Tātad viss notika tā!
Augustā bija 24h sacensības Ogres Zilajos kalnos. Braucām "divniekā" ar Artūru, un sapelnījām otro vietu! Pirmajiem--"Jautrajiem Kurjeriem"--bija ievērojams pārspēks, tur neko, bet visas diennakts garumā mums cītīgi līdzi turējās un neļāva atslābt trešās vietas ieguvēji.
24h par godu nopirku vēl vienu ķīniesu gaismiņu likšanai uz ķiveres, burku ar "Long Energy blah blah Endurance blah blah blah" dzēriena pulveri un vairākus pilnus RIMI maisus ar pārtiku. Ne jau ka es divus maisus vienā diennaktī varētu izēst (un vēl ar velo pabraukt), bet nevar paredzēt, ko gribēsies. Dažādus dzeramos, saldus un sāļus ēdamos. Velo remontēšanas rīki, protams, arī līdzi, un daudz velo drēbju arīdzan.
Mans auto bija mana bāze: novietoju to tā, lai no auto var redzēt trases fragmentu un manīt, kad Artūrs iebrauc, un jādodas uz maiņu. Aizmugurējos sēdekļos "ģērbtuve", vadītāja sēdeklis "zviedru galds" un blakussēdētāja sēdeklis mana enerģijas hibernēšanās inkubācijas kokon-kūniņ-kapsula. :D
Mūsu stratēģija bija: braucam apļus pārmaiņus (viens aplis prasa ~40 minūtes), un ... braucam cik varam! Katra apļa darbiņi tad nu sanāca: sagaidīt starta-finiša zonā Artūru, pilnā gāzē izjoņot pa OZK kalniņiem, nodot stafeti, aizstumties uz auto, palaist telefonā hronometru, pārvilkt drēbītes, kaut ko apēst un iedzert, uzjaukt velo pudelē jaunu "Long energy blah blah" porciju, apmēram 20 minūtes mēģināt atslābt, tad kāpt no auto ārā, nočekot riteni, uzliet ķēdei eļļu varbūt, un doties uz maiņu.
Kā viegli uzminēt, visgrūtāk saņemties vilkt atpakaļ mugurā pusmitrās drēbes un kāpt ārā aukstumā bija ap četriem rītā. Un pēc starta pirmais gabaliņš ir ātrs, pretvējš, brrrr-drebelīgi. Kad pienāk pirmais kāpumiņš, tad gan ātri paliek silti un uz apļa vidu jau var vālēt bez bažām. Divas reizes sanāca tā, ka es ierodos finišā, bet Artūru nemanu--neko, laiku nedrīkst zaudēt, aizbraucu nākamajā aplī. Sacensību laikā mums parunāt nesanāca, tikai pārmīt dažus vārdus nododot stafeti: "turies", "aiziet!" un tā. It kā diennakti braucām komandā, bet viens otru praktiski neredzējām!
Ievēroju interesantu lietu, ka sacensību sākumā man pulss gandrīz kā SEBā, bet stundu pēc stundas braucot vidējais un maksimālais pamazām krītas. Pēdējos apļos jau tā, ka vidējais ap 120, un virs 135 grūti uzdzīt, plosies kā gribi. SEBos man vidējais ~183, max 190-194. Vēlāk internetos palasīju, ka tas normāli--ilgās slodzēs pulss pakāpeniski krītas arī profiem. Interesanti, ka tas krita lineāri, vienmērīgi ar laiku.
Pienāk gaidītais finišs, papļāpājam par iespaidiem, konkurentiem, piedzīvojumiem trasē (vienu reizi naktī novilku pār acīm lai!), tad apbalvošana--dabūjam katrs pa 30Ls dāvanu Virši-A dāvanu kartēm. (Kas man atgādina: šodien pilnā velo ekipējumā Statoilā stāvu pie kases un pērku kolu un snikeri. Pārdevēja saka "degviela arī? .. laikam jau nē". Jā, jā, es treniņos dzeru 95E, uz sačiem 98E, bet uz 24h dīzeli!) Pēc apbalvošanas braucu mājās, ripinos ar auto cauri svētdienīgai Rīgai pēc 36 negulētām stundām, diezgan ... neparasti.
