Cieši gaidīju SEBu, Latvijas "kas ir kas starp riteņbraucējiem" sacensību seriālu, lai liktu lietā pa ziemu un pavasari sastrādāto un sagādāto.
Sacensību rītā Cēsīs laiciņš silts un saulains, saņemu aploksni ar numuriem, velku īso formu, Maxim teltī saņemu pulverīti savā ūdens pudelē un divas želejas. Šķiet, tur, rindā stāvot, dzirdēju sarunu, ka jāvelkot garā forma, arī garās bikses, un vispār termoveļa laikam arī. Nūū, salīgi ļaudis gan, kārtīgi minoties taču auksti nevarēs būt :-) Tālāk dodos iesildīties, un daru pēc Reiņa ieteikuma, sākumā kādas 10 minūtes mierīgā tempā, un tad īsus sprintus, lai muskuļi ir gatavi anaerobam bliezienam tūlīt pēc starta.
Savā III koridorā eju iekšā kolīdz tas atveras, lai būtu pie lentes. Stratēģiski nostājos kreisajā sānā, lai pirmajos līkumos es būtu braucēju plūsmas ārmalā. Šeit man apkārt divriteņi kā konfektes: karbons un XTR, kur vien skatu met.
"Viena minūte līdz startam!" un es redzu, kā pulss tūlīt palecas par sešiem sitieniem ne no kā. Daudz, daudz adrenalīna.
Trasē daudz apkārt skatīties nepaguvu. Visu laiku fokuss uz noturēšanos līdzi priekšā braucējam, un jāuzpasē, vai grupiņa neplīst pušu, un gar sāniem jāpēta trajektoriju, un pa laikam ātrs skatiens velokompī pēc pulsa--šausmas visu laiku tur bija redzamas. Vidējais pulss 184.
Trasē vienkārši, "tīri" braucot apdzinu pavisam nedaudzus braucējus. Apdzīšanas gadījās reizēs, kad kāds priekšā braucošais zaudēja ātrumu dubļos vai apmeta kūleni vai kājā krampi dabūja. Tātad, uz tehnikas un citu neveiksmju rēķina nevis sava nevaldāmā spēka dēļ tiku uz priekšu.
Vienā momentā man sacensības gandrīz beidzās: iesāņus priekšā braucošais griež sāņus, viņa riteņa aizmugurējais pārslēdzējs aizķēra mana priekšējā rata spieķus. Baisa strinkš skaņa, bet spieķi ir veseli.
Kad jau braucām caur Valmieru, jutos samērā dzīvs: ceļgali nesāp, riteni krūmos sviest vēl negribas, un finišs jau gandrīz ar roku sasniedzams. Pēdējais rāviens īsā kalniņā pie finiša, un gatavs, ūdens pudele, pirmā atsildīšanās kamēr pulss kaut cik nokrīt, zupiņa, ar auto mājās, ilgāks lēnīgs atsildīšanās brauciens.
Kaut kad pēc finiša pienāca īsziņa ar provizoriskiem rezultātiem! Tie vēstī, ka esmu distanci veicis 1 stundā 32 minūtēs, kas mani ierindo 43. vietā distancē un 28. vietā grupā. Verī nais!
Uz nākamajām sacensībām šot to būs jāpadara ritenim. Rokturu gumijas noteikti vajadzēs nomainīt. Pašreizējās ir nesimetriskas ar izciļņiem delnas atbalstam un neturas uz vietas, brauciena laikā gumijas ap savu asi aprotēja pāris reizes un dažās pozīcijās, kad izciļņi uz augšu, ir pavisam neērti.
Šādi mans brauciens izskatās Endomondo.
Pagaidām esmu nomedījis šādu vienu bildi no starta. Bildes izcelsme redzama pašā bildē.
Sacensību rītā Cēsīs laiciņš silts un saulains, saņemu aploksni ar numuriem, velku īso formu, Maxim teltī saņemu pulverīti savā ūdens pudelē un divas želejas. Šķiet, tur, rindā stāvot, dzirdēju sarunu, ka jāvelkot garā forma, arī garās bikses, un vispār termoveļa laikam arī. Nūū, salīgi ļaudis gan, kārtīgi minoties taču auksti nevarēs būt :-) Tālāk dodos iesildīties, un daru pēc Reiņa ieteikuma, sākumā kādas 10 minūtes mierīgā tempā, un tad īsus sprintus, lai muskuļi ir gatavi anaerobam bliezienam tūlīt pēc starta.
Savā III koridorā eju iekšā kolīdz tas atveras, lai būtu pie lentes. Stratēģiski nostājos kreisajā sānā, lai pirmajos līkumos es būtu braucēju plūsmas ārmalā. Šeit man apkārt divriteņi kā konfektes: karbons un XTR, kur vien skatu met.
"Viena minūte līdz startam!" un es redzu, kā pulss tūlīt palecas par sešiem sitieniem ne no kā. Daudz, daudz adrenalīna.
Trasē daudz apkārt skatīties nepaguvu. Visu laiku fokuss uz noturēšanos līdzi priekšā braucējam, un jāuzpasē, vai grupiņa neplīst pušu, un gar sāniem jāpēta trajektoriju, un pa laikam ātrs skatiens velokompī pēc pulsa--šausmas visu laiku tur bija redzamas. Vidējais pulss 184.
Trasē vienkārši, "tīri" braucot apdzinu pavisam nedaudzus braucējus. Apdzīšanas gadījās reizēs, kad kāds priekšā braucošais zaudēja ātrumu dubļos vai apmeta kūleni vai kājā krampi dabūja. Tātad, uz tehnikas un citu neveiksmju rēķina nevis sava nevaldāmā spēka dēļ tiku uz priekšu.
Vienā momentā man sacensības gandrīz beidzās: iesāņus priekšā braucošais griež sāņus, viņa riteņa aizmugurējais pārslēdzējs aizķēra mana priekšējā rata spieķus. Baisa strinkš skaņa, bet spieķi ir veseli.
Kad jau braucām caur Valmieru, jutos samērā dzīvs: ceļgali nesāp, riteni krūmos sviest vēl negribas, un finišs jau gandrīz ar roku sasniedzams. Pēdējais rāviens īsā kalniņā pie finiša, un gatavs, ūdens pudele, pirmā atsildīšanās kamēr pulss kaut cik nokrīt, zupiņa, ar auto mājās, ilgāks lēnīgs atsildīšanās brauciens.
Kaut kad pēc finiša pienāca īsziņa ar provizoriskiem rezultātiem! Tie vēstī, ka esmu distanci veicis 1 stundā 32 minūtēs, kas mani ierindo 43. vietā distancē un 28. vietā grupā. Verī nais!
Uz nākamajām sacensībām šot to būs jāpadara ritenim. Rokturu gumijas noteikti vajadzēs nomainīt. Pašreizējās ir nesimetriskas ar izciļņiem delnas atbalstam un neturas uz vietas, brauciena laikā gumijas ap savu asi aprotēja pāris reizes un dažās pozīcijās, kad izciļņi uz augšu, ir pavisam neērti.
Šādi mans brauciens izskatās Endomondo.
Pagaidām esmu nomedījis šādu vienu bildi no starta. Bildes izcelsme redzama pašā bildē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru