu jāizvēlas, varētu moš Team McDonalds! Yeeaah! Mēs ēdam burgeri un minam! Yeeeaah!
Vai arī, piemēram, Kung Fu Panda.

Bet, ja nopietnāk, domāju par kaut ko pamatā baltu ar maziem tumšākas krāsas elementiem un bez lieliem uzrakstiem. Ej nu saproti, cik tas jēdzīgi dabā izskatīsies. Pirms sūtīt drēbes, droši vien jāfinalizē divriteņa izvēle, un jāpastaigā pa veikaliem paspogulēties un saprast, kuras krāsas uz auguma kā izskatās. Un tad vajadzēs pieskaņot ķiveri un brilles un apavus, protams. Un tad pēc tam man nekam citam naudas nebūs, un es uz vecrīgu iešu velodrēbēs, haha.


PS. Šis ir mans treniņu setups, šobrīd (un labie darbi nonāk šeit):

***

Vai, šodien bija vis-kaut-kas. Agrā rītā Depo sapirku šādas labas lietas: trubu, kabeli, grunts-krāsas-lakas baloniņus, smilšpapīru. Ilgi pētīju Depo LED spuldzes un secināju, ka piedāvājums pagalam štruntīgs.

Tad es gāju Maximā, un kabeļa rullis manā somā cēla trauksmi pretzagļu vārtiņos,  un tā man gadījās paviesoties Maximas sargu skabūzī arī.

Mašīnai nomainīja svečvadus un atsperes aizmugurē. Tagad jau iet gandrīz ciešami, un elektriķis šķobījās un teica, ka nekas tāds nepareizs acīs nelecot, tādi jau tie boxer motori esot--bubinātāji--lai es braucot tik tālāk, līdz vainas uzskatāmāk lien ārā. Plānošu izpūtēju veču apciemojumu, jo, man rādās, zem motora kaut ko drusku pūš garām--redzēs, kā tad būs.

Atgriežoties mājās, es ielīdu akā un tēloju santehniķi. Satriecošā kārtā, šoreiz tas nebeidzās, kā varētu gaidīt, ar īstā santehniķa izsaukumu: ar neatlaidību, skavām un trubu lentīti izdevās likvidēt pilēšanu. Tagad sūknis retāk slēgsies iekšā un taupīsies elektrība!

Un vakarā minos uz ruļļa, ruļļ-sezona ir kārtīgi iesākusies.

Noslēgumā: mantu sprādziens lielajā istabā

Sestdiena sestdiena

Mūs apciemoja vectēva brālis. Viņš bagāžniekā bija mums atvedis kaut ko pavisam īpašu. Metināmo aparātu. YEEAAAH!

Vectēva brālis ir elektriķis, un viņš vēl nebija paguvis daudz kafiju un kliņģeri baudīt, kad es ķēros pie lietas--kāpēc krāns sit pa pirkstiem, kad veļasmašīna strādā? Pēc pavingrošanas ar vadiņiem un testeri, ir noskaidrots, kas un kā jāsavieno, lai veļasmašīnai būtu pienācīgs zemējums.

Krišs taisa priekšnamā plauktiņus. Es krāmējos pa šķūni, vācu ārā krāmus, un aizkrāmējos līdz vecajiem riteņiem. Diezgan bēdīgs skats, no daža tikai rāmis vien palicis. Bet, rau, vienu sakombinēju līdz braucamam stāvoklim. Būtu vēl jāpiespieķo rati, vienam pedālim gultņi ir pagalam, sēdeklis pusizjucis un ar smieklīgi īsu stuti, un pavisam smalki būtu apstrādāt rūsu un uzpūst jaunu krāsu. Bet--ripo!

Uz siltām zemēm braukt ar moci

... apmēram šāda bija Astras ideja šī gada pavasarī. Mēs to realizējām, un šeit dažas piezīmes, kā mums klājās.

 Aprīlī ķēros pie A kategorijas kārtošanas, maijā bez īpašiem sarežģījumiem to nokārtoju. Šķiet, jūlijā nopirkām lidmašīnas biļetes oktobrim, lai datumi būtu nofiksēti, un brauciens kļūtu pavisam īsts. Par galamērķi izraudzījām Seviļu Spānijā, pēc internātā izlasītām vilinošām lietām (pirmais teikums: Spain is motorcycle rider's heaven). Vispār to mājaslapu izlasīju no viena gala līdz otram un ielāgoju dažādus noderīgus sīkumus par ceļošanu, braukšanu kalnos, braukšanu divatā.