Tālāk vēl jāpiemin, ka pēc smagākām sacensībām un braucieniem nemaz nav tik vienkārši aizmigt, kaut nogurums ir liels un miegs nāk kā mākonis. Laikam vēl asinīs adrenalīns vai kā, bet aizmiegot sanāk "atgriezties trasē", straujš singletrack līkums, priekšējais rats pa sakni, stūre lūzt, lidojiens ar ģīmi krūmos, un es esmu sēdus gultā. Laižos miegā vēlreiz--atkal tas pats.
Pēc 24h dabūju varenas iesnas, sāpošu kaklu un klepu. Pēc nedēļas vārguļošanas sāka palikt labāk, bet tad bija 4 dienu laivu brauciens ar plostošanas elementiem, un es saslimu ar jaunu sparu. Vēl pēc nedēļas vārguļošanas uz Vidzemes MTB pēdējo--trešo posmu vēl nebiju īsti vesels. Iepriekšējā dienā vēl temperatūra, bet jābrauc ir. Mazsalacas trase ir forša, bet šoreiz nevarēju to pa īstam izbaudīt--spēka nav, un besis, ka spēka nav. Bet nobraucu, un kopvērtējumā vecuma grupā tomēr III vieta un šampja pudele sanāk!
Tālāk nāk SEB Smiltene. Biju oficiālajā iepazīšanās braucienā--es ņemu šīs sacīkstes ļoti nopietni, redziet. Trase forša, daudz nelielu kalniņu, interesantu taciņu, prieks braukt.
Sacensību dienā parastais sagatavošanās rituāls un braucam. Startu paņēmu neveiksmīgi--pirmajos kilometros ap mani ir 2. koridora džeki. Nelīdu tur, kur neizskatās droši līst, un citi laikam izrādījās drosmīgāki. Bet labāk dažas pakāstas vietas nekā pārsista galva ātrās palīdzības busiņā, vai ne? Bet nekas, pamazām virzos uz augšu, pēc ātrā posma pirmajā pļavā apdzenu pa pārītim. Vēlāk meža takās pamazām ar savu grupiņu noķeram grupiņu, kurā ir Artis uzmetējs, un praktiski visu trasi nobraucam ar viņu kopā mainoties. Artim uz ķiveres ir kamera, vēlāk bij interesanti pavērot, kā tad izskatās mana braukšana no malas.
Smiltenes trase ir cieņā gan starp braucējiem, gan skatītājiem. Pie finiša pilsētā ir kāpumi un upīte, kur netrūkst interesantu skatu. Pēdejos kāpumos jūtu, ka man vēl ir neiztērēts spridzeklis, un aizmūku no savas grupas, veiksmīgi izbraucu upīti, un iefinišēju tīri dzīvs! Forši.
Vēl, dzīvojot Rīgā, ir šādas tādas jaunas velo aktivitātes iespējamas. Visu vasaru trešdienu bija, un nupat, pagājušo nedēļu beidzās, VipSport veloapļi Biķerniekos. Tās ir amatieru sacensības-treniņš ar šosejas velosipēdiem, brauc 7 apļus. Biķernieku trases līkumos var labi vingrināties braukšanu grupā, var izspēlēt sprinta finišus katrā aplī, var iemanīties kādus taktikas sīkumus--kad mesties mucējiem pakaļ, kad pataupīties citu aizvējā. Man sanāca piedalīties trīs posmos, un viss patika. Neformāli, draudzīgi, trasē temps lielākoties izturams, bet dažos momentos tomēr jāgriež ar visu cik iekšā...
Vēl braucu vairākos xc.lv foruma biedru rīkotos MTB treniņa braucienos. Kompānijā interesanti, trīs stundas paiet nemanot, zinātāji parāda labākās takas, un braucienu beigu daļa sanāk jau pa tumsu, lukturu gaismā. Viens brauciens iekrita tieši manā dzimšanas dienā, tad nu ņēmu mugursomā līdzi vafeļu tortes un distances vidū mežā iekūkojām :-)
Visssssbeidzot, svaigākais un '12 sezonu vainagojošais notikums ir Haanja 100.
