Mārtiņš man piedāvāja, vai es gribētu braukt uz velotreku. Paskatījos kalendārā un teicu, ka gribu gan! Domāts–darīts.
Latvijā velotreka nemaz nav. Mēs braucām uz treku Lietuvā, Paņevežā, CIDO Arena. Attālums no Rīgas ir 150km, tātad nekas tāds. Braucēju grupiņa, kurā esmu iespēries, ir apmēram 20 cilvēku liela, transportam uz Paņevežu saorganizējas pa privātiem auto, ņem līdzi savus šosejas ričukus. Pasākuma plāns:
Sestdienā man ir jocīga, viegli nereāla sajūta: ar lielākoties nepazīstamiem cilvēkiem doties darīt kaut ko nekad iepriekš nedarītu. Bez īstas saprašanas, ko ņemt līdzi, kam gatavoties. Turpceļā mani ceļabiedri pastāsta man pamatlietas, kā notiek braukšana, no kā mēdz sastāvēt treniņi. Tad mēs esam ieradušies, saģērbušies, un ir laiks sāk braukt. Un es sāku braukt.
Sākumā es ripinos pavisam mierīgi pa zilo joslu, skatos apkārt un uzsūcu sevī iespaidus. Pirmās reizes izlienot uz parketa daļas jūtos bezgala nedroši, jo, bez pietiekoša ātruma ritenis var pa slīpumu nošļūkt lejā. Kādā brīdī pakaļējais rats tiešām paslīd gabaliņu lejup, un tūlīt kāds aiz manis sauc, ka jāminas taču!
Pēc 20 minūšu riņķošanas esmu iesildījies, bet īpaši drošāks neesmu kļuvis. Notiek dalīšanās grupās. Lēnā, vidējā un ātrā. Pēteris pēc spēkiem atbilst ātrajai un attiecīgi nonāk ātrajā. Braucam. Pirmo stundu es esmu pilnīgā stresā par stūrēšanu virāžās, par ātruma korekcijām–spraugas starp braucējiem nedrīkst būt, bremzes lietot nedrīkst, pārstāt mīties nedrīkst. Par slodzi un ķermeņa sajūtām laika domāt vispār nav. Vidējais ātrums kāpj arvien augstāk virs 40km/h.
Tikai nokāpjot no riteņa sajūtu: esmu pašam nemanot ilgi sēdējis neērtā pozā, un tagad staigāju klibodams. Acis vējš sapūtis, tās ir sarkanas un grauž. Esmu kārtīgi nomocījies. Mani ātrās grupas kolēģi pastāsta, kā jādarās, lai temps būtu vienmērīgāks, un aiz manis braucošie dabūtu arī atpūsties. Tad mēs braucam tālāk un taisām kadences vingrinājumus.
Svētdienas rīts! Esam viesnīcā un ēdam apjomīgas brokastis. Pašsajūta šķiet laba, kājas ir gatavas jauniem piedzīvojumiem, un dibens arī jūtas jau labāk. Laicīgi ierodamies trekā un 8AM sākam riņķot un iesildīties. Vēl nejūtos kā zivs ūdenī, bet ir krietni labāk : vairāk uzticos savām riepām un savai manevrēšanas spējai. Sadalāmies grupās un vālējam. Mazākas atstarpes, mazāk asas paātrināšanās, mazāk "oh-shit-kā-lai-nodzēš-ātrumu" momenti. Aiz manis braukušais puisis vēlāk saka, ka nu jau cita braukšana, salīdzinot ar iepriekšējo dienu. Tad pienāk 10AM, dušas, ģērbtuves un pēc pāris stundu transportēšanās esmu atpakaļ realitātē, Rīgā. Kājām vairs neko negribas, toties gribas ēst.
Iespaidi un secinājumi: labais, 10/10 darītu vēlreiz. Nedrīkst aizmirst brilles.