 Pāris nedēļas pirms ceļojuma datumiem sūtīju vēstulītes motociklu nomām Seviļā un Malagā--daudzām. Saprotama prasība motocikla izīrēšanai ir 1-3 gadu stāžs, kura man vēl nav. Spriedām, ja nedabūsim motociklu, arī nekas--dzīvosim pa pilsētām un dūšīgi baudīsim sangriju. Par laimi, viena noma atradās, kas, pēc papildinformācijas par manu Latvijas braucamo, piekrita moci izīrēt. Rezervēju Suzuki V-Strom, šis mocis vikipēdijā kategorizēts kā "Sport Enduro Tourer". Izmaksas: 86Eur dienā, 1000Eur drošības nauda. Mums paredzētas trīs dienas.

 Pāris dienas pirms ceļojuma Google kartēs iebakstu maršrutu: izvēlos nelielus ceļus pa kalnainām vietām (laba ceļa pazīme: kartē izskatās kā maza upīte, līkums pie līkuma). Katrai dienai plānoju apmēram 200 kilometrus. Tas it kā nav daudz, bet jāņem vērā, ka pa šiem ceļiem ātri pabraukt nevarēs.

 
View Spānija in a larger map
 Kad maršruts izlemts, ar booking.com rezervējam naktsmītnes paredzamajās nakšņošanas pilsētās. Ielādēju telefonā viesnīcu un būtiskāko pagrieziena punktu koordinātes. Somas kravāt ir sarežģīti. Pirmkārt, daudz līdzi paņemt nevaram, jo motociklam tikai viena bagāžas kaste. Otrkārt, Spānijas pilsētās prognozē 28-34 grādus, bet augstāk kalnos un vējā var būt krietni vēsāks. Kredītkarte un peldkostīms ir pašsaprotamas līdzi ņemamas lietas, bet pārējās izvēlēties grūtāk.

 Pienāk 6. oktobris un mūsu ceļojums sākas. Es beidzot atrodu savu kopš pavasara pazudušo kabatas nazi--tas notiek Rīgas lidostā drošības kontrolē. Pirmajā naktī bomžojam Bergamo lidostā Itālijā. Lielveikala vīns un uzkodas, scēnisks placītis skrejceļa galā, kur lidmašīnas pāri galvai laižas, bija tīri jauki.

 7. oktobris, Seviļā ir karsts. Pa dienu skatām pilsētu, iedegam par spīti pretiedeguma krēmam, ik pa brīdim atspirdzināmies un brīnāmies par nelielo alus glāžu izmēru. Vēlāk nāk zināms, ka glāzes mazas, lai alus nepagūtu sasilt. Vakarā ar vilcienu (160km/h baby!) ierodamies Malagā, kur mūs sagaida caur CouchSurfing atrasts vietējais--Pablo. Viņš ir divas reizes bijis Latvijā, un ir sabiedrisks un patīkams cilvēks. Pavadām vakaru pilsētā ēdot un dzerot un socializējot, un hostelī pie miera esam jau krietni pāri pusnaktij.

 8. oktobra priekšpusdienā tiekam pie moča. Parakstām papīrus, saņemam atslēgas un ķiveres, brītiņš nomierināties un dziļi ievilkt elpu.... un brauciens sākas--tagad pa īstam! Esam vienojušies, ka plānā nebūs ievērojamas vietas, muzeji, tūrisma apskates objekti. Būs braukšana, daudz braukšana, un dabasskati. Es tā vēlos, un Astra par laimi ir ar mieru. Pirmās dienas ceļi ir lieliski. Es braucu piesardzīgi, ōpīš-stilā, jo jāpierod--visu pamazām. Pirmā un vienīgā "close call" situācija atgadās jau pēc pirmajiem 50 nobrauktiem kilometriem. Esam piestājuši kalnaina ceļa skatu laukumiņā, esam sabildējušies un uzvilkuši siltākas drēbes. Laiks griezt atpakaļ uz ceļa. Apskatos, ka ceļš abos virzienos tukšs un lēnītēm griežu virsū. Tad no aizmugures atskan taurēšana un mirkli vēlāk mums tuvu gar labo pusi pašaujas garām cits moto braucējs. Mācība, ka manevrus nevar vilkt garumā.

