Saulīte, zilas debesis, krokusi un narcises. Vakarrīt pirmo reizi skrēju īsroku kreklā un šortos. Vakardien un šodien gāju pastaigās plānās drēbēs. Iekšā nosēdēt šādā laikā nevar nekādi. Vējš bužina matus un nāk lielas žāvas no svaigā gaisa.
Ar skriešanu man neviennozīmīgi panākumi, ātrums un izturība pamazām aug, bet labais celis vēl aizvien protestē. Noskrienu 5-6 kilometrus ātri vai 10-12 lēni, un tad viņš paliek vārīgs.
(bilde no Toma flickr)
Šodien ceļu uz Latviju uzsāk manas mantas. Vakardien kravāju kastēs, līmēju ciet un rakstīju virsū adreses un svarus. Tagad zinu, ka visa mana šejienes iedzīve, riteņus ieskaitot, sver 70kg. Šodien piebrauca balts busiņš, iekšā Genādijs, un, atverot busiņa sānu durvis, skats kā malkas šķūnītī apkures sezonai sākoties: pilns no augšas līdz lejai. Tā nu no riteņiem busā nokļuva tikai mans šosejas ritenis, kalnu ritenis palika šeit, tā kā tāds Kārlēns uz ledus gabala. Pirmajā aprīlī mantas jau būšot otrā galā. Man šeit palikušas tikai dažas drēbes, dators, --tādas lietas, ko var var vienā rokas bagāžā aizvest. Un kalnu ritenis, kuram tad drošvien arī nāksies palikt. Ņemot vērā tā salauzto rāmi un nodilušos zobratus, to tāpat gandrīz neatmaksājās vest.
Zumm, zumm, zumm!
3 komentāri:
Laimīgu mājupceļu! :)
Paldies :)
Hei CU! Pavisam nejauši uzgāzos virsū tavam ierakstam! Forši ka atgriezies!
Ierakstīt komentāru