Aprīlī ķēros pie A kategorijas kārtošanas, maijā bez īpašiem sarežģījumiem to nokārtoju. Šķiet, jūlijā nopirkām lidmašīnas biļetes oktobrim, lai datumi būtu nofiksēti, un brauciens kļūtu pavisam īsts. Par galamērķi izraudzījām Seviļu Spānijā, pēc internātā izlasītām vilinošām lietām (pirmais teikums: Spain is motorcycle rider's heaven). Vispār to mājaslapu izlasīju no viena gala līdz otram un ielāgoju dažādus noderīgus sīkumus par ceļošanu, braukšanu kalnos, braukšanu divatā.
Pāris nedēļas pirms ceļojuma datumiem sūtīju vēstulītes motociklu nomām Seviļā un Malagā--daudzām. Saprotama prasība motocikla izīrēšanai ir 1-3 gadu stāžs, kura man vēl nav. Spriedām, ja nedabūsim motociklu, arī nekas--dzīvosim pa pilsētām un dūšīgi baudīsim sangriju. Par laimi, viena noma atradās, kas, pēc papildinformācijas par manu Latvijas braucamo, piekrita moci izīrēt. Rezervēju Suzuki V-Strom, šis mocis vikipēdijā kategorizēts kā "Sport Enduro Tourer". Izmaksas: 86Eur dienā, 1000Eur drošības nauda. Mums paredzētas trīs dienas.
Pāris dienas pirms ceļojuma Google kartēs iebakstu maršrutu: izvēlos nelielus ceļus pa kalnainām vietām (laba ceļa pazīme: kartē izskatās kā maza upīte, līkums pie līkuma). Katrai dienai plānoju apmēram 200 kilometrus. Tas it kā nav daudz, bet jāņem vērā, ka pa šiem ceļiem ātri pabraukt nevarēs.
View Spānija in a larger map
Kad maršruts izlemts, ar booking.com rezervējam naktsmītnes paredzamajās nakšņošanas pilsētās. Ielādēju telefonā viesnīcu un būtiskāko pagrieziena punktu koordinātes. Somas kravāt ir sarežģīti. Pirmkārt, daudz līdzi paņemt nevaram, jo motociklam tikai viena bagāžas kaste. Otrkārt, Spānijas pilsētās prognozē 28-34 grādus, bet augstāk kalnos un vējā var būt krietni vēsāks. Kredītkarte un peldkostīms ir pašsaprotamas līdzi ņemamas lietas, bet pārējās izvēlēties grūtāk.
Pienāk 6. oktobris un mūsu ceļojums sākas. Es beidzot atrodu savu kopš pavasara pazudušo kabatas nazi--tas notiek Rīgas lidostā drošības kontrolē. Pirmajā naktī bomžojam Bergamo lidostā Itālijā. Lielveikala vīns un uzkodas, scēnisks placītis skrejceļa galā, kur lidmašīnas pāri galvai laižas, bija tīri jauki.
7. oktobris, Seviļā ir karsts. Pa dienu skatām pilsētu, iedegam par spīti pretiedeguma krēmam, ik pa brīdim atspirdzināmies un brīnāmies par nelielo alus glāžu izmēru. Vēlāk nāk zināms, ka glāzes mazas, lai alus nepagūtu sasilt. Vakarā ar vilcienu (160km/h baby!) ierodamies Malagā, kur mūs sagaida caur CouchSurfing atrasts vietējais--Pablo. Viņš ir divas reizes bijis Latvijā, un ir sabiedrisks un patīkams cilvēks. Pavadām vakaru pilsētā ēdot un dzerot un socializējot, un hostelī pie miera esam jau krietni pāri pusnaktij.
8. oktobra priekšpusdienā tiekam pie moča. Parakstām papīrus, saņemam atslēgas un ķiveres, brītiņš nomierināties un dziļi ievilkt elpu.... un brauciens sākas--tagad pa īstam! Esam vienojušies, ka plānā nebūs ievērojamas vietas, muzeji, tūrisma apskates objekti. Būs braukšana, daudz braukšana, un dabasskati. Es tā vēlos, un Astra par laimi ir ar mieru. Pirmās dienas ceļi ir lieliski. Es braucu piesardzīgi, ōpīš-stilā, jo jāpierod--visu pamazām. Pirmā un vienīgā "close call" situācija atgadās jau pēc pirmajiem 50 nobrauktiem kilometriem. Esam piestājuši kalnaina ceļa skatu laukumiņā, esam sabildējušies un uzvilkuši siltākas drēbes. Laiks griezt atpakaļ uz ceļa. Apskatos, ka ceļš abos virzienos tukšs un lēnītēm griežu virsū. Tad no aizmugures atskan taurēšana un mirkli vēlāk mums tuvu gar labo pusi pašaujas garām cits moto braucējs. Mācība, ka manevrus nevar vilkt garumā.
Iestājoties vakaram ierodamies Antekerā, atrodam viesnīcu. Viesnīcnieks, kas runā tikai spāniski, mums gluži labi izstāsta visu stāstāmo, tai skaitā netriviālo ceļu līdz viesnīcas autostāvvietai. Kā iepriekš lasīts, angļu valodu te saprot reti. Bet tas mums daudz netraucē, jo zinām kā spāniski ir ūdens, alus, vīns, tapas un "mans motocikls ir sasplīsis", daudz var pateikt un noprast arī no žestiem. Vakariņas, sangria!
9. oktobris--uzpildām bāku un brauciens turpinās! Jauki ceļi līdz Velez-Malagai, šajā posmā arī atrodam vienu ģeo kastīti, ieturam pusdienas no brokastīs neapēstā, un Astra izpeldas ezerā. No Velez-Malagas braucam pa vidēja lieluma ceļu gar jūru, redzam piemīlīgas, klinšu ieskautas pludmales ar pāris cilvēkiem tajās. Nav acīmredzami, kā uz tām lejā nokļūt. Pēc zināmas meklēšanas un neveiksmīgiem mēģinājumiem (pilnas autostāvvietas + suvenīru tirgotavas + daudz daudz tūristu + neviens nepeldas) atrodam tukšu pludmali, un izpeldamies. Pēc siltā ūdens karstajā saulē ir visnotaļ jocīgi vilkt atpakaļ mugurā biezās drēbes un likt ap kaklu šalli. Iestājoties vakaram, ierodamies Granādā un dodamies uz rezervēto kempingu. Kad tas jau gandrīz sasniegts, beidzas telefona baterija un paliekam bez navigācijas. Par laimi, esam jau tik tuvu, ka kempingu drīz izdodas atrast pēc adreses. Vakariņas, sangria.
10. oktobris--taisām izņēmumu attiecībā uz muzejiem. Granādā ir slavens cietoksnis-pils-muzejs Alhambra, par kuru mums teikts, ka to noteikti-noteikti jāredz. Deviņos rītā ierodoties Alhambrā izrādās, ka biļetes līdz diviem ir izpirkas, un pēc diviem palikušas vairs tikai 50 biļetes. Tā nu apmierināmies no iespaidīgās Alhambras redzējuši tikai iespaidīgas autostāvvietu platības un iespaidīgo rindu uz biļešu kasi. Tālāk mūsu ceļā ir mazas pilsētiņas, daudz olīvju plantāciju, gabaliņš autošosejas Malagas virzienā. Ir pēcpusdiena, no gandrīz trim ar braukšanu piepildītām dienām ir jau patīkams gurdenums, un domas virzās uz viesnīcu, ..., un izbeidzas navigācija. Tālākās stundas pavadām maldoties Malagas apkārtnē, pa nepareizi izraudzītām norādes zīmēm pamanamos iestūrēt arī līdz Malagas centram. Pirmdienas novakare, sastrēgumi. Iedomājies, ar nepierastu transportlīdzekli pēcpusdienā pie Brīvības pieminekļa, tev vajag nokļūt uz Vecāķiem, tu pilsētā neorientējies un virzieni sāk sajukt--diezgan stresaini. Īsumā, nieka trīs stundās vajadzīgo kūrortpilsētiņu atradām, navigācija atdzīvojās, un līdz ar tumsu arī viesnīca atradās. Lielas vakariņas, sangria!
11. oktobrī esam laicīgi uz kājām, pēdējo reizi uzpildām bāku, un aizvizināmies uz moču īri. Ir minūtes pirms deviņiem, bet pilsēta tikai mostas: cilvēku maz, satiksmes maz, kāds sētnieks skalo ielu... Atdodam moci, saņemam noglabāto somu ar pirms brauciena noglabātām mantām, un sākas atpakaļceļš: vilciens uz Malagu, vilciens uz Seviļu, autobuss uz lidostu, lidmašīna uz Skavstu, nakts Skavstas lidostā (šoreiz viesnīcā), lidmašīna uz Rīgu. Tad autobuss uz centru, autobuss uz Valmieru, auto uz Burtniekiem, un brauciens uz siltajām zemēm ir noslēdzies.
Rezumējot, Spānijā ir forši. Un braukt ar moci ir forši. Un braukt ar moci Spānijā ir superforši.
2 komentāri:
Zvērā! :)
Ļoti gaidīju šo aprakstu un pēc bildēm spriežot tur tiešām ir superforši!
Kā bija braukt divatā? Un kā ar drošības ekipējumu?
Divatā braukšana gāja gludi. Vienojāmies par virsū kāpšanu un nokāpšanu. Vietās, kur vajag GPS navigāciju ņemt palīgā, to skatījās Astra un rādīja man pār plecu ar pirkstu, pa kuru ceļu jānogriežas. Krietna daļa bilžu arī tapa gaitā, neapstājoties.
Divatā ir siltāk. Stabilitāte un vadāmība ir knapāka, bet mierīgai tūrisma braukšanai tas diži netraucē.
Ar drošības ekipējumu mums bija nekā. Nu, bija ceļojuma apdrošināšana, ķiveres, džinsas un par kedām biezāki apavi. Skatot citus motobraucējus, pilsētās visiem šorti un t-krekli. Uz šosejām dažādi--ir kārtīgas ādas, ir ikdienas drēbes, un pa reizei arī kāds plīvojošā t-kreklā ar baiku palielā ātrumā aiziet garām...
Ierakstīt komentāru