 Iestājoties vakaram ierodamies Antekerā, atrodam viesnīcu. Viesnīcnieks, kas runā tikai spāniski, mums gluži labi izstāsta visu stāstāmo, tai skaitā netriviālo ceļu līdz viesnīcas autostāvvietai. Kā iepriekš lasīts, angļu valodu te saprot reti. Bet tas mums daudz netraucē, jo zinām kā spāniski ir ūdens, alus, vīns, tapas un "mans motocikls ir sasplīsis", daudz var pateikt un noprast arī no žestiem. Vakariņas, sangria! 

9. oktobris--uzpildām bāku un brauciens turpinās! Jauki ceļi līdz Velez-Malagai, šajā posmā arī atrodam vienu ģeo kastīti, ieturam pusdienas no brokastīs neapēstā, un Astra izpeldas ezerā. No Velez-Malagas braucam pa vidēja lieluma ceļu gar jūru, redzam piemīlīgas, klinšu ieskautas pludmales ar pāris cilvēkiem tajās. Nav acīmredzami, kā uz tām lejā nokļūt. Pēc zināmas meklēšanas un neveiksmīgiem mēģinājumiem (pilnas autostāvvietas + suvenīru tirgotavas + daudz daudz tūristu + neviens nepeldas) atrodam tukšu pludmali, un izpeldamies. Pēc siltā ūdens karstajā saulē ir visnotaļ jocīgi vilkt atpakaļ mugurā biezās drēbes un likt ap kaklu šalli. Iestājoties vakaram, ierodamies Granādā un dodamies uz rezervēto kempingu. Kad tas jau gandrīz sasniegts, beidzas telefona baterija un paliekam bez navigācijas. Par laimi, esam jau tik tuvu, ka kempingu drīz izdodas atrast pēc adreses. Vakariņas, sangria. 

10. oktobris--taisām izņēmumu attiecībā uz muzejiem. Granādā ir slavens cietoksnis-pils-muzejs Alhambra, par kuru mums teikts, ka to noteikti-noteikti jāredz. Deviņos rītā ierodoties Alhambrā izrādās, ka biļetes līdz diviem ir izpirkas, un pēc diviem palikušas vairs tikai 50 biļetes. Tā nu apmierināmies no iespaidīgās Alhambras redzējuši tikai iespaidīgas autostāvvietu platības un iespaidīgo rindu uz biļešu kasi. Tālāk mūsu ceļā ir mazas pilsētiņas, daudz olīvju plantāciju, gabaliņš autošosejas Malagas virzienā. Ir pēcpusdiena, no gandrīz trim ar braukšanu piepildītām dienām ir jau patīkams gurdenums, un domas virzās uz viesnīcu, ..., un izbeidzas navigācija. Tālākās stundas pavadām maldoties Malagas apkārtnē, pa nepareizi izraudzītām norādes zīmēm pamanamos iestūrēt arī līdz Malagas centram. Pirmdienas novakare, sastrēgumi. Iedomājies, ar nepierastu transportlīdzekli pēcpusdienā pie Brīvības pieminekļa, tev vajag nokļūt uz Vecāķiem, tu pilsētā neorientējies un virzieni sāk sajukt--diezgan stresaini. Īsumā, nieka trīs stundās vajadzīgo kūrortpilsētiņu atradām, navigācija atdzīvojās, un līdz ar tumsu arī viesnīca atradās. Lielas vakariņas, sangria!

 11. oktobrī esam laicīgi uz kājām, pēdējo reizi uzpildām bāku, un aizvizināmies uz moču īri. Ir minūtes pirms deviņiem, bet pilsēta tikai mostas: cilvēku maz, satiksmes maz, kāds sētnieks skalo ielu... Atdodam moci, saņemam noglabāto somu ar pirms brauciena noglabātām mantām, un sākas atpakaļceļš: vilciens uz Malagu, vilciens uz Seviļu, autobuss uz lidostu, lidmašīna uz Skavstu, nakts Skavstas lidostā (šoreiz viesnīcā), lidmašīna uz Rīgu. Tad autobuss uz centru, autobuss uz Valmieru, auto uz Burtniekiem, un brauciens uz siltajām zemēm ir noslēdzies.

