Sacensību atskaite: 24h Ogres Zilajos kalnos

24h sacensību formāts: sacensības notiek apmēram 24 stundas, brauc apļus, uzvar dalībnieks ar lielāko nobraukto apļu skaitu. Pēc kārtējā apļa pabeigšanas un nākamā sākšanas var doties "tehniskajā zonā" atpūsties, paēst, pielabot braucamo utml. Vērtēšana vīriešu solo, sieviešu solo, vīriešu pāru, jaukto pāru, vīriešu četrinieku un jaukto četrinieku klasēs. Pāru un četrinieku gadījumā aplī vienlaicīgi atrodas viens komandas dalībnieks, un komandai ir brīva izvēle, kādā secībā un cik bieži dalībnieki viens otru nomaina.

Mani uz šīm sacensībām vilināja izturības pārbaudījums--pieteicos vīriešu solo klasē. Līdzi ņemšanai sagatavoju kasti ar dažādām ēdamlietām, kasti ar velo remonta piederumiem, velodrēbes, lietus drēbes un ikdienas drēbes. Ritenim servisā apkopa pakaļējo rumbu un atjaunoja pienācīgu bremžu un pārslēdzēju darbību pēc Tukuma dubļiem. Rezervei līdzi ņēmu arī brāļa Corratec riteni un māsas Corratec riteņa pakaļējo ratu. Ļoti noderēja līdzi ņemamo mantu saraksts, bez tā regulāras caurskatīšanas diezgan droši kaut kas būtu palicis mājās.

Šādās sacensībās būtu grūti bez atbalsta komandas. Mani uz un no sacensībām aizšoferēja, ēdamo un uzpildītas ūdens pudeles padeva, lukturīšu baterijas mainīja, un visādi citādi atbalstīja māmiņa--liels paldies viņai par to.

Manam "īstajam" divritenim sanāca servisā aizkavēties līdz pat sacensību pirmās dienas rītam, tāpēc norises vietā ieradāmies gandrīz pēdējā brīdī. Tik vien paspēju, kā piestiprināt numurus un saģērbties, kā jau bija laiks stāties uz startu plkst. 12:00. Tālāk progammā: riņķošana pa trasi diennakts garumā ar īsākām un garākām pauzītēm starp apļiem.

12 km garais aplis ir grūts, bet interesants. Ar garākiem līkumainiem nobraucieniem, ar īsiem un stāviem nobraucieniem, ar dubļainiem uzbraucieniem un dažās vietās viltīgām slīpām saknēm pāri takai. Samērīts, ka katrā aplī bijis jāpieveic 215-220 augstuma metrus. Viss paliek vēl interesantāk iestājoties tumsai...

Pirmo apli nobraucu gandrīz SEB režīmā, katrs nākamais aplis kļūst par dažām minūtēm lēnāks. Pirmajā aplī arī konstatēju, ka ir vairākas dubļu vietas, kurās ar semislick riepu aizmugurē ir krietni jāpapūlas.

Ceturtajā aplī pirmo un vienīgo reizi kritu. Netālu no finiša, ātrā līkumu un traplīnu sērijā klasiski piebremzēju ar priekšējām bremzēm pagriezienā un ... nuja, viena roka un viens ceļgals dubļains. Bremzēju ar priekšējām, jo aizmugurējās vēlējos pietaupīt tumsai un patiesi kritiskiem gadījumiem.

Pirmos sešus apļus nobraucu bez pauzēm. Pēc sestā apļa ritenim pakaļējo ratu nomainīju uz rezerves ratu, kura riepai lielāks protektors. Ap pulksten astoņiem vakarā piestiprināju gaismas.

Pienākot pusnaktij biju pieveicis 12 apļus un jutos jau diezgan saguris. Tāda spēka, ar ko kāpumos "spridzināt", vairs nebija un es katrā stāvākā kalniņā vilkos augšup ar 1-1 pārnesumu. Nobraucieni gan vēl aizvien bija tikpat ātri, kā sākumā, vai pat ātrāki--braucot tos vēl un vēlreiz, pamazām ielāgojas vietas, kur var atļauties bremzēt mazāk vai vispār nebremzēt, un tomēr "ierakstīties" līkumā (un arī nākamajā līkumā!)

Jau braucot pa tumsu, sadzirdu sev pazīstamu pst-pst-pst-pst skaņu, un tūdaļ stājos nost skatīt cēloni. Aizdomas apstiprinās, priekšējās bremzes ir pārvīlējušas riepas sānu un no tā jau spiežas ārā kameras bumbulis. Bumbulim katrā rata apgriezienā pieskaras bremžu klucis un rodas raksturīgā pst-pst-pst skaņa. Attaisu priekšējās bremzes vaļā, un atlikušo apli nobraucu ar vāji strādājošām pakaļējām. Tehniskajā zonā priekšējo ratu nomainu un pārliecinos, ka bremzes riepai nevar pieskarties.

Pulksten piecos no rīta ir veikti 15 apļi, un pēc kārtējās atpūtas pauzes izlienot no mašīnas ir jau visai grūti saņemties kāpt atkal virsū uz riteņa. Māmiņa arī šajā brīdī nav labs treneris--"bet vai tu patiešām vēl gribi braukt?", uz ko es godīgi atbildu, ka negribās gan it nemaz. Tā nu, brīdis svārstīšanās, un tiek nolemts nedaudz pagulēt. Caurā miegā dzirdu komentētāja balsi, kas pa laikam vēsta, ka kāds solo braucējs uzsāk savu kārtējo apli...

Pulksten deviņos esmu augšā un jūtos iepriecinoši mundrs! Muskuļi nesāp. Dibens sāp, mugura sāp un ceļgalu saites sāp. Nobraucu sešpadsmito apli, pēc kura man gribot-negribot jābrauc vēl septiņpadsmito, lai finiša laiks būtu robežās starp 11:00 un 13:00. Pudelē ūdeni nomaina kola; pirmo reizi sacensību laikā un pirmo reizi vispār savā karjerā iesūcu divas želejas, un dodos aplī. Pēc 17. apļa varētu mest mieru, bet starts vēl ir atvērts, enerģija ir atradusies, un es dodos 18. aplī, spēkus vairs netaupu it nemaz, un pieveicu šo apli salīdzinoši labā laikā.

Dubļu noskalošana, pārģērbšanās, mantības sarūmēšana atpakaļ mašīnā. Apbalvošana, kurā izturīgākie tiek pie medaļām, bet visi tiek pie piemiņas diplomiem, krekliem un suvenīriem. Man ir sanākusi 7. vieta no 22, ar 18 veiktiem apļiem jeb 226,80 kilometriem un trasē pavadītām 17 stundām, 26 minūtēm.

Bija labi. Nākamgad vēlēšos piedalīties atkal. Paldies organizatoriem, visiem pārējiem braucējiem un atbalsta komandām par lieliskiem MTB
svētkiem.

Sacensību lapa ar nolikumu, detalizētiem rezultātiem, utt.: velo24.lv

Bildes!



Trasē (paldies fusio, vairāk)





Trase naktī (paldies organizatoriem, vairāk)



Diploms rokā! (paldies MTB Garkalne, vairāk)