Lai paspētu uz startu 9AM, no Rīgas jāizbrauc 5AM. Tā kā mans dabiskais mošanās laiks ir ap 10AM, tad nedēļu pirms Haanjas sāku likt modinātāju un spiest sevi pamazām mosties 9AM, 8AM, 6AM, ... Ja dienas ciklu nenobīdītu jau laicīgi, tad nevarētu izgulēties iepriekšējā naktī. Sestdienas rītā, 4:30 esmu kājās, rīta kafija paliek neizdzerta, un 4:50 jau esmu centrā un savācu mašīnā Agri. Vēl pēc 10 minūtēm iekrāmējas Mārtiņš un esam gatavi doties.
Turpceļā spraigs mirklis ir ap 7AM uz šosejas, kur Smiltene netālu. Braucu uz godīgiem 95-100, un kādā mirklī starmešu gaismā ceļmalas pusē ieraugu stirnas kaklu un galvu. Un pēc mirkļa jau visu stirnu pilnā godībā auto priekšā, jau pāāāvisāāām tuvu. Tālākajos mirkļos ir vienkārši refleksīvas kustības lai izvairītos no sadursmes--kreisajā pusē ir pretīmnākošie auto, priekšā ir stirna, rauju pa labi. Riepas nočīkst, nošņirkst grants, riepas nočīkst vēlreiz atgriežoties joslā, Mārtiņš aizmugures sēdeklī pamostas, un man pasprūk "p*zģec". Braucam tālāk. Man šķiet, stirnas pakaļa no mašīnas spārna manevra brīdī bija varbūt kādu pusmetru. Bet nu pietiek ar stirnu, šis ir stāsts par Haanju!
Haanjas starta vietā esam, kā plānots, 8AM. Saņemam reģistrācijas aploksnes, aprijam minimālas brokastis, saliekam ričukus, uzvelkam drēbītes... Rīts nav karsts, apkārt redzu ļaudis pārsvarā garajās formās. Bet jāatceras, ka slodzē kalniņos būs silti! Ja vēl uzspīdēs saulīte... Izvēlos īso formu. Šoreiz stājos pirmajā starta koridorā ar nosaukumu "Hardcore guys". Materiālos norādīts, ka šeit jāstājas, ja savu distances laiku prognozē 4:30-6:00. Pienāk starts un svilinām. Es braucu ar visu jaudu kā SEBā, ar šādu aprēķinu: beigās tāpat būs grūti! Un, šī ir Haanja, es gribu, lai ir kārtīgi, lai ir grūti!
Pirmajos kilometru desmitos ir salīdzinoši smagākā trase, jo pat ar svaigiem spēkiem vidējais ātrums ap 15-17km/h. Pagaist cerības iespraukties zem 5:00. Vēlāk paliek drusku ātrāk, pēdējos 20 kilometros ir grants un šie kilometri ir, protams, salīdzinoši lidojoši.
Trasē ir labs dublis. Ir kalni, kas it kā būtu uzbraucami, bet ir pārāk dubļaini. Ir kāpumi, kur es pametu aci uz riepu un novērtēju tās dubļainumu--ja riepa tīra, tad varēs uzbraukt. Ja piedzinusies ar dubļiem un gluda, tad jākāpj nost un jāstumjas. Pirms "mass-murderera" ir plāksnīte ar uzrakstu "Are you ready?" un es pie sevis nosaku--tas neizklausās labi! Mass-murderers šoreiz jākāpj augšā nevis jābrauc lejā. Stāvs kalniņš: pašam grūti uzrāpot, un vēl jau vajag arī 29-eri līdzi uzmocīt. Citā vietā ir plāksnīte "Not for pussies!" un seko laipiņa pār graviņu. Braucu pāri. Reku, kolēģim tajā vietā gadījās pavisam mīlīgi:
Laimigais:
Brauciena gaitā, dažas dubļu zampas forsējot, dažas apbraucot, dažas izbrienot, pamazām pats un velo kļuvām diezgan netīri ;-) Ap 60-o kilometru ritenim sāka parādīties chainsuck sindroms, bet ne tik kritiski, lai stātos malā un kaut ko darītu lietas labā. Varbūt tomēr vajadzēja... 95-ajā kilometrā kārtējais chainsuck un šoreiz, skat, skat, aizmugurējais pārslēdzējs brīvi karājas trosītē! Man ir līdzi ķēdes izspiedējs, varētu taisīt singlespeed, bet atlikušos 6 kilometrus šķiet ātrāk vienkārši noskriet. Par laimi ir vēl kalniņi, no kuriem var ripot lejup un tā nedaudz uzlabot savu ātrumu. Izskatījās cerīgi iekļauties 5:30, bet ar šo ķezu mans finiša laiks sanāca 5:45--tāpat labi! Paveicās, ka nepaliku bez pārslēdzēja, teiksim, 15km pirms finiša.
Tālāk noskalot velo, pārvilkt drēbes, noskatīties apbalvošanu, ieņammāt makaronus. Vēl organizatori bija šogad sarūpējuši arī SPA! Un afterparty krogā! Uz tiem mēs nepalikām, atceļš bez īpašiem notikumiem, atgriezāmies Rīgā 9PM. Gara diena, daudz emociju, daudz ko atcerēties. Ar šo arī noslēdzas mana 2012. gada sacensību sezona. Drīz sākam krāt spēkus nākamajai sezonai, hā.
Pag, vēl bija Vienības brauciens! Man ir beidzies rakstāmais, bet tas bija labs blieziens, noturējos grupā, stāvējām pie vilciena pārbrauktuves, reku bilde no finiša:
Augustā bija 24h sacensības Ogres Zilajos kalnos. Braucām "divniekā" ar Artūru, un sapelnījām otro vietu! Pirmajiem--"Jautrajiem Kurjeriem"--bija ievērojams pārspēks, tur neko, bet visas diennakts garumā mums cītīgi līdzi turējās un neļāva atslābt trešās vietas ieguvēji.
24h par godu nopirku vēl vienu ķīniesu gaismiņu likšanai uz ķiveres, burku ar "Long Energy blah blah Endurance blah blah blah" dzēriena pulveri un vairākus pilnus RIMI maisus ar pārtiku. Ne jau ka es divus maisus vienā diennaktī varētu izēst (un vēl ar velo pabraukt), bet nevar paredzēt, ko gribēsies. Dažādus dzeramos, saldus un sāļus ēdamos. Velo remontēšanas rīki, protams, arī līdzi, un daudz velo drēbju arīdzan.
Mans auto bija mana bāze: novietoju to tā, lai no auto var redzēt trases fragmentu un manīt, kad Artūrs iebrauc, un jādodas uz maiņu. Aizmugurējos sēdekļos "ģērbtuve", vadītāja sēdeklis "zviedru galds" un blakussēdētāja sēdeklis mana enerģijas hibernēšanās inkubācijas kokon-kūniņ-kapsula. :D
 |
| Trasē jau svētdienas rīta saules gaismā |
 |
| Starta-finiša zona naktī. Vēss un drēgns, bauda!!! |
Ievēroju interesantu lietu, ka sacensību sākumā man pulss gandrīz kā SEBā, bet stundu pēc stundas braucot vidējais un maksimālais pamazām krītas. Pēdējos apļos jau tā, ka vidējais ap 120, un virs 135 grūti uzdzīt, plosies kā gribi. SEBos man vidējais ~183, max 190-194. Vēlāk internetos palasīju, ka tas normāli--ilgās slodzēs pulss pakāpeniski krītas arī profiem. Interesanti, ka tas krita lineāri, vienmērīgi ar laiku.
 |
| Pjedestāls! Yikes! |
Tālāk vēl jāpiemin, ka pēc smagākām sacensībām un braucieniem nemaz nav tik vienkārši aizmigt, kaut nogurums ir liels un miegs nāk kā mākonis. Laikam vēl asinīs adrenalīns vai kā, bet aizmiegot sanāk "atgriezties trasē", straujš singletrack līkums, priekšējais rats pa sakni, stūre lūzt, lidojiens ar ģīmi krūmos, un es esmu sēdus gultā. Laižos miegā vēlreiz--atkal tas pats.
Pēc 24h dabūju varenas iesnas, sāpošu kaklu un klepu. Pēc nedēļas vārguļošanas sāka palikt labāk, bet tad bija 4 dienu laivu brauciens ar plostošanas elementiem, un es saslimu ar jaunu sparu. Vēl pēc nedēļas vārguļošanas uz Vidzemes MTB pēdējo--trešo posmu vēl nebiju īsti vesels. Iepriekšējā dienā vēl temperatūra, bet jābrauc ir. Mazsalacas trase ir forša, bet šoreiz nevarēju to pa īstam izbaudīt--spēka nav, un besis, ka spēka nav. Bet nobraucu, un kopvērtējumā vecuma grupā tomēr III vieta un šampja pudele sanāk!
Tālāk nāk SEB Smiltene. Biju oficiālajā iepazīšanās braucienā--es ņemu šīs sacīkstes ļoti nopietni, redziet. Trase forša, daudz nelielu kalniņu, interesantu taciņu, prieks braukt.
Sacensību dienā parastais sagatavošanās rituāls un braucam. Startu paņēmu neveiksmīgi--pirmajos kilometros ap mani ir 2. koridora džeki. Nelīdu tur, kur neizskatās droši līst, un citi laikam izrādījās drosmīgāki. Bet labāk dažas pakāstas vietas nekā pārsista galva ātrās palīdzības busiņā, vai ne? Bet nekas, pamazām virzos uz augšu, pēc ātrā posma pirmajā pļavā apdzenu pa pārītim. Vēlāk meža takās pamazām ar savu grupiņu noķeram grupiņu, kurā ir Artis uzmetējs, un praktiski visu trasi nobraucam ar viņu kopā mainoties. Artim uz ķiveres ir kamera, vēlāk bij interesanti pavērot, kā tad izskatās mana braukšana no malas.
Smiltenes trase ir cieņā gan starp braucējiem, gan skatītājiem. Pie finiša pilsētā ir kāpumi un upīte, kur netrūkst interesantu skatu. Pēdejos kāpumos jūtu, ka man vēl ir neiztērēts spridzeklis, un aizmūku no savas grupas, veiksmīgi izbraucu upīti, un iefinišēju tīri dzīvs! Forši.
Vēl, dzīvojot Rīgā, ir šādas tādas jaunas velo aktivitātes iespējamas. Visu vasaru trešdienu bija, un nupat, pagājušo nedēļu beidzās, VipSport veloapļi Biķerniekos. Tās ir amatieru sacensības-treniņš ar šosejas velosipēdiem, brauc 7 apļus. Biķernieku trases līkumos var labi vingrināties braukšanu grupā, var izspēlēt sprinta finišus katrā aplī, var iemanīties kādus taktikas sīkumus--kad mesties mucējiem pakaļ, kad pataupīties citu aizvējā. Man sanāca piedalīties trīs posmos, un viss patika. Neformāli, draudzīgi, trasē temps lielākoties izturams, bet dažos momentos tomēr jāgriež ar visu cik iekšā...
Vēl braucu vairākos xc.lv foruma biedru rīkotos MTB treniņa braucienos. Kompānijā interesanti, trīs stundas paiet nemanot, zinātāji parāda labākās takas, un braucienu beigu daļa sanāk jau pa tumsu, lukturu gaismā. Viens brauciens iekrita tieši manā dzimšanas dienā, tad nu ņēmu mugursomā līdzi vafeļu tortes un distances vidū mežā iekūkojām :-)
Visssssbeidzot, svaigākais un '12 sezonu vainagojošais notikums ir Haanja 100.
Lai paspētu uz startu 9AM, no Rīgas jāizbrauc 5AM. Tā kā mans dabiskais mošanās laiks ir ap 10AM, tad nedēļu pirms Haanjas sāku likt modinātāju un spiest sevi pamazām mosties 9AM, 8AM, 6AM, ... Ja dienas ciklu nenobīdītu jau laicīgi, tad nevarētu izgulēties iepriekšējā naktī. Sestdienas rītā, 4:30 esmu kājās, rīta kafija paliek neizdzerta, un 4:50 jau esmu centrā un savācu mašīnā Agri. Vēl pēc 10 minūtēm iekrāmējas Mārtiņš un esam gatavi doties.
Turpceļā spraigs mirklis ir ap 7AM uz šosejas, kur Smiltene netālu. Braucu uz godīgiem 95-100, un kādā mirklī starmešu gaismā ceļmalas pusē ieraugu stirnas kaklu un galvu. Un pēc mirkļa jau visu stirnu pilnā godībā auto priekšā, jau pāāāvisāāām tuvu. Tālākajos mirkļos ir vienkārši refleksīvas kustības lai izvairītos no sadursmes--kreisajā pusē ir pretīmnākošie auto, priekšā ir stirna, rauju pa labi. Riepas nočīkst, nošņirkst grants, riepas nočīkst vēlreiz atgriežoties joslā, Mārtiņš aizmugures sēdeklī pamostas, un man pasprūk "p*zģec". Braucam tālāk. Man šķiet, stirnas pakaļa no mašīnas spārna manevra brīdī bija varbūt kādu pusmetru. Bet nu pietiek ar stirnu, šis ir stāsts par Haanju!
 |
| Ar Mārtiņu iepozējam |
Pirmajos kilometru desmitos ir salīdzinoši smagākā trase, jo pat ar svaigiem spēkiem vidējais ātrums ap 15-17km/h. Pagaist cerības iespraukties zem 5:00. Vēlāk paliek drusku ātrāk, pēdējos 20 kilometros ir grants un šie kilometri ir, protams, salīdzinoši lidojoši.
Trasē ir labs dublis. Ir kalni, kas it kā būtu uzbraucami, bet ir pārāk dubļaini. Ir kāpumi, kur es pametu aci uz riepu un novērtēju tās dubļainumu--ja riepa tīra, tad varēs uzbraukt. Ja piedzinusies ar dubļiem un gluda, tad jākāpj nost un jāstumjas. Pirms "mass-murderera" ir plāksnīte ar uzrakstu "Are you ready?" un es pie sevis nosaku--tas neizklausās labi! Mass-murderers šoreiz jākāpj augšā nevis jābrauc lejā. Stāvs kalniņš: pašam grūti uzrāpot, un vēl jau vajag arī 29-eri līdzi uzmocīt. Citā vietā ir plāksnīte "Not for pussies!" un seko laipiņa pār graviņu. Braucu pāri. Reku, kolēģim tajā vietā gadījās pavisam mīlīgi:
Laimigais:
Smieklīgi sanāca ar igauni kurš ieraudzīja zīmi "Not for pussies" pirms baļķa - kaut ko tur noburkšķēja, nokrekšķēja un atbrīvoja man ceļu. :) :)Fani un atbalstītāji bija daudzskaitlīgi un aktīvi. Igauņi sauc "heijā! heijā!" reizēm tik sirsnīgi, ka tiešām jāuzmin lai atlīdzinātu viņu pūles! Pudeļu uzpildītājs pitstopā uzsauc "Uz prieksu!" Paldies arī latviešu atbalstītājiem--uz sacensību numuriem ir uzdrukāti braucēju vārdi un tā es dzirdu dāmas saucam "Aiziet, Pēteri!"
Šādi momenti ceļ spārnos ! ;)
Brauciena gaitā, dažas dubļu zampas forsējot, dažas apbraucot, dažas izbrienot, pamazām pats un velo kļuvām diezgan netīri ;-) Ap 60-o kilometru ritenim sāka parādīties chainsuck sindroms, bet ne tik kritiski, lai stātos malā un kaut ko darītu lietas labā. Varbūt tomēr vajadzēja... 95-ajā kilometrā kārtējais chainsuck un šoreiz, skat, skat, aizmugurējais pārslēdzējs brīvi karājas trosītē! Man ir līdzi ķēdes izspiedējs, varētu taisīt singlespeed, bet atlikušos 6 kilometrus šķiet ātrāk vienkārši noskriet. Par laimi ir vēl kalniņi, no kuriem var ripot lejup un tā nedaudz uzlabot savu ātrumu. Izskatījās cerīgi iekļauties 5:30, bet ar šo ķezu mans finiša laiks sanāca 5:45--tāpat labi! Paveicās, ka nepaliku bez pārslēdzēja, teiksim, 15km pirms finiša.
 |
| Dubļuģīmis finišā stāsta, kur palikusi ķēde |
 |
| Dubļuģīmja braucamais |
Pag, vēl bija Vienības brauciens! Man ir beidzies rakstāmais, bet tas bija labs blieziens, noturējos grupā, stāvējām pie vilciena pārbrauktuves, reku bilde no finiša:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru