Nu tad par tiem īriem

Sestdien laiciņš bija tik silts un saulains. Un gaitenī no mierā stāvēšanas pārgarlaikojies šosejas ritenis -- tīrs, noregulēts, ar jau uzpildītu ūdens pudeli! Un ārā saule un vējiņš. Braucu ārā no pilsētas un jutos tik pacilāti kā pavasara pirmajās siltajās dienās staigājot pa āru plānās vasaras drēbēs.

Kad biju ticis 25 kilometrus no mājām, krietni atdauzīju ratus pār iedziļinātu akas vāku, jo vajadzēja izvairīties no vīriņa, kurš nelaikā izdomāja šķērsot ielu. 30 kilometrus no mājām sajutu, ka pakaļējais rats palicis mīksts, griezu apkārt. Man bija rezerves kamera un pumpis, bet dumjā kārtā nebija rīku, ar ko riepu dabūt nost un virsū. Šosejas riteņa šaurai riepai ar kailām rokām neko nevar izdarīt, mājās parasti ņemu talkā trīs ēdamkarošu spalus. Par laimi gaiss zuda lēnītēm un tā es braucu uz māju pusi ik pa dažiem kilometriem aši uzpumpējoties. Piecus kilometrus no Galvejas, pēc sešām pumpēšanas pieturām, caurums beidzot palika lielāks, tā ka riepa tika galīgi tukša pāris sekundēs.

Ņēmu riteni pie rokas un apcerīgi stūmos. Domāju stundas laikā tikt pilsētā. Biju stūmies kādus 50 metrus, kad pie kādas mājas izbraucamā ceļa busiņā sēdošs vīrs man kaut ko sauc. Caura? - jā, caura. Viņš māj ar roku, lai nāku tuvāk. Paskaidroju situāciju un viņš tūdaļ dzen busiņu pa iebraucamo ceļu atpakaļ iekšā pagalmā un māj lai sekoju. Viņa šķūnītī atrodas rīki riepas apmainīšanai, redzu arī divus labus kalnu divriteņus un izrādās, ka viņš tieši kā taisījies braukt uz Derūras trasi. Ielieku rezerves kameru, tā ar kompresoru sekundēs tiek piepūsta, ašs lielais paldies, un es atkal ripoju uz pilsētu, glābējs uz trasi.

Brīnišķīgs tas īru izpalīdzīgums un atsaucīgums, jau agrāk stāstīju, kā nejauši nolūkota B&B saimniece man atrada naktsmājas un tad mani un riteni savā mašīnā uz tām aizveda. Un vēl bijuši citi tādi gadījumi, kad kādā kļūmīgā situācijā cilvēki izrādās ļoti cilvēcīgi. Tāds man sestdienas prieciņš. Un turpmāk likšu riteņa somiņā arī riepas maukšanas verķīšus.