Tā kā lielākos ātrumos pieaugoša nozīme ir aerodinamikai, un, tā kā pārāk viegli nekad nedrīkst būt, man uz ķiveres bija uzmānīts GoPro. Lasītāju ievērībai piedāvāju nelielu video ieskatu:
Latvijā velotreka nemaz nav. Mēs braucām uz treku Lietuvā, Paņevežā, CIDO Arena. Attālums no Rīgas ir 150km, tātad nekas tāds. Braucēju grupiņa, kurā esmu iespēries, ir apmēram 20 cilvēku liela, transportam uz Paņevežu saorganizējas pa privātiem auto, ņem līdzi savus šosejas ričukus. Pasākuma plāns:
- izbraukšana sestdienas pēcpusdienā
- sestdienas vakarā treniņš 6PM-9PM
- pa nakti paliekam viesnīcā
- svētdienas rītā treniņš 8AM-10AM, un tad pa mājām
Sestdienā man ir jocīga, viegli nereāla sajūta: ar lielākoties nepazīstamiem cilvēkiem doties darīt kaut ko nekad iepriekš nedarītu. Bez īstas saprašanas, ko ņemt līdzi, kam gatavoties. Turpceļā mani ceļabiedri pastāsta man pamatlietas, kā notiek braukšana, no kā mēdz sastāvēt treniņi. Tad mēs esam ieradušies, saģērbušies, un ir laiks sāk braukt. Un es sāku braukt.
Sākumā es ripinos pavisam mierīgi pa zilo joslu, skatos apkārt un uzsūcu sevī iespaidus. Pirmās reizes izlienot uz parketa daļas jūtos bezgala nedroši, jo, bez pietiekoša ātruma ritenis var pa slīpumu nošļūkt lejā. Kādā brīdī pakaļējais rats tiešām paslīd gabaliņu lejup, un tūlīt kāds aiz manis sauc, ka jāminas taču!
Pēc 20 minūšu riņķošanas esmu iesildījies, bet īpaši drošāks neesmu kļuvis. Notiek dalīšanās grupās. Lēnā, vidējā un ātrā. Pēteris pēc spēkiem atbilst ātrajai un attiecīgi nonāk ātrajā. Braucam. Pirmo stundu es esmu pilnīgā stresā par stūrēšanu virāžās, par ātruma korekcijām–spraugas starp braucējiem nedrīkst būt, bremzes lietot nedrīkst, pārstāt mīties nedrīkst. Par slodzi un ķermeņa sajūtām laika domāt vispār nav. Vidējais ātrums kāpj arvien augstāk virs 40km/h.
Tikai nokāpjot no riteņa sajūtu: esmu pašam nemanot ilgi sēdējis neērtā pozā, un tagad staigāju klibodams. Acis vējš sapūtis, tās ir sarkanas un grauž. Esmu kārtīgi nomocījies. Mani ātrās grupas kolēģi pastāsta, kā jādarās, lai temps būtu vienmērīgāks, un aiz manis braucošie dabūtu arī atpūsties. Tad mēs braucam tālāk un taisām kadences vingrinājumus.
Svētdienas rīts! Esam viesnīcā un ēdam apjomīgas brokastis. Pašsajūta šķiet laba, kājas ir gatavas jauniem piedzīvojumiem, un dibens arī jūtas jau labāk. Laicīgi ierodamies trekā un 8AM sākam riņķot un iesildīties. Vēl nejūtos kā zivs ūdenī, bet ir krietni labāk : vairāk uzticos savām riepām un savai manevrēšanas spējai. Sadalāmies grupās un vālējam. Mazākas atstarpes, mazāk asas paātrināšanās, mazāk "oh-shit-kā-lai-nodzēš-ātrumu" momenti. Aiz manis braukušais puisis vēlāk saka, ka nu jau cita braukšana, salīdzinot ar iepriekšējo dienu. Tad pienāk 10AM, dušas, ģērbtuves un pēc pāris stundu transportēšanās esmu atpakaļ realitātē, Rīgā. Kājām vairs neko negribas, toties gribas ēst.
Iespaidi un secinājumi: labais, 10/10 darītu vēlreiz. Nedrīkst aizmirst brilles.
Tā kā lielākos ātrumos pieaugoša nozīme ir aerodinamikai, un, tā kā pārāk viegli nekad nedrīkst būt, man uz ķiveres bija uzmānīts GoPro. Lasītāju ievērībai piedāvāju nelielu video ieskatu:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru