Āra velo sezona atklāta!

Vakardien, sestdien, šķiet, pirmo reizi mūžā vienā stiepienā noskrēju 10 kilometrus. Ātrums štruntīgs, bet patīkami, ka pulss vienmērīgs un saprātīgās robežās--vidējais bija 145. Skriešanas lieta izskatās cerīgi, tā nu, kamēr dzelzs karsta, piereģistrējos pusmaratona distancei Rīgas maratonā 23. maijā. Tagad tik cītīgi jāskrien lai uz pusmaratonu būtu pienācīgā formā.

Sestdienas vakarā mums bija ciemiņi, un mūsu spāņu meitene bija sataisījusi pilnu galdu ar ļoti garšīgiem ēdieniem. Bija tik garšīgi, ka nekādi nevarēju atturēties, līdz biju galīgi pārēdies.

Šodien, svētdien, braucu ar kluba braucējiem svētdienas treniņbraucienā. Pulksten deviņos lielveikala stāvlaukumā saradāmies tikai četri braucēji, tas tā jocīgi, jo laiks bija lielisks, un citās reizēs ir ap divdesmit braucēju. Izbraucām maršrutu, ko vēl nebiju braucis, 90 kilometri, no kuriem vidusdaļa pa kalniem.

Saulīte, viegls vējiņš, pavasara smaržas, lieliski braukt pa āru. Ziemas laikā, kad ārā auksts, tumšs un nejauks, mīšanās iekštelpās uz ruļļiem ir jēdzīgāka, bet tikt ārā uz īsta asfalta, izjust paātrinājumus, virāžas, svaigu gaisu un dabas skatus ir ļoti patīkami.

Brauciena vidējā trešdaļā bija kalni, lejas, akmeņi un aitas. Līdz šim man kāpumi nav diez kā patikuši, jo tajos visvairāk nomokos lai tiktu citiem līdzi. Šoreiz gāja labi, spēka pietika. Pāris ēnainās ielejās uz asfalta bija aizķēries apledojums. Dikti nepatīkama sajūta: braucot ar 30kmh uz riteņa ar šaurām, pilnīgi gludām riepā sajust, ka--slīd! Vairākos lejupgabalos ripinājāmies prātīgi un uzmanīgi, kaut viegli varētu ieskrieties pāri 50.

No kalniem nobraucot lejā nokļuvām Oughterard ciematā, 60 kilometri pieveikti, piestājām iedzert kafiju. Kafija un kruasāns garšoja debešķīgi! Atlikušais ceļš uz Galveju ir asfalta šoseja, vienu gabalu braucām pa chain gang modei: divās paralēlās rindās, ārmalas rinda brauc lēnāk par iekšmalas, priekšējie braucēji visu laiku mainās. Es šādi agrāk nebiju braucis, ideja skaidra, bet prasmes nav, un sanāca, ka es visu laiku kāpinu kopējo ātrumu, pāri 40km/h, un attiecīgi pulss arī augsts. Pēdējos 10 kilometros pirms pilsētas viens no braucējiem man to lietu ierādīja, un praktizējāmies divatā, lai maiņas sanāktu vienmērīgi, bez izrāvumiem, bez atstarpēm. Un tad jau pilsētas ielas un mājas. Brauciens patika, un forši, ka tagad nesāp galva--tā būtu kārtējās pārmocīšanās pazīme.

Te vēl daži grafiki, jo gribas parādīt. Ātrums un pulss. Pirmajā trešdaļā pulss turās ļoti sakarīgos ~125, kalnu daļā ir daudzi pulsa kāpumi un kritumi, tad ir kafijas pauze un tad ir pārāk-intensīvais chain gang.

Augstums, var redzēt, kur bija kalns :)

Kadence (mīšanās ātrums, pedāļu apgriezieni minūtē) un ātrums. Vidējā kadence šajā braucienā bija 84, tajā gan ieskaitīta arī tā kafija pauze. Vajadzētu celt augstāk--skaitās, ka optimālā kadence ir 95-100. Ar tādu ir vismazākā slodze uz locītavām un muskuļiem un ar tādu brauc īstie sportisti.