Sakārtoju pāris kritiskās lietas divritenim. Iegādāju salauzto detaļu un pieskrūvēju atpakaļ aizmugurējo pārslēdzēju. Ķēdei laušanas un labošanas procesos nācās dažādi neveselīgi izlocīties, bet tā izskatījās vesela. Nolēmu to vēl nemainīt, bet pirms sacensībām izbraukt kādus gabalus, ja nu gadījumā jau pirmajos kilometros plīst. Aizmugurējās riepas sieniņas bija sākušas sairt, nopirku un uzliku riepu, kam nosaukumā tārpiņi--Maxxis WormDrive. Semi-slick riepa, kas SEB lidojamām trasēm varētu būt pašā reizē, es spriedu. Vakarā pirms sacensībām sāku sadzirdēt sliktas skaņas aizmugurējā rumbā. Rumbu kopt vai jaunu gādāt vairs nebija laika, bet māsai ir līdzīgs Corratec ritenis, un es aizņēmos visu pakaļējo ratu no tā. Līdzi nāca viegli traktorīga no-name riepa. To man bija slinkums mainīt uz savu jauno WormDrive. Vēlāk izrādījās--ļoti labi, ka riepas nesamainīju.
Tukumā ierados laicīgi, vienpadsmitos. Atradu vietiņu auto, saņēmu aploksni ar VI koridora talonu iekšā, un devos uz Rimi gādāt otrās brokastis. Sacensības ir tā reize, kad ir brīv' ēst visu ko ikdienā neēdamu. Piemēram, šoreiz es nolūkoju izstrādājumu "Brūnais piena gardums". Tajā iemērcētus biskvītus var apēst bīstami lielos apjomos, un man no salduma nešķebina.
Pirms starta iesildoties saliju kārtīgi līdz vīlēm. Līdzīgi, kā iepriekšējos posmos, starta koridorā stājos, kolīdz tajā sāk laist iekšā, lai vēl vairāk nepasliktinātu savu jau tāpat draņķīgo starta pozīciju. Pēc starta pirmie līkumi pilsētā ir lēnīgi, bet drīz jau tiekam uz platākiem ceļiem un joņošana var sākties.
Par pašām sacensībām: esmu stāvā sajūsmā. Pēdējās dienas bija lijis, trasē bija daudz dubļu, ātra braukšana prasīja tehnisku izmanību un bija patiesi aizraujoša. Iepriekšējos posmos, kad līdz finišam 10km atlikuši, ir bijusi galvā doma--būtu gan jauki, ja finišs izrādītos jau aiz līkuma, un mocības beigtos. Tukuma slidenajos nobraucienos un uzbraucienos, ieraugot "Līdz finišam 10km" zīmi, es domāju--ir tik interesanti, vēl 10km, nekāda vaina!
Brauciena laikā raizes bija par trijām lietām. Galenā: nepārraut ķēdi. Dažos kāpumos sevi apzināti piebremzēju, jo uzslēdzies ķēdi lauzošs pārnesums un dubļi visās maliņās, un cik tur vajag, lai būtu strinkš un pušu. Nācās piestāt, bet tikai uz mirkli, lai atrisinātu vienu chainsuck gadījumu. Otrā--nepārsist aizmugurējo riepu. Biju atstājis to diezgan mīkstu labai saķerei pa dubļiem, un trases otrajā pusē vietām sāku sajut, ka pa reizei izsit cauri. Trešā--nepazaudēt ūdens pudeli un pumpīti. Pudeles turētājs bija gandrīz salūzis, iepriekšējā dienā tajā transportējot divus litrus alus. Pumpja stiprinājumam ir pazudusi savelkošā velkro lentīte, un pumpis turās vairs tikai 2/3 apņemošā plastmasas turētājā. Laimīgā kārtā, ķēde, riepa un turētāji nokalpoja godam līdz pašam finišam!
(Skenējam trajektorijas! Par bildi paldies plasma-power.lv)
Trases otrajā trešdaļā izbeidzās aizmugurējās bremzes. Izrādījās, ka, kad citu variantu vairs nav, dubļainās virāžās var daudz izdarīt arī ar tikai priekšējām. Redzēju daiļus, komiskus un iespaidīgus kritienus mīkstos dubļos. Pats no kritiena par mata tiesu biju daudzas reizes, un vienu reizi arī veiksmīgi piezemējos uz ģīmja un rokām. Ritenis nobrauciena dubļu risēs sametās šķērsām, es pats--taisni.
Iefinišēju, pie velo mazgāšanas jau pagara rinda. Izbraucu atsildīties un paskatīties, varbūt pamanīšu kādu dabisku ūdenskrātuvi, kur seju, kājas un divriteni noskalot--tāda arī atradās. Jau tīrās drēbēs finiša putriņa, un tad ceļš uz mājām. Mājupceļš bija grūts acīm, jo sacensību laikā acīs daudz dubļu salidoja iekšā.
Vakarā rezultātos redzu, ka esmu iefinišējis 117. vietā distancē. Ar šo rezultātu esmu ļoti mierā :-)
Nākamais velo-notikums būs jau šajā nedēļas nogalē un būs pavisam īpašs: 24h sacensības Ogres Zilajos kalnos! Lai būtu tā kārtīgi un negausīgi: startēšu solo klasē.
1 komentārs:
Kā jau ierasts- interesanti palasīt tādu foršu brauciena aprakstu!:)
Iepriekš gan SEB Vietalvas sac. atskaiti tā arī nesagaidīju..
Ierakstīt komentāru