Rezumējot, Spānijā ir forši. Un braukt ar moci ir forši. Un braukt ar moci Spānijā ir superforši.

SEB VII Siguldā, Haanja 100

Sākumā dažas atmiņas par SEB šīs sezonas pēdējo posmu, kas notika pirms divām nedēļām Siguldā. Tātad: starta zonā skanēja ekskluzīvi Normunds Rutulis. "Cāļus skaita rudenī" dzirdēju trīs reizes: sporta un tautas startos, un vienu reizi pa vidu. Tas laikam mājiens, ka ir rudens, un pēc šī posma būs kopvērtējums--cāļi būs saskaitīti. Kad līdz sporta startam vien pāris minūtes, varēju būt noderīgs--uzpumpēju kādam steidzīgam braucējam riepu.

Pats brauciens bija āāā-ātrs un īīīī-intensīvs. Gandrīz visu laiku biju aizvējā, bet arī aizvējā noturēties vajadzēja daudz spēka un piespiešanās. Diezgan labi sanāca finiša Siguldas kalns. Kalna sākumā piemeklēju pārnesumu un kadenci, un tādu turēju visu kalnu. Pirmajā trešdaļā mani apsteidza daži braucēji, vidējā trešdaļā viņi no manis neattālinājās, bet pēdējā trešdaļā es panācu un apsteidzu viņus un vēl dažus!

Rezultātā 135. vieta distancē, un 74. grupā. Dienu vainagoja rudenīga talka un lieliska pirts.


(Viens trases gabaliņš bija kārtīgi dubļains, par bildi paldies plasma-power.lv)

SEB sezonas noslēgšanās noved pie pārdomām par tālākiem plāniem. Bīdīties tālāk pa rezultātiem uz augšu? Līdz augšai jau netikšu, tad nu--cik tālu? Jo tālāk, jo mazāk paliek izklaides, treniņi ir kā darbs. Vai varbūt palikt pašreizējā treniņu nopietnības un rezultātu līmenī? Virzoties uz augšu, prasīsies arī labāku riteni. Bet vismaz šobrīd varu iedomāties dažādus tīkamākus veidus, kā izlietot 1000Ls, --orientējoša atbilstoša riteņa cena. Būs pa ziemu ko domāt.

Tagad svaigas atmiņas no Haanjas. Haanja 100 ir 100 kilometri ("īsā" distance, mana izvēle) vai 100 jūdzes (garā distance) pa mežiem un pļavām un pauguriem. Zinātāji stāsta, ka lietainos rudeņos trase ir dubļaina un smaga.

Nokļūšana uz sacensībām sanāca raita un veiksmīga. Automašīnā biju es un manas divas līdzjutējas Katrīna un Māra, kā arī trīs divriteņi bagāžniekā. Izbraucām sešos no Burtniekiem, un dažas minūtes pāri astoņiem jau bijām sacensību vietā, Hotel Kubija, pie Võru pilsētiņas Igaunijā. Līdz startam pulksten deviņos tieši pietika laika salikt divriteņus, saņemt numuru, saģērbties un iekārtoties starta koridorā. Koridoru sistēma bija tāda, ka katrs pats izvēlas savu vietu, es izvēlējos ieeju ar uzrakstu "Not so tough ones".

Brauciena pirmie divdesmit kilometri ir samērā lēni. Daudz singletrack, braucēji vēl nav izretojušies, virzamies cienīgi lēnīgā virtenītē. Tālredzīgie braucēji netrako, un apdzīšanas iespējas arī īpaši necenšas izmantot. Apkārt nereti dzirdu latviešu valodu un redzu latviešu formas. Pārmijam vārdus, ka ir nepierasti braukt sacensības šādā nesacensību ātrumā. Pēc stundas braukšanas apēdu pirmo želeju, ceļš priekšā bieži ir brīvs--temps paša rokās. Tālākie 60 kilometri ir pa takām, reizēm kāds grants ceļa posms, diezgan bieži kāds kāpums, kāds tehnisks posms. Dubļu maz, kājas nesamērcēju.

Bija četri ēdināšanas punkti. Iespēja uzpildīt pudeli ar ūdeni vai enerģijas dzērienu, un dažādas ēdamlietas. Piemēram: sālīti gurķīši! Makaroni ar desiņām! Ēdināšanas punktos lieki nekavējos, pudele pilna, pāris saujas ēdamā aprītas, aiziet tālāk. Jo, tomēr, sacensības taču. Tuvu spēku robežām gan arī nedzinos, braucu ar domu izmēģināt un izbaudīt. Nogurums sakrājās tik un tā, un priecājos, ka pēdējos 20 kilometros ir pārsvarā vienkārši braucamas ātras grantis.

Ātros posmus braucām mainoties pāros un trijniekos. Vienu reizi pārinieks man kaut ko sāka teikt igauniski, man nācās atbildēt "sorry, don't understand". Pa laikam saņemu arī uzmundrinājuma saucienu no skatītājiem, ko nesaprotu, bet tie uzmundrina tāpat. Kādā kāpumā, kur daži minas un daži stumj, viens no minējiem sauc "braucam, braucam, braucam!" Kāds cits vaicā "što eto značit--braucam?" un es viņam paskaidroju. Kāpums paliek stāvāks un saucējam paliek grūtāk. Tagad iepriekšējais vaicātājs viņam saka, blakus ejot: "braucam, braucam!"

Pēdējie pāris kilometri ir pa asfaltētu celiņu, ik pa kilometram ir plāksnītes ar uzmundrinājumiem ("still alive?", "just a little bit more..." un tā), ātrums liels un līkumos ap laternu stabiem ir lieli polsteri. Nez, tas rēķinoties, ka kāds braucējs var finiša kilometros noģībt un trāpīt stabā? Un tad ir finišs. Ūdens, atsildīšanās, riteņi mašīnā, atpakaļceļš bez atgadījumiem. Vakara izskaņā pilnīgi neplānoti--pirts!

Mans finiša laiks 6 stundas 21 minūte, kas mani ierindo 158. vietā no 437 finišētājiem manā distancē. Solīto dubļu nebija, bet bija kaut kas jauns, bija interesanti, diezgan nogurdinoši (nākamā dienā pēc sacensībām vēl joprojām stīvs, līdzīgi kā pēc 24H), un kopumā noteikti patika!

Bildes vēl nav atradušās, bildes vietā iedomājies dzeltenu kļavas lapu.

Sacensību atskaite: 21. Latvijas riteņbraucēju vienības brauciens

Vienības brauciens ir īpašs ar vairākām lietām:

* tās ir lielākās velo sacensības Latvijā pēc dalībnieku skaita (kopā ap 4 tūkstošiem braucēju)
* šajā sezonā tās ir vienīgās šosejas sacensības, kurās piedalos
* šogad Vienības brauciens sakrita ar manu dzimšanas dienu!

Šosejas ritenim gandrīz nekādu sagatavošanu nevajadzēja: tam detaļas dilst un lūzt daudz retāk kā MTB, interesanti gan! Riepas gan vajadzēja jaunas--esošās bija brauktas jau divas pilnas sezonas, un nodilums bija jau visai ievērojams. Vēl notīrīju sakrājušos netīrumus no rāmja, ar otu un benzīnu dabūju ķēdi spīdošu, gatavs!

No trīs piedāvātajām distancēm: 101km šoseja, 37km šoseja vai 44km MTB izvēlējos braukt garo šoseju. Ņemot vērā ievērojamo dalības maksu, ceļu uz Siguldu, un vēlmi pamīt pedāļus, 37km šoseja šķita par īsu. Šajā sacensībā man nav lielu ambīciju uz rezultātu, galvenais prieciņš ir pabraukt vienā distancē ar īstiem sportistiem.

Sacensību notikumos daudz līdzības kā pagājušo gadu: tā pati trase, tas pats ritenis un tās pašas drēbes, Siguldā auto novietoju tajā pašā stāvvietā, braucienā no pamatgrupas izkritu atkal Cēsīs, atpakaļ līdz Siguldai padsmit cilvēku grupiņā, un, arī šoreiz bija grūti. Jā, bija faking grūti. No malas izskatās, ka braucēji spēlē šahu, ar visādām stratēģijām un viltībām un visu ko. Tā arī ir, bet vienlaicīgi ir arī milzīga slodze un gribasspēka sasprindzinājums--neatslābt, nepadoties, neļaut attālumam no priekšā braucošā palielināties. Ja pirmajā brauciena trešdaļā es jutos samērā labi (slodze tāda, ka pļāpāt nevarētu, bet var turēt), tad trešajā trešdaļā domas grozījās ap "izturēt". Cik no priekšā redzamajām mugurām manīju, mūsu grupā kādi seši cilvēki, es to starpā, cirkulēja priekšgalā, ik pa pārsimts metriem mainoties, pārējie atsēž aizmugurē.


(Jā, vīri, meitene priekšgalā! Par bildi paldies Linardam Veidem)

Rezultāti: iefinišēju 2 stundās, 30 minūtēs--mani līdz šim ātrākie 100 kilometri, bet tas, protams, ir visas grupas nopelns. Vidējais ātrums bijis 40,3 km/h. Par to ir sanākusi 93. vieta no 156 distancē, un esmu 35. no 51 savā vecuma grupā.

No šiem skaitļiem nevajag sabīties! Ja Tev patīk braukt ar velo un gribas izmēģināt braukt sacensībās, Vienības brauciens ir pašā labumā "pirmajai reizei". Tautas distancēs ir daudz dalībnieku, pozitīvs noskaņojums, priekšējie brauc sportiski, bet tālākie brauc izbaudot. Tur ir uzņēmumu komandas, veselas ģimenes ar bērniem piekabēs, ir frīkbaiki, bildēs ir braucējs salaveča tērpā un tā tālāk :-) Pie siguldnieka spēlē orķestris, finišā katram dod medaļu, ūdens, putra un saldējums un tusiņš.

Sacensību atskaite: 24h Ogres Zilajos kalnos

24h sacensību formāts: sacensības notiek apmēram 24 stundas, brauc apļus, uzvar dalībnieks ar lielāko nobraukto apļu skaitu. Pēc kārtējā apļa pabeigšanas un nākamā sākšanas var doties "tehniskajā zonā" atpūsties, paēst, pielabot braucamo utml. Vērtēšana vīriešu solo, sieviešu solo, vīriešu pāru, jaukto pāru, vīriešu četrinieku un jaukto četrinieku klasēs. Pāru un četrinieku gadījumā aplī vienlaicīgi atrodas viens komandas dalībnieks, un komandai ir brīva izvēle, kādā secībā un cik bieži dalībnieki viens otru nomaina.

Mani uz šīm sacensībām vilināja izturības pārbaudījums--pieteicos vīriešu solo klasē. Līdzi ņemšanai sagatavoju kasti ar dažādām ēdamlietām, kasti ar velo remonta piederumiem, velodrēbes, lietus drēbes un ikdienas drēbes. Ritenim servisā apkopa pakaļējo rumbu un atjaunoja pienācīgu bremžu un pārslēdzēju darbību pēc Tukuma dubļiem. Rezervei līdzi ņēmu arī brāļa Corratec riteni un māsas Corratec riteņa pakaļējo ratu. Ļoti noderēja līdzi ņemamo mantu saraksts, bez tā regulāras caurskatīšanas diezgan droši kaut kas būtu palicis mājās.

Šādās sacensībās būtu grūti bez atbalsta komandas. Mani uz un no sacensībām aizšoferēja, ēdamo un uzpildītas ūdens pudeles padeva, lukturīšu baterijas mainīja, un visādi citādi atbalstīja māmiņa--liels paldies viņai par to.

Manam "īstajam" divritenim sanāca servisā aizkavēties līdz pat sacensību pirmās dienas rītam, tāpēc norises vietā ieradāmies gandrīz pēdējā brīdī. Tik vien paspēju, kā piestiprināt numurus un saģērbties, kā jau bija laiks stāties uz startu plkst. 12:00. Tālāk progammā: riņķošana pa trasi diennakts garumā ar īsākām un garākām pauzītēm starp apļiem.

12 km garais aplis ir grūts, bet interesants. Ar garākiem līkumainiem nobraucieniem, ar īsiem un stāviem nobraucieniem, ar dubļainiem uzbraucieniem un dažās vietās viltīgām slīpām saknēm pāri takai. Samērīts, ka katrā aplī bijis jāpieveic 215-220 augstuma metrus. Viss paliek vēl interesantāk iestājoties tumsai...

Pirmo apli nobraucu gandrīz SEB režīmā, katrs nākamais aplis kļūst par dažām minūtēm lēnāks. Pirmajā aplī arī konstatēju, ka ir vairākas dubļu vietas, kurās ar semislick riepu aizmugurē ir krietni jāpapūlas.

