SEB Vietalvā

Šī gada sacensību sezonas sākumā bažījos, kas būs sanācis no ziemas treniņiem, un ko pa ziemu būs sastrādājuši citi braucēji. Pirmie rezultāti bija labi, bet pēc tiem bažas drīzāk pieauga. Nopietna nervozēšana stāvot startā: vai iepriekšējie rezultāti bija veiksme un sagadīšanās, jebšu man šoreiz arī izdosies? Dodoties dziļāk sezonā, man palielinās ticība saviem spēkiem. Pēdējos kilometros "iekurinu", pametu skatienu atpakaļ--neviens nav ratā uzsēdies, un nāk apjausma: nē, es neesmu vājākais, mana atrašanās šeit nav tikai nejaušība.

A2/Dema komanda gandrīz pilnā sastāvā pirms starta

Vietalvā bija ātri un smagi. Trase sākas ar kāpumu pa slēpošanas trasi, līdz iziet uz asfalta. Šī sākuma daļa ir visai šaura, tāpēc braucēju plūsma izstiepjas un sāk sadalīties jau pašā sākumā. Ja uz asfalta izbrauc pēc kārtas simtais, tad pirmo, iespējams, vairs nedabūsi redzēt. Tāpēc bija svarīgi laicīgi iestāties starta koridorā un šo sākuma cilpu mīt pa visiem 130%.

Tautas klases starts (bilde: A. Ieviņš)

Arī tautas klases starts (bilde: Z. Zālmanis)

Tālāk seko ātrs nobrauciens pa asfaltu, kura galā bīstams pagrieziens (asfalts ar smiltiņām pa virsu) un kalnā augšā. Pagriezienu izbraucu veiksmīgi, un kalnā arī tiku, labi turoties grupā. Pēc šī asfalta kāpuma pirmais trakums ir pāri. Tālāk seko 15 kilometri granteņu, kurās uzmanīgi jāsēž aizvējā. Protams, jātur acis vaļā un jāuzmanās no smilšu vannām, šķēršļiem, iespējamiem kritieniem. Pēdējo nedēļu Vietalvā bijis silts un saulains laiks, un putekļi uz ceļa bija milzīgi. Brīžam vienīgais, ko redzi, ir priekšējā braucēja pakaļējais rats, viss pārējais apkārt ir bēša migla. Minies ar 40kmh pusmetra attālumā no tā rata, aklā uzticībā, ka neviens no braucējiem nekļūdīsies, nevienam riepa neplīsīs, uz ceļa netrāpīsies palielāks akmenis.

Pa granšu kalniem grupa noturējās kopā, līderu atrāviens notika uzbraucot Cigoriņā. Cigoriņš ir īss, bet stāvs kalniņš ar īsi nocirptu zālīti. Pirms Cigoriņa ir ēnains, putekļains un grumbuļains nobrauciens. Ja nobraucienā pietiek drosmes nebremzēt, tad ceturtdaļu no kalniņa var "uzlidot" ar inerci vien. Pusē Cigoriņš paliek stāvāks. Mans motoriņš strādā uz šajā dienā iespējamo maksimumu, bet esmu gandrīz zemākajā pārnesumā. Kad kalns pieveikts, slodze vēl kādu brīdi neatslābst, līdz panāku tuvāko priekšā esošo braucēju grupiņu.

Lielā grupa ir izšķīdusi un meža cilpas braucam mainīgā ap 10 cilvēku sastāvā. Smilšainos kāpumos cenšos nekāpt nost, jo pamīt es varu, bet paskriet--pa smiltīm, pret kalnu, ar "pilnām" kājām--būtu ļoti smagi.

Tad uznāk lietus. Sākumā retas lāses, saulei vēl spoži spīdot. Lāses paliek biežākas, caur drēbēm sāk sajust veldzi, un dzirdu samocītu "arg, cik labi" murmulējumu sev aiz muguras. Lietus neturpinās ilgi, bet pietiekoši, lai trase dažviet kļūtu slidena. Kādā pļaviņā melnzemes taka ir pārvērtusies pa dubļu reni. Daži skrien, es uzmanīgi slidinos cauri braukšus, jo man jātaupa kājas. Dubļu kārtiņa vēl ir plāna un manas riepas spēj dabūt pietiekošu saķeri.

Izbraucam uz grantīm, tās tagad ir mitras un atsēžot saņemu nepārtrauktu dubļu dušu sejā. Pabraucu un atklāju, ka jāskatās uz zemi, nevis uz priekšu--tad dubļus acīs nesviež. Pēc grantīm ir ātrs nobrauciens, tālāk kukuržņu pļava, un es jau sāku saost finišu. No aizmugures sadzirdu klaigāšanu, tas ir Edmonds, kas ar dzīvnieciskām skaņām motivē sevi un citus. Satriecošā kārtā viņš ar savu grupu panāk manējo, un sāk motivēt arī mani. "Apdzen!", un es piemērotā mirklī apdzenu un palielinu tempu. Grupa, protams turas līdzi, bet ieguvums ir, ka visi tiek nogurdināti, un gan jau kāds izkrīt no grupas arī.

Pirmsfiniša cilpās tērēju visus atlikušos pārpalikumus, pēdējā līkumā pirms finiša taisnes manā trajektorijā gadās sporta distances braucējs. Atceroties savu neveiksmi "Apkārt Burtnieku ezeram" braucienā (kritiens un zaudēta pozīcija 500m pirms finiša), esmu uzmanīgāks un nedaudz zaudēju ātrumu. Pēdējos metros pirms finiša mani apsteidz Mārcis Ābelīte, kurš ir man tuvs sāncensis gandrīz visās nesenās sacensībās. Mārcis ir noturējies līdzi aizsniedzamā attālumā, un spējis piespiesties kārtīgam finiša paātrinājumam, labi darīts. Un tad tas ir galā.

Edmonds, Ivo un Pēteris tikko pēc finiša

Dubļu ģīmji, velo duša, mazgāšanās un pārģērbšanās, makaroni, grils un aliņš, tad pa mājām komandas busos. Gara, smaga, bet izdevusies diena.

Vēl dažas bildes:

Pirms-starta izbrauciens ar glanci :-) (bilde: A. Ieviņš)

Guntis šodien bija nenoķerams: 6. vieta distancē, bravo! (bilde: A. Ieviņš)

Tauta kārtojas uz startu (bilde: Z. Zālmanis)

Pirmie putekļi jau startā (bilde: Z. Zālmanis)

Velo sacensībās lielākā cīņa ir pašam ar sevi. Var norūdīt gribasspēku, lai spiestu sevi pāri limitiem. Kas notiek tālāk: atklājas jauni limiti (bilde: Z. Zālmanis)