Piektdien: Burtnieki - Valmiera - Smiltene - Ape - Valka - Valmiera - Burtnieki. 264km.
Treniņiem tas nav vajadzīgs, gribējās vienkārši braukt ilgi un tālu, domāts--darīts. Salīdzinot ar īstu daudzdienu veloceļošanu ar somām un teltīm, šādā vienas dienas braucienā viss ir vienkāršāk. Līdzi vajadzīgas ir tikai pāris remontlietas, telefons un kredītkarte. Nekāda plānošana--tik vien, cik iekš Street View apskatīties ceļu segumus nepazīstamajos posmos. Vidējais ātrums ar neapkrautu šosejas riteni sanāk pieklājīgs, ir daudz laika pārdomām par dzīvi, un vakarā esi mājās.
Kad braucienā pirmo reizi ierodos Valmierā, ir 10AM, un vēl drusku palicis no rīta svaiguma sajūtas, bet diena jau sāk palikt silta. Būs kādreiz jāsaņemas un jāizbrauc pavisam agrā rītā, kad ceļi tukši, pļavās rasa un saule spīd oranži un no sāna.
80-ajā kilometrā caura riepa--nomainu un braucu tik tālāk.
Benzīntankā pie Valkas ir Kolka-kūlīga ainiņa. Divi vīri nesteidzīgi iepērkas. Patiesībā viņi mazāk iepērkas, vairāk koķetē ar dāmu-pārdevēju, kurai tā lieta arī tīri labi patīk. Piestāju, sameklēju monētas pa kabatām un sāku bakstīt telefonā, pēc veiktā ceļa esmu apcerīgā un nesteidzīgā noskaņojumā. Kādā brīdī pārdevēja padzen džekus no lodziņa nost, es nopērku savu kolu un snikeri, šie tūdaļ ir atpakaļ un amizieris turpinās ar jaunu sparu :-)
Netālu no Valmieras apdzenu divus puikas uz krievu vienātruma riteņiem, pēc brīža no aizmugures dzirdu žvadzēšanu--viens no šiem ir mani panācis un virzās garām. Tomātu stādi uz bagāžnieka kratās, pedāļi zib. Es pilnīgi garlaicīgā manierē ignorēju šo provokāciju--man ir savs mērķa pulss un kadence un vairs nav noskaņojums uz dullībām.
Sestdien velo nē.
Svētdien Mazsalacā Vidzemes MTB pirmais posms. Iepriekšējā naktī bija maz gulēts, un nesenā atmiņā vēl garais brauciens, bet, nav ko bremzēt, jāsaņemas un jānobrauc kaut vai treniņam. Kā tad--treniņam--brauciens sākas, un ir azarts, un ir hārdkōrs. Pirmos kilometrus priekšgals brauc kopā. Ātrums nav tik nogalinošs kā SEB startā. Tad sākas meža ceļš ar dubļainām bedrēm un grupa izšķīst. Priekšējie trīs aizmūk, tad tālāk ir 8-10 braucēju grupiņa, kurā esmu arī es. No grupiņas pa laikam kāds atbirst. Divi braucēji no grupiņas priekšgala attālinājušies un es iztērēju diezgan daudz spēka un gribas, lai viņiem pievilktu klāt. Atlikušo sacīksti tā arī nobraucām--trīs braucēji kaut kur priekšā, un 1-2 minūtes tālāk mēs trīs. Lai noturētos līdzi, bija jābrauc uz spēju robežas. Bet, patīkamā kārtā, man tās spējas nebeidzās un nebeidzās :-) Piemēram, kāpumi--līdzenumā var atsēdēt aizvējā, bet kāpumos, es domāju, stiprie un vieglie braucēji mani, erm, vienkārši brutāli izdrāzīs. Bet nekā, augsta kadence un "shut up legs, shut up lungs, shut up heart" un nevienā kāpumā neatkritu.
Iefinišēju piektais (no 50), un, izrādījās, ka savā vecuma grupā esmu pirmais (no 12)--ļoti saldi, nu esmu bijis arī uz pjedestāla, hahā! Mājās braucu ar riteni, sponsoru dāvātā želeju kaste iestūķēta drēbēs, kauss knapi ielīda vidējā muguras kabatā :-)
Citās ziņās... nōō, šis ieraksts ir tikai par riteņiem.
2 komentāri:
Verī nais. Apsveicu ar kausu! A pjedestāls ir nomaskēts pedo-stāls? :D
Paldies! Huh, tu rūpējies, lai šito vietu gūglē ar visādiem interesantiem meklēšanas vārdiem var atrast? ;-)
Ierakstīt komentāru