Ceturtajā aplī pirmo un vienīgo reizi kritu. Netālu no finiša, ātrā līkumu un traplīnu sērijā klasiski piebremzēju ar priekšējām bremzēm pagriezienā un ... nuja, viena roka un viens ceļgals dubļains. Bremzēju ar priekšējām, jo aizmugurējās vēlējos pietaupīt tumsai un patiesi kritiskiem gadījumiem.

Pirmos sešus apļus nobraucu bez pauzēm. Pēc sestā apļa ritenim pakaļējo ratu nomainīju uz rezerves ratu, kura riepai lielāks protektors. Ap pulksten astoņiem vakarā piestiprināju gaismas.

Pienākot pusnaktij biju pieveicis 12 apļus un jutos jau diezgan saguris. Tāda spēka, ar ko kāpumos "spridzināt", vairs nebija un es katrā stāvākā kalniņā vilkos augšup ar 1-1 pārnesumu. Nobraucieni gan vēl aizvien bija tikpat ātri, kā sākumā, vai pat ātrāki--braucot tos vēl un vēlreiz, pamazām ielāgojas vietas, kur var atļauties bremzēt mazāk vai vispār nebremzēt, un tomēr "ierakstīties" līkumā (un arī nākamajā līkumā!)

Jau braucot pa tumsu, sadzirdu sev pazīstamu pst-pst-pst-pst skaņu, un tūdaļ stājos nost skatīt cēloni. Aizdomas apstiprinās, priekšējās bremzes ir pārvīlējušas riepas sānu un no tā jau spiežas ārā kameras bumbulis. Bumbulim katrā rata apgriezienā pieskaras bremžu klucis un rodas raksturīgā pst-pst-pst skaņa. Attaisu priekšējās bremzes vaļā, un atlikušo apli nobraucu ar vāji strādājošām pakaļējām. Tehniskajā zonā priekšējo ratu nomainu un pārliecinos, ka bremzes riepai nevar pieskarties.

Pulksten piecos no rīta ir veikti 15 apļi, un pēc kārtējās atpūtas pauzes izlienot no mašīnas ir jau visai grūti saņemties kāpt atkal virsū uz riteņa. Māmiņa arī šajā brīdī nav labs treneris--"bet vai tu patiešām vēl gribi braukt?", uz ko es godīgi atbildu, ka negribās gan it nemaz. Tā nu, brīdis svārstīšanās, un tiek nolemts nedaudz pagulēt. Caurā miegā dzirdu komentētāja balsi, kas pa laikam vēsta, ka kāds solo braucējs uzsāk savu kārtējo apli...

Pulksten deviņos esmu augšā un jūtos iepriecinoši mundrs! Muskuļi nesāp. Dibens sāp, mugura sāp un ceļgalu saites sāp. Nobraucu sešpadsmito apli, pēc kura man gribot-negribot jābrauc vēl septiņpadsmito, lai finiša laiks būtu robežās starp 11:00 un 13:00. Pudelē ūdeni nomaina kola; pirmo reizi sacensību laikā un pirmo reizi vispār savā karjerā iesūcu divas želejas, un dodos aplī. Pēc 17. apļa varētu mest mieru, bet starts vēl ir atvērts, enerģija ir atradusies, un es dodos 18. aplī, spēkus vairs netaupu it nemaz, un pieveicu šo apli salīdzinoši labā laikā.

Dubļu noskalošana, pārģērbšanās, mantības sarūmēšana atpakaļ mašīnā. Apbalvošana, kurā izturīgākie tiek pie medaļām, bet visi tiek pie piemiņas diplomiem, krekliem un suvenīriem. Man ir sanākusi 7. vieta no 22, ar 18 veiktiem apļiem jeb 226,80 kilometriem un trasē pavadītām 17 stundām, 26 minūtēm.

Bija labi. Nākamgad vēlēšos piedalīties atkal. Paldies organizatoriem, visiem pārējiem braucējiem un atbalsta komandām par lieliskiem MTB
svētkiem.

Sacensību lapa ar nolikumu, detalizētiem rezultātiem, utt.: velo24.lv

Bildes!



Trasē (paldies fusio, vairāk)





Trase naktī (paldies organizatoriem, vairāk)



Diploms rokā! (paldies MTB Garkalne, vairāk)